Vai ir bīstami ievadīt epidurālo anestēziju vai veikt operāciju vietā, kur ir tetovējums?

Atbild Indulis Vanags, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, anesteziologs un reanimatologs P. Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā:

“Temats par tetovējumu radīto risku operācijās medicīnas aprindās kļuvis aktuāls pēdējos gados, jo gados jauni cilvēki tetovējumus ir iecienījuši. Jā, idejiski ir iespējams, ka, piemēram, veicot dūrienu mugurā, lai realizētu reģionālo (spinālo vai epidurālo) anestēziju, kā arī ķirurģiska grieziena laikā, tetovējuma pigmenta daļiņas var nonākt dziļākos audos organismā un izraisīt komplikācijas, taču tas nav zinātniski pierādīts. 

Jaunākajā literatūrā raksta par diviem komplikāciju gadījumiem – vienā pacientam pēc anestēzijas mugurkaula kanālā bija izveidojusies cista, otram – iekaisums. Lielāka bīstamība ir, ja tetovējums ir svaigs, jo tādā gadījumā pēc tetovēšanas ādā šajā apvidū attīstās aseptisks, nebakteriāls iekaisums, kas ir normāla reakcija. Vidēji iekaisums ilgst aptuveni divas līdz trīs nedēļas. Šajā laikā tetovētajā zonā durt vai veikt citas manipulācijas noteikti nevajadzētu.

Mums, anesteziologiem, patiktu ja mugurkaula jostas rajonā, kur veic spinālo un epidurālo anestēziju, tetovējumu nebūtu vispār 

– tas gan atvieglo precīzas dūriena vietas noteikšanu, gan izslēdz iespējamību, ka kādas pigmenta daļiņas varētu nonākt organismā. Iespēju robežās mēs cenšamies uz muguras ādas atrast vietu, kur pigmenta nav, taču, ja to nav iespējams apiet, ir metodes, kā dūrienu veikt droši. Ievadot spinālo adatu, ir variants sākumā seklāku dūrienu veikt ar nedaudz resnāku adatu (kaut vai parasto vai speciālu injekcijas adatu) zemādas audos, caur kuru pēc tam vajadzīgajā dziļumā ievada tievu spinālo adatu. Tas nodrošina, ka pigmenta daļiņas, ja tādas atdalītos, neiekļūst spinālajā jeb subarahnoidālajā telpā. Savukārt, ja veic epidurālo anestēziju, sākumā var veikt pavisam nelielu ādas griezienu ar mērķi nolobīt pigmenta laukumu – tad adata dūriena brīdī to nešķērsos.

Taču ķirurgi, cik rāda pieredze, griezienu vajadzīgajā vietā pēc nepieciešamības veiks jebkurā gadījumā – ir vai nav tetovējums. Šādās situācijās tiek izvērtēts, kas sagādā lielākus riskus pacienta veselībai – operācijas neveikšana vai tetovējuma radītās blaknes.”

Izmantotā literatūra un pētījumi:
1.    N. Kluger, J.-C. Sleth. Tattoo and epidural analgesia: Rise and fall of a myth. La Presse Medicale, vol 49, issue 4 (2020). Elsevier // https://doi.org/10.1016/j.lpm.2020.104050. 
2.    Houhoulis, Kathryn; Lewis, Kevin; Fasone, Rachel; Benham, Brian E. Tattoos and administration of regional anesthesia: a comprehensive systematic review protocol. JBI Database of Systematic Reviews and Implementation Reports 14(10):p 48-63, October 2016. | DOI: 10.11124/JBISRIR-2016-003153
3.    K. Polisetty, S. Khoyratty, M. Minehan. Neuraxial techniques in patients with lumbar tattoos: A national survey from New Zealand. Indian Journal of Anaesthesia | Vol. 57 | Issue 6 | Nov-Dec 2013. DOI: 10.4103/0019-5049.123346
4.    P. Avramovska et al. Tattoo and Spinal Anesthesia – Should We Puncture or Not? https://www.researchgate.net/publication/359803040_TATTOO_AND_SPINAL_ANESTHESIA_-_SHOULD_WE_PUNCTURE_OR_NOT 
5.    L. Raunaud et al. Epidural anaesthesia and lumbar tattoo: what to do? Ann Fr Anesth Reanim. 2006 Jan;25(1):71-3. doi: 10.1016/j.annfar.2005.07.081.
6.    J.W. Henson. Technique for lumbar puncture through a tattoo.  Neurology Clinical Practice, December 2019 issue 9 (6) 535. https://doi.org/10.1212/CPJ.0000000000000691