Asinsgrupas pārmantošana no vecākiem. Ko tas īsti nozīmē un kāpēc tas jāzina?

Cilvēkbērna asinsgrupu nosaka tieši no vecākiem pārmantotie gēni. Dzīves laikā tā nemainās nekādu faktoru ietekmē. Šobrīd ir atklātas četras asinsgrupas: 0, A, B un AB. Jāatzīmē, ka, nosakot asins grupas, ticis konstatēts, ka visbiežāk sastopami cilvēki ar A (37 %) un 0 asins grupu (36 %), bet retāk ar B (20 %) un AB (7 %) asins grupu.

Pārmanto asinsgrupu ar stiprāko gēnu
Ne visas asins grupas ir vienlīdz plaši sastopamas starp Latvijas iedzīvotājiem. Pie mums biežāk sastopamās ir O un A rēzus pozitīvas grupas asinis, turpretim rēzus negatīvo asins grupu asinis ir tikai 15 % Latvijas iedzīvotāju. Visretāk sastopamas AB grupas asinis.
Var teikt, ka arī šajā pārmantošanas procesā darbojas tā saucamais zvēru likums – izdzīvo spēcīgākais. Bērns no vecākiem pārmanto to asins grupu, kuras gēns ir stiprāks. Stiprākie no trīs asinsgrupu nosakošiem gēniem 0, A un B ir A un B. Viens gēns tiek mantots no viena, otrs no otra vecāka. Piemēram, ja bērns no viena vecāka mantojis 0 gēnu un no otra — A gēnu, tad bērnam būs A asins grupa. Ja vienam no vecākiem ir A (gēni O un A), bet otram ir B (gēni O un B), tad bērnam teorētiski iespējama jebkura no četrām asins grupām. Toties, ja abiem vecākiem būs tikai 0 gēni, tad arī pēctecim būs 0 asins grupa.

Savukārt Rh(D) piederību (tautas valodā saka rēzus faktors) nosaka tas, vai D gēns ir pārmantots, vai nav. Ja no vecākiem ir mantots D gēns, cilvēks ir Rh(D) pozitīvs, ja D gēna nav, cilvēks ir Rh(D) negatīvs. Diviem Rh(D) pozitīviem vecākiem var būt gan Rh(D) pozitīvs, gan Rh(D) negatīvs bērns, diviem Rh(D) negatīviem vecākiem- tikai Rh(D) negatīvs. Rh sistēmā ir arī citi antigēni-C, c, E, e, kurus cilvēks manto no saviem vecākiem dažādās kombinācijās. D antigēns no visiem šiem antigēniem ir visspēcīgākais, tādēļ pret D antigēnu Rh(D) negatīviem cilvēkiem visbiežāk veidojas antivielas.

Ja grūtniecei negatīva asinsgrupa
Saskare ar svešu antigēnu visbiežāk notiek grūtniecības laikā vai saņemot eritrocītu masas transfūziju. Rh(D)-negatīvām sievietēm var rasties problēmas ar Rh(D)-pozitīva bērniņa iznēsāšanu, it īpaši, sākot no otrās grūtniecības. Tas ir saistīts ar iespējamu anti-D antivielu veidošanos sievietes organismā, ja bērns mantojis D antigēnu no tēva, kas ir Rh(D) pozitīvs. Pirmās grūtniecības laikā, ja tā noris bez komplikācijām, antivielas parasti neveidojas, bet dzemdību laikā Rh(D) pozitīva bērna eritrocīti nonāk sievietes asinsritē un izraisa antivielu veidošanos. Svarīgi apzināties iespējamos sarežģījumus nākošajās grūtniecībās sievietēm ar negatīvu Rh, kuras mākslīgi vēlas pārtraukt pirmo grūtniecību.

Nākamajā grūtniecībā, ja bērns mantojis D antigēnu, mātes anti-D antivielas pieķeras bērna eritrocītiem un izraisa to bojāeju. Bērns jau grūtniecības laikā cieš no jaundzimušo hemolītiskās slimības un var nākt pasaulē anēmisks, ar izteiktu dzelti, tūsku, smagākos gadījumos arī ar smadzeņu bojājumu.

Lai varētu izvairīties no šīm komplikācijām, Rh(D) negatīvām sievietēm pēc dzemdībām ievada anti-D imūnglobulīnu (ir arī citi nosaukumi, piemēram partobulīns), kas novērš antivielu veidošanos. Tas pats tiek darīts pēc abortiem vai vēdera traumām grūtniecības laikā.

Gan Rh(D) pozitīvām, gan Rh(D) negatīvām sievietēm grūtniecības laikā jāveic antieritrocitāro antivielu skrīnings, lai laikus varētu konstatēt antivielu veidošanos pret augļa eritrocitārajiem antigēniem. Tās konstatējot var sākt pasākumus augļa pasargāšanai no jaundzimušo hemolītiskās slimības.
Arī donoriem veic antieritrocitāro antivielu skrīningu un visiem, kuriem atrod antivielas, tiek izsūtīta „sensibilizētas personas pase” ar noderīgu informāciju.

VADC Sabiedrisko attiecību nodaļa konsultējoties ar VADC Imūnhemotoloģijas nodaļas ārsti Guntu Šmiti