Dzemdības slimnīcā un mājās. Pieredze

Dzemdību nams — sieviete kā bērna radīšanas mašīna
Atveras lifta durvis Rīgas Dzemdību namā. Esam uzbraukuši uz ģimenes dzemdību zāli, un nupat viens mazulis dzimst. Dzemdētāja kliedz spalgā, pārvērstā balsī. Un man gribas nospiest lifta pogu un braukt atpakaļ mājās. Ir par vēlu. Vecmāte dod nosūkāt tabletītes, dod šprices, lai ātrāk. Kad jautāju, kas tās par zālēm un kāpēc, man draudzīgi atbild, ka šeit nav skola un jautājumus neuzdod. Tad jākāpj uz dzemdību galda, ja labi strādāšot, bērns pēc stundas būšot klāt. Vecmātes pieaicinātā ārste arī klāt, pienāk sanitāre, kura ieradusies uzkopt telpas. Kliedzu. Mani apklusina, bērnam tas nav labi. Es visā procesā jūtos kā bērna ražošanas mašīna, viss ved uz vienu — produktu, rezultātu, bērnu.

Sāpes ir neizturamas, jo vieta, kur jālaiž bērniņš pasaulē, ir man nepatīkama un attieksme pret mani — pazemojoša, nejūtos pieņemta tāda, kāda esmu.

Sāpes ir neizturamas, jo vieta, kur jālaiž bērniņš pasaulē, ir man nepatīkama un attieksme pret mani — pazemojoša, nejūtos pieņemta tāda, kāda esmu. Mani jautājumi šeit ir lieki, atbildes nesaņemu. Manas sajūtas ir nesvarīgas, jo speciālisti zina, kā visu vajag darīt. Šajā procesā šajā vietā sieviete nav svarīga. Tā ir mana sajūta. Sajūta, kas apstādina dabīgu procesu, jo netiek dota iespēja ieklausīties savā ķermenī, savās dabīgajās zināšanās, kā bērniņu laist pasaulē.

Mājas dzemdības — sievietes rituāls, radīšanas ceļš
Zinot, ka dzemdēšu mājās, gaidīju dzemdību sāpes kā labākās draudzenes. Es zināju, ka būšu pareizajā vietā, savā vietā. Tas būs mans process.
Sāpes sākās no rīta, bet paguvu vēl gan jaunākajam dēlam uz pirmo skolas dienu līdzi aiziet, gan pusdienas uztaisīt un sagatavot abus puikas, lai viņi varētu pa nakti pie vecvecākiem palikt. Visu dienu tā mierīgi dzīvojos, zinot, ka jau šodien satikšos ar savu bērniņu. Bijām iecerējuši ūdens dzemdības vannā, bet nepaspējām. Meitiņa piedzima ļoti ātri. Kaut arī dzemdību sāpes tā pa īstam bija tikai ļoti īsu brīdi. Es biju savā vidē, ar mani kopā bija mans vīrs, mans tuvākais cilvēks. Nebija neatbildētu jautājumu, brīnumtabletīšu, garu adatu. Un kliegt arī drīkst, ja gribas, tikai tas jādara pareizi.  

Pieredzi iesūtījusi trīs bērnu māmiņa Zinta (vārds mainīts)

Varbūt arī Tev ir pieredze un viedoklis par dzemdībām mājās vai stacionārā? Dalies tajā ar citiem un publicē savu stāstu portālā (tāpat kā Zita Tu vari to darīt anonīmi). Savu stāstu raksti šeit.