"Mani žēlodams, students bija izvēlējies vissmalkāko adatu..." Stāstu konkursā mammas dalās bērniņa gaidīšanas pieredzē

Mamma savu dzemdību stāstu iesūtījusi "Mammamuntetiem.lv" un “Bambo Nature” rīkotajam dzemdību stāstu konkursam "Kā es satikos ar savu bērniņu". 

Gaidīju otro bērniņu. Pirmo bērnu jau biju sagaidījusi savā trīsdesmit pirmajā gadā. Toreiz uzzināju, ka esmu “požilaja pervorodjaščaja”, tātad – padzīvojusi sieviete, kas dzemdē pirmo reizi. Dzemdības nebija vienkāršas, tāpēc otrajā reizē, šķiet, biju gatava visam.

Otrā bērniņa gaidīšana gāja gludi. Noteiktais datums – ap 10.-15. decembri – jau tuvojās. Saimniekoju pa māju, gāju uz veikaliem, un te dārzeņu veikala apmeklējums un 

nopirktie trīs kilogrami kartupeļu (tāds bija vienīgais veikalā pieejamais kartupeļu iepakojums) lika steigšus doties uz slimnīcu.

Mani aizveda uz 1. slimnīcu. Toreiz dzemdības pieņēma namā, kas atradās pie Šarlotes ielas, tagad tur ir poliklīnika. Drīz nonācu dzemdību zālē, un tad sākās lieliskais piedzīvojums.

Kaut kādas sagadīšanās dēļ tonakt es biju vienīgā dzemdētāja (vismaz tajā zālē neieveda nevienu citu). Turklāt praksē bija atnākusi grupa medicīnas studentu, man liekas, ka viņi bija pieci. Tātad mani aprūpēja gandrīz vai desmit cilvēki. Dzemdību process lēnām virzījās uz priekšu, viss bija normāli, ne īpaši smagu sāpju, ne kādu citu sarežģījumu... Un, protams, bija ļoti laba sajūta, apjēdzot, ka atrodos tik pamatīgā aprūpē. 

Piedzima meitiņa. Un tad izrādījās, ka sākusies asiņošana, tātad – nepieciešams ievadīt man asinis. Es gaidu, skatos. Injekcija bija uzticēta vienam no studentiem. Viņš pienāca, iedūra adatu, taču kaut kas īsti labi nebija. Man jau neko neteica, bet redzēju un sapratu – nabaga studentiņš bija galīgi pārbijies, un, mani žēlodams, bija izvēlējies injekcijai laikam vissmalkāko adatu, kas momentā aizsērēja. 

Viņam vajadzēja vienu adatu izvilkt un iedurt citu, jau resnāku, bet man nāca smiekli. Tad jau viss notika normāli, un, vēl kādu laiku nogulējusi dzemdību zālē (visu laiku uz muguras), tiku aizvesta uz palātu.
 

Un tā katru gadu, atzīmējot manas meitas dzimšanas dienu (vārdu viņai devām to pašu, kāds bija ārstei šajā naktī), es ar smaidu un pateicību atceros tās nakts notikumus un

mani pažēlojušo studentu. Diemžēl viņa vārdu nezinu.