Vecmāte Dina Ceple: dzemdības sākas galvā

Te es vairāk domāju mammas, kurām viens bērniņš tikko piedzimis, paiet kādi trīs mēneši, un piesakās nākamais. Un kurām ir 18 gadu un šķiet, ka obligāti jātaisa aborts, citādi meiteni nesapratīs. Dievam nav laika. Viņš zina, kad bērniņš jālaiž lejā, un vēlāk arī tu saproti, kāpēc. Ne mirkli pirms, ne pēc tam.

Nevis mamma gaida bērniņu, bet bērniņš mammu
Es uzskatu, ka mammai ar mazuli ir īpaša saikne. Tāda, kā ar savu ķermeni — kā roku, kāju, sirdi — viņa sajūt mazuli kā savu orgānu. Līdz ar to nevar būt tā, ka kāds orgāns paklusām nomirst un cilvēks par to neuzzina. Un viņiem ir arī garīga saikne, tāda pati kā diviem cilvēkiem.
Pēc manām domām, grūtniecība ir divu cilvēku liela sadzīvošana. Un ne tikai mamma gaida bērniņu, bet bērniņš gaida mammu, kamēr tā izaug par viņam cienīgu mammu. Kamēr viņa sajūt un izprot mazo tik labi, ka viņš ir gatavs vērt durvis vaļā un nākt ar viņu satikties.

Šī satikšanās, dzemdēšana, ir divu cilvēku kopdarbs, tā ir deja, plūsma, straume, kas viņus abus nes, tas ir virpulis, un mazulis šajā procesā ietekmē ļoti daudz.

Dzemdības ir mammas un bērna kopdarbs
Es zinu, ka bērna vārds ir kas tāds, kas piedzimst kopā ar bērnu. Iespējams, tas piedzimst mirkli pirms bērna, atnāk pie mammas kopā ar domu par bērniņu, un tad, kad mazais dzimst, viņš ne tikai fiziski iziet cauri kaulu gredzenam, ne tikai mamma fiziski jūt, ka viņa mirst un nomirst kā sieviete, lai piedzimtu kā māte, bet notiek arī garīga transformācija. Un tā dvēselīte, kuru viņa sajuta un ar kuru kontaktējās grūtniecības laikā, ir tā pati, kas piedzimst, un tomēr, nākot šeit, uz zemes, mazā dvēselīte apaug ar zemes miglu, ja tā var teikt. Ar mazliet neredzēšanu, Dieva neredzēšanu, jo uz zemes mums šķiet, ka mēs viņu neredzam. Kāpēc dažas mammas saka: „Klau, vai tas ir tas pats bērns, kuru es gaidīju? Es viņu gaidīju pavisam citādu! Vai tik slimnīcā nesamainīja?!” Nesamainīja. Tā ir transformācija, kad bērns iegūst fizisko veidolu un kad mamma piedzimst par pilnīgi citu sievieti, un ar katru bērniņu citāda mamma. Viņu satikšanās šajā saulē ir viņu jauna iepazīšanās neatkarīgi no tā, ka jūs bijāt pazīstami jau tobrīd, kad mazulis vēl nebija ieradies. Tāpēc šī satikšanās, dzemdēšana, ir divu cilvēku kopdarbs, tā ir deja, plūsma, straume, kas viņus abus nes, tas ir virpulis, un mazulis šajā procesā ietekmē ļoti daudz. Pirmkārt, izvēlas vecākus, savu piedzimšanas dienu, minūti un sekundi, saskaņo to horoskopu līmenī un vēl visādi citādi, savukārt mamma to sakārto te, uz zemes. Gultas, vannas, krēslus un galdus un sevi, savu ķermeni — vingrojot, peldot, pareizi ēdot un bagātinot arī garīgi, lai nobriestu bērna sagaidīšanai.

Paļaujies uz sevi
Ko nozīmē gatavoties dzemdībām? Man ir, kā es tos mēdzu saukt, „svētkraksti” no kādas mammas, ko lasīju viņas vannas istabā dzemdību brīdī, un vēlāk viņa man tos uzdāvināja. Māmiņa rakstīja tā: „Tad, kad tu dzemdē, tu neesi viena. Dzemdību ceļu tu ej kopā ar savu bērniņu. Ieklausies viņā, un kopā jūs nonāksiet tikai jums paredzētajā satikšanās vietā un piedzīvosiet brīnumu. Nemaz nav iespējams šajā pasaulē ienākt vienam, pat ja tie ir tikai māte un bērns.” Tāpēc, iztēlojoties savas dzemdības, nevajadzētu koncentrēties tikai uz sevi: „Es tā gribu, man būs tā, man tā izdosies!” Tā nevar būt, jo jūs esat divi. Vajadzētu domās vai skaļi aicināt savu mazuli nākt to ceļu, kuru viņš sev redz kā vislabāko. Ja mamma ar savu mazuli abi kopā dara to labāko, ko spēj, un atstāj savā dzemdību plānā vietu Dieva korekcijām, tad radību brīdis ir piepildīts.
Es zinu, ka dzemdējot ir nozīme paļāvībai uz sevi pašu. Šī mamma arī rakstīja: „Dzemdējot paļaušos un ticēšu savām izjūtām un spējai dzemdēt, kas mani vedīs dzemdēt veselu bērniņu mums abiem vispieņemamākajā veidā. Dzemdības noslēgsies ar bērniņu manās rokās un pie manas sirds, un bērniņa tētis mūs abus ieskaus savā mīlestībā. Mēs būsim trijatā vaigu vaigā, un tas ir tas, uz ko es paļaujos.”

Mēs dažkārt domājam, ka varam šajā pasaulē ietekmēt visu. Bet brīdī, kad sieviete stāv dzemdību sliekšņa priekšā, viņa skaidrāk nekā jebkad apzinās, ka tikai Dievs dod viņai bērniņu un tikai Viņa spēkā ir to iedot vai neiedot.
 

Mēs dažkārt domājam, ka varam šajā pasaulē ietekmēt visu. Bet brīdī, kad sieviete stāv dzemdību sliekšņa priekšā, viņa skaidrāk nekā jebkad apzinās, ka tikai Dievs dod viņai bērniņu un tikai Viņa spēkā ir to iedot vai neiedot. Lai ko mums garantē mājas vai slimnīcas vide, nav tā, ka visi bērni izdzīvotu mājdzemdībās vai dzemdējot slimnīcā. Vienu daļu bērniņu Dievs nedod, un mēs — ārsti, ginekologi, vecmātes — šeit uz zemes esam tikai cauruļu tīrītāji, mēs caurules varam tīrīt ļoti labi, bet, ja Dievs nepalaidīs pa tām ūdeni (mazuļa dvēselīti), mazulītis lejā nenāks. Dievs ir tas, uz ko mums jāpaļaujas, stāvot uz dzemdību sliekšņa.

Sieviete zina, kā dzemdēt
Man šķiet, katrai sievietei ir iekšējas zināšanas, kā jādzemdē. Ir jāpaļaujas uz savu iekšējo straumi un intuīciju, jāļauj sāpēm, kontrakcijām sevi vadīt — nevis kontrolēt tās, bet jāplūst līdz ar kontrakcijām; sāpes ir tikai tādēļ, lai zinātu, kur straume plūst. Ja tu ļaujies, ja tu iekāp dzemdību upē iekšā, gaidi laivu. Kontrakcija kā laiva piepeld, tu vari to laist garām, pretoties, bet tad tu nepārpeldēsi dzemdību upei. Ja tu iekāpsi, tā kādu brīdi tevi panesīs pa straumi un tad izmetīs upes vidū uz akmens un aizpeldēs prom. Un vēl pēc kāda laika nāks nākamā laiva, un tavā gribā ir iekāpt iekšā un slīdēt tālāk vai arī palaist to garām. Ļauties straumei, ļauties kontrakcijai vai neļauties. Īstenībā nav cita ceļa, kā dabiskā veidā satikties ar bērniņu, kā vien ļauties. Ja kontrakcijas nenāk, ja laivu Dievs nesūta, tad upes otrā krastā mēs nevaram satikties. Jāuzticas tam, kas ved, un ir pilnīgi vienalga, kas ved tavā ķermenī. Tai būtības daļai, ko nav iespējams saprast ar prātu. Nevērtē, nespried, nesalīdzini sevi ar citām. Nav pat vajadzīgs saprast. Rīkojies saskaņā ar savu straumi, savu iekšējo ritmu.

Dina Ceple, ārste un mājdzemdību vecmāte