Ko sievietes piedzīvo aiz dzemdību zāles durvīm? Atklāta intervija ar dzemdību speciālisti, RSU pētnieci

Pētnieku komanda aicina mammas, kuras dzemdējušas kopš 2022. gada, piedalīties
pētījumā.
 

Saruna ar RSU docētāju, ginekoloģi - dzemdību speciālisti, pētījuma koordinatori Latvijā Elizabeti Ārgali.

Aspekts par vardarbību dzemdībās pētījumā izskanēja visplašāk. Pastāstiet, kādus
dzemdību atbalsta veidus vēl vērtējat un kuras mammas šobrīd aicināt aizpildīt
anketas?
Jā, šis pētījums daļai nav jaunums, jo sievietes anketējam no 2021. gada, pirmie dati sniedza plašu sieviešu viedokli par dzemdību pieredzi. Šobrīd aicinām aizpildīt anketas mammas, kuras ir dzemdējušas slimnīcā (arī ķeizargrieziena gadījumā) periodā no 2022. gada 1. janvāra, no 18 gadus vecuma. Anketas var aizpildīt šeit.

Šis pētījums būtisks ar to, ka uzzinām “kas notiek aiz dzemdību zāles durvīm” un kā tur emocionāli jūtas sieviete, kādu atbalstu saņem un kā to vērtē. 

Jo ir gana daudz pētījumu par medicīniskiem dzemdību iznākumiem, taču ne tik daudz – par sievietes balsi. Šis pētījums palīdz uzzināt mammu domas un vajadzības, un mērķis ir vislabākajā veidā uzlabot praksi atbilstoši sieviešu vajadzībām.
 

Līdzās jau minētajam vardarbības aspektam, pirmajā pētījumā mēs uzzinājām, cik
sievietes ir apmierinātas ar dzemdībās sniegto atbalstu, kā vērtē aprūpi slimnīcā,
kāds bijis atbalsts zīdīšanā, ir jautājumi par partnera klātbūtni, sieviešu iesaisti
lēmumu pieņemšanā, izjusto cieņu pret sevi dzemdībās u.c.

Par 2021. gadu vairāk analizējām, kā pandēmijas ierobežojumi ietekmējuši sieviešu
skatījumu par saņemto atbalstu dzemdībās. Šobrīd anketās ar Covid-19 saistītie
jautājumi ir izņemti, atstāti pārējie (atbildes varēsim salīdzināt) un pievienoti vēl citi
vaicājumi, kas īpaši skar aktualitāti – mentālo veselību. Piemēram, par sievietes
emocionālo pašsajūtu, par to, vai piedāvāta psiholoģiskā palīdzība, ja tā ir bijusi
nepieciešama u.tml.
 

Visā PVO pētījumā piedalās nu jau vairāk nekā 22 valstis no Eiropas. Šobrīd mēs
paplašināmies un iekļāvusies arī Brazīlija, un citas valstis – pētījums jau ir pasaules
mērogā. Latvija šobrīd ļoti pozitīvi izceļas ar ļoti lielu respondentu skaitu iepriekšējā
anketēšanas etapā. Tādēļ saku lielu paldies visām sievietēm, kas bijušas ļoti
atsaucīgas un anketu aizpildījušas. Un šoreiz atkal lūdzam sievietes aktīvi līdzdarboties – mēs novērtējam katru respondentu!
 

Zinu, ka varat jau padalīties ar pirmajiem rezultātiem no jaunākā pētījuma par
vardarbības aspektu. Vardarbība dzemdībās ir kaut kas tāds, ko nevienai sievietei nekad nebūtu jāpiedzīvo. Ko liecina pirmie rezultāti? Vai varam teikt, ka Latvijā dodamies virzienā, lai vardarbību dzemdībās izskaustu?
Pirmie dati iepriecina! Ja iepriekš (dati par 2020.-2021. gadu) piedzīvotās (jebkāda
veida) vardarbības procents dzemdībās bija 17%, tad tagad tie ir 5,2% (pēdējais
rādītājs ir par periodu no 2022. gada līdz šim laikam, pagaidām analizētas 1610
respondenšu atbildes).
 

Ginekoloģe - dzemdību speciāliste, pētījuma koordinatore Latvijā Elizabete Ārgale. 

Paskaidrošu – kas anketā bija formulēts kā vardarbība. Bija jānorāda, vai sieviete ir
dzemdību laikā cietusi no jebkāda veida fiziskas, verbālas vai emocionālas
vardarbības. Kā fiziskas vardarbības piemērs anketā minēts – ja kāds no veselības
aprūpes sniedzējiem ir neadekvāti jums pieskāries un/vai neprasot atļauju, vai esat
grūsta, sista, iepļaukāta, fiziski ierobežota vai žņaugta. Verbālās vardarbības piemērs
anketas jautājumā – uz jums ir kliegts, esat bijusi apvainota, vai ar jums ir rupji
runāts. Un emocionālā vardarbība – esat atstāta novārtā, izsmieta vai esat bijusi
aizmirsta no veselības aprūpes speciālista puses. Sīkāk tika noskaidrots, tieši no kāda veida vardarbības sieviete cietusi, ja viņa apstiprinājusi vardarbības faktu.
Vardarbības aspektu varam salīdzināt ar citām valstīm. Kā redzam, situācija ir
uzlabojusies un pirmajā anketēšanā labākais procents bija Skandināvijas valstīs – ap 8 %.  

Tātad šobrīd jau esam Skandināvijas valstu līmenī, situācija tiešām ir uzlabojusies.

Dati gan var mainīties, un pilnu apkopojumu plānojam publicēt 2025. gada beigās.
Salīdzinoši Polijā un Lietuvā ir vēl labāki rezultāti (ar pārstāvjiem no šīm valstīm
gatavojamies RSU rīkotajai konferencei “Research Week”).
 

Vai tas var būt tikai tāpēc, ka patiešām šie vardarbības rādītāji ir zemāki vai – to
sliktāk atpazīst, vai arī kultūrā nav pieņemts par to runāt, atzīt?

Jā – ir daudz aspektu, kas to var ietekmēt. Tādēļ būs interesanta diskusija konferencē uzzināt ne tikai postpadomju pieredzi, bet arī Rietumvalstu – konferencē būs pārstāvis no Itālijas.
 

Rezultāti tātad iepriecina. Kas, jūsuprāt, ir darīts, lai vardarbība tiktu būtiski mazināta? Pēc vardarbības tēmas izskanēšanas plašsaziņas līdzekļos mediķu sabiedrībā dzirdēju, ka vecmātes jo īpaši domāja par emocionālā atbalsta sniegšanu. Dažkārt sabiedrībā izskanējusī informācija radīja arī zināmu spriedzi gan medicīnas personālā, gan ģimenēm, kam bija jālaiž bērniņš pasaulē – kas mūs tur sagaidīs, ja reiz tā par to raksta? Ir arī objektīvi pozitīvi rādītāji. Piemēram, vecmātēm bijusi iespēja piedalīties kursos “Vārda spēks”, kur pie dažādiem psiholoģijas un psihoterapijas speciālistiem varēja dziļāk apgūt profesionālu un cieņpilnu saskarsmi un komunikāciju dzemdībās, labāk izprast sevi, savas emocijas, tās vadīt.
 

Varu paturpināt – dzemdību aprūpē iesaistītajam personālam RSU profesores Annas
Miskovas vadībā maijā būs liels seminārs par dzemdībām, kur stāstīšu par pētījumu – tas dod speciālistiem lielāku izpratni par situāciju un sieviešu vajadzībām.
 

Pirmā pētījuma lielais respondentu skaits ļāva neignorēt to jomas profesionāļiem un
profesore Daci Rezeberga prezentēja rezultātus Veselības ministrijā (Elizabetes
Ārgales darbs ievērots arī RSU, kādēļ viņa saņēmusi RSU Gada Absolventa balvu
2024, aut.). Runājām gan par vecmāšu atalgojumu, gan darba praksēm (mazināt
dežūrstundu skaitu, uzlabot darba apstākļus). Manuprāt, tieši tēmas aktualizēšana
veicināja vairāku dažādu izglītojošu pasākumu norisi – tas ļauj mediķiem paskatīties
pašiem uz sevi, aizdomāties.
 

Jāteic, citādi skumjš fakts, ka dzemdību skaits Latvijā samazinās, savā ziņā spēlē
pozitīvu lomu dzemdētājām, jo mediķi var atļauties sniegt personiskāku,
individualizētāku aprūpi, neizsīkt. Lai kāds būtu bērnu skaits, vienmēr jārūpējas, lai
ģimenei dodam iespēju piedzīvot vislabāko iespējamo pieredzi, sagaidot bērniņu šajā pasaulē.

Manuprāt, galvenais ir ne tikai sievietei atpazīt, kas ir vardarbība, bet arī veselības aprūpes speciālistiem apzināties savu rīcību. Jo ne vienmēr cilvēks, tai skaitā
veselības aprūpes speciālists, var vai vēlas iejusties dzemdētājas lomā. 

Ar pētījumu mēs gribam palīdzēt veselības aprūpes speciālistiem saprast dzemdētāju. Ļoti bieži veselības aprūpes speciālists nav piedzīvojis dzemdības vai tas ir bijis ļoti sen, kad tas, ko šobrīd izprotam un atpazīstam kā vardarbību, bija norma. Tāpēc noteikti par vardarbību jārunā, jo īpaši cilvēkiem no malas kā man, lai diskusija neizvērstos pārāk emocionāla.
 

Tiesa, vardarbības tēmas aktualizēšana plašsaziņas līdzekļos sākumā bija nepatīkami
pavērsta pret veselības aprūpes speciālistiem. Viņi, manuprāt, bija nepamatoti
apvainoti, jo vardarbība tika vispārināta uz visiem aprūpes sniedzējiem, kaut,
visticamāk tobrīd lielo procentu veidoja atsevišķi cilvēki. Pēc publikācijām veselības
aprūpes speciālisti piedzīvoja pazemojošu attieksmi gan no žurnālistiem, kuri droši

vien meklēja skandalozu informāciju, gan arī no pacientiem – viņi jau nāca uz
dzemdību nodaļām bailēs, ieslēgtām kamerām, kas tad nu būs… 

Gribu atgādināt, ka dzemdības ir abpusējas attiecības un arī pacientiem jāmācās attiecību kultūra. Jo speciālists jau arī nav robots ar akmens sirdi. Skaidrs, ka nākotnē vēl jādomā, kā risināt situācijas, kad, piemēram, komunikācija ar “nejaušo speciālistu” – kuram iegadījusies dežūra, nav izdevusies. Šobrīd nav ierasta prakse pieprasīt citu speciālistu. Jo skaidrs, kad dzemdības ir vairāku stundu norise un kāda no pusēm jūt, ka nav ”uz viena viļņa”, būtu jābūt maiņas iespējai. Tāpat speciālistam var būt sajūta, ka ar šo pacientu neizdodas sastrādāties. Ir jābūt atklātiem, ja gribam abpusēji empātiskas, saprotošas attiecības. Tieši tāpat kā var nebūt saderība attiecības ar draugiem vai paziņām, arī profesionālim ar pacientu var tā notikt. Mēs veselības aprūpē šobrīd cenšamies īstenot uz pacientu centrētu, viņa vērtībās balstītu aprūpi, un te var veidoties nesakritība abu pušu pasaules uztverē, ja tās krasi atšķiras.
 

Vēl gribētu uzsvērt nepieciešamību pēc vecmātes aprūpes nepārtrauktības. Tas
minēts arī PVO rekomendācijās. Proti, šāds modelis paredz, ka ir vecmāšu komanda,
piemēram, četras vecmātes, kuras paciente satiek grūtniecības sākumā un kādā no
vizītēm. Attiecīgi vecmāšu darba grafiks tiek veidots tā, ka dzemdībās ir kāda no šīm
speciālistēm. Diemžēl to ir ļoti grūti īstenot, jo ir vecmātes, kas strādā tikai
ambulatorajā aprūpē un ir vecmātes, kas darbojas tikai dzemdību aprūpē. Tad arī
varbūt nebūtu vajadzīgi līgumspeciālisti – sieviete jau zinātu, kādas vecmātes šeit
strādā, būtu iepazinusies.

Tas, ko jau šobrīd iedrošinu darīt katru sievieti – aizbraukt iepazīt vietu, kur dzemdēsiet, speciālistus. Jo, sākoties dzemdību sāpēm, būs satraucošāk, ja vide un cilvēki būs pilnīgi sveši.

Tāpat iesaku, sākoties dzemdībām, nepalikt mājās iespējami ilgi, jo iejušanās slimnīcā prasīs laiku, tāpat būs jāformē dokumenti, jāatbild uz jautājumiem, ko spēcīgākas dzemdību darbības laikā ir grūti darīt. Tā ir pierādīta saistība, ka satraukums var nedaudz apturēt kontrakcijas. Jo, lai dzemdību darbība notiktu aktīvi, no smadzenēm ir jāizdalās oksitocīnam – stress šo norisi slāpē.
 

Mēs minējām, ka, aktualizējot dzemdību vardarbības tēmu, sākumā pieauga
spriedze mediķu vidē. Vai jums nebija arī pārmetumi par šī pētījuma datu
publiskošanu? Varēja taču runāt klusītēm…
Es drīzāk domāju, ka mediķiem patika tas, ka es komunikācijā norādīju – nav jau tikai vainīgs speciālists. Noteikti nevar visus pacientu ziņotos vardarbības gadījumus skaidrot ar atsevišķiem sarežģītu medicīnisku situāciju gadījumiem, ir svarīgi skaidrot sieviešu viedokli, lai radītu izpratni, nevis pārmestu medicīnas darbiniekiem. 

Būtisks aspekts ir arī darba vide, un to noteikti vajadzētu vairāk pētīt. Kāds ir
mikroklimats veselības aprūpes iestādēs, kāda ir darba samaksa un nosacījumi, kāpēc ir psiholoģiski nospriegota atmosfēra – tas rada pasīvo agresiju darba vietā. Mums ir anketa arī veselības aprūpes darbiniekiem, bet diemžēl atsaucība tās aizpildīšanā ir neliela.
 

Tu vari būt ļoti jauks, gādīgs un empātisks cilvēks, kurš grib strādāt, bet ja, ieejot
darbavietā, augstākstāvošie kolēģi tevi sagaida ar pārmetumiem, neatbalstošu
attieksmi, vai pastāv neveselīga sacensība... tu nespēsi būt vienmēr empātisks pret
pacientiem.
 

Šie aspekti tiek uzlaboti?
To ir ļoti grūti vērtēt, jo veselības aprūpes darbiniekiem ir raksturīgas ļoti lielas bailes. Ir bijuši mēģinājumi pētīt mobingu un bosingu, atsaucība ir neliela. Es pagaidām neredzu, ka abām pusēm notiktu dialogs… Nezinu, kam ir jānotiek, lai par to tiešām sāktu runāt.
 

Atgriežoties pie vēl viena pētījuma aspekta… Pēc pirmā pētījuma jūs intervijā
“Mammamuntetiem.lv” minējāt – ir izkristalizējies, cik daudz lietas patiesībā ir
vienkāršas un viegli maināmas. Vai variet minēt, ko praksē pa šiem gadiem ir
izdevies mainīt? Piemēram, intervijā jūs teicāt, ka liels procents sieviešu nav
saņēmušas informāciju par brīdinošām pazīmēm, kurām jāpievērš uzmanība savā
un jaundzimušā veselībā.
Toreiz patiesi tas mani šokēja, jo izstāstīt, kādas pazīmes nevajag ignorēt (teiksim,
pastiprināta asiņošana, temperatūra, elpas trūkums u.tml.) ir viens no ārsta vai
vecmātes darba pamatuzdevumiem! 

2021. gada pētījums rādīja, ka 63% mammu nav saņēmušas brīdinošo informāciju par savu veselību un 75% – par bērnu veselību.

Priecē, ka šie negatīvie rādītāji ir būtiski samazinājušies – tas nozīmē, ka mediķi
arvien vairāk veic skaidrojošo darbu. Proti, informāciju par brīdinošām pazīmēm
šobrīd nav saņēmušas 40,39% mammu un par bērniņu – 30%. Ievērojams
uzlabojums! Tas noteikti arī mazina saslimstību, ja māmiņas zina, kam pievērst
uzmanību.
 

Bieži dzirdēts, ka dzemdībās nav laika sievieti mācīt, kas jādara, vai skaidrot, kas
tagad notika vai drīz sagaidāms, tam paredzēti pirmsdzemdību kursi, taču
lielākoties tie ir par maksu…
Viens, ko jau teicu – ieteiktu braukt laikus uz dzemdību iestādi, lai paspētu vēl
iejusties, kā arī uzdot interesējošos jautājumus. Es teiktu, ka šobrīd ir iespēja
apmeklēt kursus par ļoti demokrātisku samaksu dzemdību nodaļās. Šeit gan
jāpiebilst, ka bieži vien kursos mācītais aizmirstas līdz ar pirmajām īstajām sāpēm...
sieviete sāpēs noteikti nav tas pats cilvēks, kas ikdienā – tas ir jāņem vērā.
 

Nesen intervēju Ziemeļkurzemes slimnīcas dzemdību nodaļas vadītāju Sergeju
Tarasovu un jautāju, vai pēc sarežģītām dzemdībām viņš pārrunā ar sievieti notikušo, skaidro. Viņš bija pārsteigts par jautājumu – jo to pārrunājot pēc jebkurām dzemdībām. Vai citviet tā arī ir ierasta prakse?

Man ir bijusi pieredze, kad pēc sarežģītākām dzemdībām, kas beigušās ar
ķeizargrieziena operāciju vai vakuuma izmantošanu, palieku pēc dežūras, lai runātu
ar sievieti. Varbūt mazākās dzemdību nodaļās (es šobrīd praktizēju Ogres slimnīcā) ir iespējama šāda pēctecība. Ja dzemdību iestādē ir divas trīs dzemdības dienā, tad
ārsts nodod nākamās dienas ārstam vēstījumu, kas šajās dzemdībās notika. Ja
dzemdību ir vairāk, iespējams, tam visam objektīvi nav laika. Tomēr es domāju, ka
noteikti šai sarunai ir liela loma un vislabāk, protams, ja saruna ir tieši ar ārstu vai
vecmāti, kurš bija dzemdībās. Man gribētos domāt, ka tam šobrīd pievēršam vairāk
uzmanības.
 

Jūs agrākā sarunā Mammamuntetiem.lv stāstījāt, ka Rīgas Dzemdību namā
vecmātes maiņas ilgums ir 24 stundas. Vai šajā ziņā ir kaut ko izdevies panākt un
samazināt laiku uz īsākām maiņām?
Vecmātes pašas var izvēlēties, vai strādās 24 vai 12 stundu dežūras. Ir vecmātes, kas,
piemēram, apvieno darbu ar studijām vai bērnu audzināšanu, un tur ļoti noder
dažāda maiņu garuma iespēju izmantošana. Domāju, ka tas tā ir ne tikai Rīgas
Dzemdību namā, bet visur.
 

Ko, jūsuprāt, vēl vajadzētu darīt, lai uzlabotu grūtnieču aprūpi Latvijā?
Esmu priecīga, ka mūsu pētījums izkristalizē, kādas tieši ir problēmas un priecē ar
uzlabojumiem. Jāpiebilst, ka mūsu izstrādātā anketa iekļauta arī SPKC pētījumos, tas
nozīmē, ka līdz ar manu pētniecību nekas nebeigsies – tēma tiks monitorēta
ilgtermiņā

Veselības aprūpē noteikti ir, kurp virzīties, mēs arī ļoti kritiski vērtējam situāciju, lai ieraudzītu patiesi, kā sievietes jūtas, jo tomēr grūtniece un jaunā mamma ir
ievainojamākā stāvoklī, mums par viņu jārūpējas. 

Kopumā es teiktu, ka grūtnieču aprūpe Latvijā ir laba.
 

Svarīgs darbs, ko šobrīd virza gan Latvijas Vecmāšu asociācija, gan Latvijas
Ginekologu asociācija – padarīt pieejamāku tieši vecmāšu vadītu grūtnieču aprūpi.
Tas noteikti varētu būt pagrieziena punkts, lai vairāk darbā ar grūtniecēm būtu
skaidrojums par dzemdībām, ciešāka komunikācija. Jo ginekologs, ar izņēmumiem,
bet vairāk tomēr nodarbojas ar slimības stāvokļu izslēgšanu, mazāk ar profilaksi un
skaidrojošo darbu. Vecmātes vadībā aprūpe varētu arī nodrošināt, ka vairāk ir sarunu par dzemdību norisi, sievietes būtu labāk sagatavotas.
 

Tāpat ir citas atbalsta personas – dūlas, PEP mammas, kas varētu sniegt vērtīgo
informatīvo un sarunu atbalstu. Šķiet, plaisa starp visiem veselības aprūpes un
emocionālā atbalsta speciālistiem mazinās, nesaprašanās un diametrāli pretēju
viedokļu sadursme nav palīdzoša un māmiņās rada apjukumu. Patiesībā – visi
speciālisti viens otru papildinām, lai mammas būtu veselākas un laimīgākas, visiem ir
viens mērķis!

* Projektu IMAgiNE EURO (Improving MAternal Newborn carE In the EURO Region)
koordinē PVO sadarbības centrs Istituto di Ricovero e Cura a Carattere Scientifico
(IRCCS) Burlo Garofolo Triestē, Itālijā.