"Atvadījos ar vīru pa telefonu, stāvot pie stikla durvīm viens otram pretī, un raudāju" Stāstu konkursā mammas dalās bērniņa gaidīšanas pieredzē

Mamma Inese Daarka savu dzemdību stāstu iesūtījusi "Mammamuntetiem.lv" un “Bambo Nature” rīkotajam dzemdību stāstu konkursam "Kā es satikos ar savu bērniņu". 

Mēs dēliņu ļoti gaidījām, lasīju daudz dažādas literatūras, lai morāli sagatavotos un uzzinātu, kā bēbis puncī attīstās. Pavisam noteikti topošajām māmiņām iesaku izlasīt Lindas Rozenbahas grāmatu "Gaidības un radības ar prieku". Pēc šīs grāmatas es biju gatava iet dzemdēt jau tūlīt un man nebija necik baiļu. 

Neslēpšu arī faktu, ka ļoti gribēju mājdzemdības, jo man ļoti nepatīk ārsti un slimnīcas. Kovida laikā gribējām ģimenes dzemdības. Bet par grāmatu uzzināju vēlu un sakrāt pietiekami daudz naudas šim ekskluzīvajam priekam nesanāca.

Līdz pēdējam brīdim Daugavpils slimnīcu nemaz neapskatīju kā variantu, kur dzemdēt. lūkojos Preiļu vai Madonas virzienā, gribēju dzemdēt ūdens vannā, bet viss notika tā, kā tam bija lemts notikt.

Nozīmētais dzemdību datums bija 7. janvāris, bet jau naktī no 3. uz 4. janvāri sajutu vieglas velkošas sāpes mugurā un vēdera lejasdaļā, taču mierīgi gulēju tālāk. No rīta bija nozīmēta vizīte pie ginekologa, bet pamanīju dīvainus izdalījumus un ārste man pa telefonu pateica, ka nu ir laiks doties!

Nesteidzos, jo čemodāni bija sakravāti, sāpes ciešamas, kontrakcijas neregulāras. Mamma ar vīramāti gan savas pieredzes dēļ bija gatavas mani sūtīt uz slimnīcu. Bet neviens jau pirmo reizi pa divām stundām nepiedzemdē! Man tās bija 14 stundas! 

Man bija bail tikai no tā, ka vīrs nebūs blakus, jo morālais atbalsts šajā procesā man bija ļoti svarīgs. Lai varētu dzemdībās piedalīties vīrs, bija jāuztaisa kovida tests, kas derīgs 48 stundas. Mums šī testa nebija, tāpēc cerējām, ka uz vietas uztaisīsim abiem, vismaz Madonā bija tāda iespēja. 

Pēcpusdienā sajutu jau stiprākas sāpes un biežāk, tāpēc nolēmām braukt uz vietējo slimnīcu, jo sēdēt mašīnā bija grūtāk.

Mani uzņēma stacionārā, bet vīram neļāva būt klāt kovid testa neesamības dēļ. Un tad sekoja visnepatīkamākais moments – es atvadījos ar vīru pa telefonu, stāvot pie stikla durvīm viens otram pretī, un, protams, raudāju. 

Gājām uz dzemdību istabu, kur paspēju izkravāt visas mantas, nezinot, ka pēc tam mani vedīs uz citu palātu. Tā dzemdību palāta gan izskatījās baisi, bet es vēl labu laiku sazvanījos ar radiem, kontrakciju starpā man ļoti gribējās gulēt, taču izdevās tikai pasnaust. Biju sagatavojusi sev dzemdību mūziku – visvairāk patika meditatīva mūzika un dabas melodijas. Kad kontrakcijas kļuva mazāk izturamas, es sāku dziedāt. Vecmāte ieteica man iet dušā, kas mazinās sāpes. Dušā sajutu velkošas sāpes uz leju, man jau gribējās spiest. Tā es dziedoša gribēju no tās dušas izrāpot, bet nebija vietas pat apstāties četrrāpus. 

Vecmāte palātā ar māsiņām jau gatavoja man dzemdību krēslu, man uzģērba stilīgas bahilas, pievienoja pirkstam pulsometru, dopleri un piedāvāja smieklu gāzi paelpot kontrakciju laikā, no kā es neattiecos. Vienu brīdi gribēju satvert vecmātes roku, bet viņa, laikam kā zinādama, norādīja man uz speciāliem rokturiem. Man konstatēja 8 cm atvērumu un gribēja pārdurt ūdeņus, ko es pati negribēju, tāpēc jautāju, kādēļ to vajag. Gribēju zināt visu, ko ar mani dara, un vēl jo vairāk – kamdēļ tas vajadzīgs, jo vēlējos dzemdēt pēc iespējas dabiskāk, bez iejaukšanās. 

Ūdeņus tomēr pārdūra, tie bija zaļi, kas nav īpaši labi, bet, ja bēbis jūtas labi, tad uztraukumam nav pamata, un uztraukuma nebija.

Kad man atņēma skābekļa masku, sākās svarīgākais – spiešana. Personāls man tikai deva komandas, bet īsti nesapratu, kā to darīt, jo trūka elpas un gribējās atelpoties, ko man neļāva, lai gan zinu, ka es to droši varēju darīt. Es nekliedzu, bet pamatīgi rūcu, no kā vēlāk man aizkrita balss. 

Drīz vien mazais bija klāt man uz punča. Tāda laime un atvieglojums. Man bija viena iekšējā šuve, bet esmu pārliecināta, ja man dotu vairāk laika, nekādas šuves nevajadzētu.

Kad mazo kunkuli beidzot pielika man pie krūts, varēja atslābt un baudīt ilgi gaidīto kopā būšanu. Viņš bija tik ļoti izsalcis, gandrīz visu laiku pie krūts. 

No rīta bija pirmā apskate, pamperi mainīju pēc YouTube, jo māsiņas bija aizņemtas man parādīt, kā to dara. 

Kad pienāca "ciemiņu stunda", izrādījās, ka nevienu īsti nelaiž iekšā. Arī manu vīru ne, lai gan iepriekšējā vakarā viņš uztaisīja kovida testu un tas bija negatīvs. Izraudājos un skaitīju stundas, kad mani no turienes izrakstīs. Kad šī diena pienāca, biju gatava jau no rīta, un tad beidzot mūsu ģimene bija pilnā sastāvā un ļoti laimīga. 

Toreiz nolēmu, ka noteikti dzemdēšu vēl, bet tikai šoreiz tā, kā es to gribu – mājās, omulīgā apkārtnē un ar tuvajiem blakus, jo katrs bērns ir cienīgs, lai viņu sagaidītu šajā pasaulē abi vecāki.