Kur mājdzemdībās atstāt pirmo bērnu?

„Nekur bērniņu nevajag likt! Mūsu viedoklis par dzemdībām ir veidots no senajiem stereotipiem, no laikiem, kad dzemdību brīdī māmiņa bija slimnīcā viena vai labākajā gadījumā ar vīru, bet es domāju, ka mājās dzemdību laikā var būt arī vecākie bērniņi. Pirmo reizi tematu par vecāko bērnu jautājumu klausījos kādā vecmāšu kongresā Vācijā, kur kolēģes diskutēja arī par vecāko bērnu klātbūtni mājdzemdībās. Un sprieda, ka šajā jautājumā būtībā noteicēja ir sieviete — kā es vislabāk varu atbrīvoties? Ja es varu atbrīvoties savā ģimenes lokā, tad bērns notiekošo pilnīgi noteikti sapratīs, pieņems un viņam šis process būs dabisks, jo bērnam vēl nav stereotipa par adekvātu uzvedību dzemdībās, kas valda mūsos.

Šajā jautājumā būtībā noteicēja ir sieviete — kā es vislabāk varu atbrīvoties? Ja es varu atbrīvoties savā ģimenes lokā, tad bērns notiekošo pilnīgi noteikti sapratīs, pieņems un viņam šis process būs dabisks.

Tā tie brālīši un māsiņas nāk — bērns to uztvers dabiski. Ja mamma jūt, ka tomēr nevarēs sevi pilnībā veltīt gaidāmajam mazulim, jo būs jāuztraucas par vecāko, tad laikā, kad maziņais grasās dzimt, vecāki paši izlemj — vai nu aizved bērniņu pie vecvecākiem, vai pie draugiem, vai pie māsīcas paspēlēties. Risinājums katrai ģimenei nāk citāds; ir bijis, ka tad, kad mazulim jānāk pasaulē, brālītis vienkārši guļ aiz loga ratiņos. Un guļ neparasti ilgi! Vai dzemdējam naktī un zinām, ka vecākais parasti mostas sešos, bet tolaik vēl nebūsim beiguši, un domājam, kā tad būs, ja pamodīsies tieši uz izstumšanas periodu? Varbūt vajag pasaukt dūlu, lai, piemēram, tēta vietā atbalsta mammu, kamēr tētis padzīvosies ar otru bērniņu. Bet ne — mazulis pēkšņi kļūst steidzīgs, un otrs paguļ ilgāk; kaut kā vienmēr viss nokārtojas.
Un arvien biežāk, pieredzot ģimeni dzemdībās kopā, man jāsaka, ka Dievs visu sakārto līdz pēdējam sīkumam. Ja mūsos ir miers un mēs domājam to pašu labāko par iespējām un variantiem, mēs piedzīvojam ko vēl labāku — ka Dievs ir sakārtojis ne tikai dienu, nakti, stundu, kad vīrs ir mājās un māmiņa izgulējusies, un vecmātei ir laiks, bet arī kad sievasmāte ir zupu paguvusi izvārīt, lai vajadzīgajā brīdī atnestu siltu. Ka viss ir saskaņots līdz pēdējai minūtei. Jo ilgāk es dzīvoju, jo vairāk es saprotu, ka nekas šajā pasaulē nav nejauši, un dzemdības ir brīdis, kad mēs to piedzīvojam visskaistāk.”