"Viņš peldēja zem ūdens, man bija tikai jāsaķer jeb Manas mājdzemdības" Stāstu konkursā mammas dalās bērniņa gaidīšanas pieredzē

Mamma Inese Daarka savu dzemdību stāstu iesūtījusi "Mammamuntetiem.lv" un “Bambo Nature” rīkotajam dzemdību stāstu konkursam "Kā es satikos ar savu bērniņu". 

Grūtnieču un dzemdību aprūpe Nīderlandē

Sākšu ar nelielu ieskatu par to, kā notiek dzemdības un grūtnieču aprūpe Nīderlandē, kur dzīvojam.

Uzzinot, ka esi bērna gaidībās, ir jāpiesakās uz vizīti pie vecmātes (verloskundige), kura seko līdzi visam grūtniecības laikam un arī pēc tam. Ja ir vēlme apmeklēt ginekologu, tad viņa iedod nosūtījumu pie šī ārsta.
 

Vecmāte veic visur pieņemtās procedūras: seko līdzi grūtnieces svaram, asinsspiedienam, klausās bērna sirdi un veic ultrasonogrāfijas pārbaudi. Tāpat viņa pati paņem asinis analīzēm un nosūta tās uz laboratoriju. Pats būtiskākais ir tas, ka viņa arī pieņem dzemdības – vienalga, mājās vai slimnīcā. Pēc dzemdībām viņa vēl nedēļu veic mājas vizītes un seko gan sievietes, gan bērna veselībai. 

Asins analīzes kopumā nodevu divas vai trīs reizes, lai pārbaudītu dzelzs līmeni un noteiktu rēzus faktoru. Tā kā man ir negatīvs rēzus, man ņēma asins analīzi, lai noteiktu bērna rēzus faktoru. Un šī procedūra man ļoti patīk, jo tad var droši zināt – vajag tev to D antigēna injekciju vai nē. Latvijā to injicē visām grūtniecēm ar negatīvu rēzus faktoru.

Nīderlandē mājdzemdības izvēlas aptuveni 40 % sieviešu, un tā ir visiem pieņemta normāla prakse. 

Vecmātes ļoti labprāt izdarīs visu, lai sieviete dzemdētu pēc iespējas dabiskāk, jo tas ir labākais veids gan māmiņai, gan bērnam. Ar “dabiskāk”, es domāju ieņemt sev ērtāku pozu, nevis guļot dzemdību gultā, arī sagaidot, kad nabassaite beidz pulsēt, tāpat vecmāte piedāvā dažādus atsāpinošus veidus, un galvenokārt ne medikamentozus, bet homeopātiju, masāžu, dušu, u. tml. Vārdu sakot, viņa ļauj sievietei izjust šo procesu tieši tā, kā māmiņa pati jūt kādam tam jābūt – sieviete pati vada savas dzemdības. 
 

Pēc bērna dzimšanas Nīderlandē ir izplatīta prakse, ka 8 dienas par jauno māti rūpējas “super māsiņas”, un viena no tām ir klāt jau dzemdībās, bet vēlāk – katru dienu trīs vai sešas stundas viņas (man bija 2!) ir kopā ar jauno māmiņu un viņas bērniņu. 

Māsiņas mēra gan mammas, gan bērna temperatūru, seko bērna svara pieaugumam, palīdz ar zīdīšanu, kārto māju, var sagatavot vakariņas, pieskatīt vecākos bērnus un vēl daudz ko citu, vajag tikai pajautāt. Viņas nav gluži mediķes, bet gan vairāk orientētas uz palīdzību jaunajiem vecākiem, lai māte vairāk atpūstos un būtu kopā ar jaundzimušo. 

Mana otrā dēla piedzimšana

Es varu droši apgalvot, ka domām ir spēks. Manā dzīvē daudzas domas ir materializējušās. Šoreiz piepildījās mans sapnis, ka piedzims puika (redzēju sapni). Savās dzemdībās biju iedomājusies redzēt vecmāti, kuru satiku pirmajā vizītē (vecmāšu praksē viņas ir 4); biju iedomājusies, ka bērns būs dzimis skorpiona zīmē; domāju, ka būtu forši, ja dzimtu 24. datumā, tad būtu viegli igaumēt brāļu dzimšanas dienas – Agnijs 4. janvārī, bet Dragomirs 24. oktobrī. Un iztēlojos mierīgas, vieglas un ātras mājdzemdības ūdenī – tas VISS piepildījās!

Dzemdību datums bija nozīmēts 23. oktobris. Grūtniecība nebija viegla, tās sākumu pavadīja toksikoze, un pēdējais mēnesis bija pasmags, jo bēbis bija ieslīdējis iegurnī jau 36. grūtniecības nedēļā, tad man paziņoja, ka bēbis ir gatavs piedzimt jebkurā dienā. Bet tā mēs nogaidījām līdz 40. nedēļai un 1 dienai. Bija tiešām grūti.

23. oktobra vakarā pie mums Vlissingenā bija liels lietus un pērkons, un es padomāju – lieliski laikapstākļi, lai dzemdētu. Vienos naktī sajutu pirmās kontrakcijas, taču šķita, ka tās atkal ir treniņkontrakcijas, tāpēc nolēmu nogaidīt vēl pāris stundas. Pulksten trijos sapratu, ka tomēr ir īstās. Kad intervāls starp kontrakcijām bija pavisam mazs, zvanīju vecmātei. Piecos viņa bija klāt un konstatēja 7 cm lielu atvērumu. Ātri modinājām Agniju, lai vīrs aizvestu viņu pie draugiem. Vecmāte pa to laiku sāka gatavot dzemdību baseinu, jo laika bija maz. Visu šo laiku es biju ļoti mierīga un mēģināju pierunāt Dragomiru pagaidīt līdz baseins būs gatavs. Kad vīrs atbrauca, mēs sākām visu gatavot dzimšanas vietai. Pulksten sešos atbrauca palīgmāsiņa no kraammzorg. Kamēr pildījās ūdens, mēs ar vīru kaut ko jokojām, un es savas kontrakcijas mierīgi izelpoju, stāvot uz ceļiem un turoties pie dīvāna. Visi par mani brīnījās, ka esmu ļoti relaksēta. Bet kā gan varēja būt savādāk, ja viss notika tieši tā, kā vēlējos – mierīgā gaisotnē, mājās, nekur nebija jāskrien, un apkārt bija cilvēki, kuriem es uzticējos. 

Kad “vanna” bija piepildīta līdz minimālajam atļautajam’ līmenim, man ļāva kāpt iekšā. Pirms tam veica vēl vienu apskati, paklausījās bērna sirdi un pa to laiku arī nogāja ūdeņi. 
 

Pulksten 6.27 kāpu vannā. Jutos kā nāriņa, bija tik silti un labi. 

Vīrs ieslēdza fonā manu mīļāko meditācijas mūziku, biju notupusies ceļos un viņš glaudīja man galvu. Tad sajutu pāris spēcīgas kontrakcijas un vēlmi spiest. Domāju tikai par to, ka tūlīt, tūlīt tiksimies ar mazo brīnumu. 6.50 sāku spiest, vecmāte deva norādes sataustīt un paskatīties uz bērnu. Sākumā man galīgi negribējās un tas likās dīvaini, bet, kad sataustīju viņa galvu – tas bija kaut kas maģisks, tik mīksts un pūkains. Un tā, pāris spiedienos, pulksten 7.04 bēbis piedzima ūdenī.

Viņš peldēja zem ūdens, man bija tikai jāsaķer. Uz brīdi nobijos, kāpēc viņš pats neuzpeld augšā, bet tad pamanīju, ka mazais ir drusku iepinies nabassaitē. Es to kārtīgi noņēmu, vecmāte palīdzēja man Dragomiru izcelt ārā no ūdens un nu es viņu turēju cieši sev uz krūtīm, tādu maziņu, klusu kamoliņu.

Viņš bija tik mierīgs un neizdvesa ne skaņas, jo viņam nebija nekāda iemesla raudāt. Neviens viņu nesteidzināja, mēs ar vīru kādu laiku tā sēdējām un iepazināmies ar mūsu mazo kamoliņu. Tad es kāpu ārā no ūdens, lai izpildītu vēl vienu darbiņu – bija jāpiedzemdē placenta. Kad sagaidījām nabassaites pulsēšanas apstāšanos, vīrs pieteicās to pārgriezt. Pēc visiem padarītajiem darbiem liku mazo pie krūts un mēs laimīgi baudījām šo kopābūšanu, kamēr apkārt citi rosījās un kaut ko kārtoja. 

Kad Dragomirs bija paēdis, tikai tad viņu paņēma nosvērt un nomērīt, kā arī vīrs viņu apģērba un beidzot varēja paturēt rokās. Mūsu Dragomirs piedzima 54 cm garš un 4.140 kg smags. Tik liels puika un tik viegli nāca! Mani fascinēja, ka ne vienu brīdi Dragomirs nebija svešās rokās – ne dzimšanas brīdī, ne placentas dzimšanas laikā. Visi veseli un laimīgi. 

Tās bija sešu stundu ilgas un ciešamas dzemdības. Māte laimīga un gandarīta, bez neviena plīsuma.

Es nelielos, tik vēlējos pastāstīt, ka var būt arī savādāk. It īpaši gribētu, lai ar manu stāstu iepazītos jaunās māmiņas gaidībās, jo mūsdienu TV rāda ļoti biedējošu priekšstatu par dzemdībām.

Ineses ieteikumi citām mammām

• Ieskau izlasīt Lindas Rozenbahas grāmatu “Gaidības un radības ar prieku”.
• Arī Ainas Mejas Geskinas “Ceļvedis dzemdībām”.
• Dr. Govri Motha Kārena Svona Maklauda "Vieglu dzemdību metode". 
• Vita Kalniņa “Pirmās attiecības cilvēka dzīvē”.
• Un papildus lielisks ir Zīles Dāvidsones “Elpa dzemdībās” elpas kurss, kas, manuprāt, būtu jāiziet obligāti! Ja nav iespējas to iegādāties, rakstiet droši man privāti, padalīšos ar svarīgākajām atziņām.