Ko zina un saprot vēl nedzimušais mazulis, ja ar viņu sarunājas māmiņa

“Mazais cilvēks jūt, redz, dzird un saprot ļoti daudz no tā, ko mēs vēlamies viņam paust. Ar katru savu eksistences brīdi viņš arvien vairāk kļūst par tās ģimenes locekli, kurā viņš ir. Un to, ka mazā galva vēl īsti nav spējīga saprast, to palīdz piedzīvot caur placentu pienākošie mātes hormoni, kas atstāj paliekošas zīmes mazuļa smadzenēs un ķermenī par to, kas ir bēdas, dusmas, prieks vai mīlestība,” teic ginekoloģe, vecmāte Dina Ceple.

Bērnam ir vajadzīga ikviena šī emocija, jo tieši to gamma dod viņam iespēju vēlāk dzīvē atpazīt izjūtas un arvien detalizētāk analizēt. Varbūt tieši tāpēc māmiņas gaidīšanas laikā ir tik emocionāli atvērtas, lai katra viņas sajūta pēc iespējas pilnvērtīgāk ievibrētu topošajā cilvēkā, veidojot viņu par empātisku un emocionāli inteliģentu būtni.

Mazajam, kurš satinies nabassaitē, var paskaidrot, ka tieši tā, kā viņš ir satinies, tāpat lai attinas, ka rotāties ar krellēm ap kaklu viņš varēs arī pēc piedzimšanas.

Mazulīt, attinies no nabassaites!
 

Bet nu par tīri praktiskām lietām, ko varam sagaidīt no sava vēl nedzimušā mazuļa, kas tieši var palīdzēt, lai sagatavotos un piedzīvotu veselīgas dzemdības.
Mazulis guļ dzemdē kā savā istabā. Viņš tausta tās sienas, zina tās formu, nabassaite ir viņa pirmā rotaļlieta. Fizioloģiski mazulis ir aktīvs un spēj mainīt savu ķermeņa pozīciju līdz pat 37.nedēļai, bet ļoti apņēmīgi mazie — līdz pat dzemdībām. Tas nozīmē, ka mazajam, kurš satinies nabassaitē, var paskaidrot, ka tieši tā, kā viņš ir satinies, tāpat lai attinas, ka rotāties ar krellēm ap kaklu viņš varēs arī pēc piedzimšanas, ka aptīšanās varētu apgrūtināt viņa ierašanos šajā pasaulē.
 

Lasi arī: Mazulim aptinusies nabassaite. Vai bīstami? 

Bērns sajūt jūsu domas

Bērni šo pasauli var ieraudzīt vai nu ar galvu vai dupsi pa priekšu. Fizioloģiska norma ir abi šie varianti, bet riska faktoru iegurņa priekšguļas dzemdībām neapšaubāmi ir vairāk. Mazais dupsis nav tik stingrs kā galviņa un lēnāk ver vaļā dzemdību ceļus. Dažkārt zem dupša klāt pievilktas arī kājiņas, kas vēl vairāk apgrūtina mazā ceļojumu. Tāpat ir lielākas iespējas tapt piespiestai nabassaitei, tādēļ izstumšanas perioda beigu posms mēdz būt visriskantākais dzemdību brīdis.

Īstenībā nemaz nav vajadzīgs tā cīnīties — var daudz vienkāršāk piedzimt ar galviņu pa priekšu, tikai vai jūsu mazulis to zina? Prasti mazie ieņem galvas guļu tādēļ, ka tā vienkārši ir ērtāk novietoties dzemdē grūtniecības otrajā pusē. Mātes iegurņa kauli labi sargā mazā cilvēka lielo dārgumu — galvu. Taču dažas dzemdes ir jau pavisam plašas un ietilpīgas — parasti to paveic iepriekš dzimušie mazuļi. Tad bērniņam ir gandrīz vienalga, kā gulēt, var gan tā, gan šitā, labi izgrozīties — pat šķērsām. Parasti pietiek ar apmēram divu nedēļu ilgām sarunām ar bērniņu, lai brīvību mīlošais gulētājs saprastu, ka vieglāk piedzimt būs ar galviņu un tā arī novietotos.

Efektīvāka saruna noteikti būs skaļi, skaidri un vārdiem. Tieši tā, kā jūs mēģinātu paust savas domas trīsgadniekam — lēni, vienkārši un pārliecinoši. Bērnam ir ausis. Viņš dzird. Bērns sajūt jūsu domas. Viņš jūs mīl. Ja vien viņam būs tāda iespēja, ja jūsu vēlmes sakritīs ar to attīstības ceļu, ko viņš kā dvēsele sev ir izraudzījis te uz Zemes, viņš jūs paklausīs un pagriezīsies jums abiem dzemdībām vispiemērotākajā pozīcijā ar galviņu uz leju.

Efektīvāka saruna noteikti būs skaļi, skaidri un vārdiem. Tieši tā, kā jūs mēģinātu paust savas domas trīsgadniekam — lēni, vienkārši un pārliecinoši.

Ja pēc divu nedēļu sarunām mazais joprojām spītīgi sēž ar dupsi uz leju, es domāju, ka viņam ir pamats tā darīt. Viņam tur iekšā ir labāk redzams, ka šāda pozīcija ir vēlamāka un šobrīd drošāka. Tad vajadzētu meklēt fiziskos cēloņus, kas nosaka šādu bērna izvēli, piemēram, pārāk īsa nabassaite, nepareizi novietota placenta, nabassaite piestiprinājusies nevis placentas centrā, bet perifērijā vai kādi citi iemesli, kas liek mazajam būt piesardzīgākam pret dzemdībām kā tādām vispār. Tomēr jāsaka, ka apmēram 10% mazuļu izvēlas sev šādu guļu arī uz dzemdību brīdi un 70% no tiem veiksmīgi dabiski piedzimst, kas tikai apliecina, ka mazajiem ir pašiem sava galva, kas zina, ko darīt.
 

Lasi arī: Bērniņš vēderā ar dupsi uz leju. Kā palīdzēt apgriezties?  

Runājiet arī ar placentu!

„Placenta ir bērna otrā puse”. Jā, tā to mūsu folklorā dēvē. Placenta ir piedalījusies ikviena bērna orgāna veidošanā, pat pildījusi dažādu orgānu funkcijas līdz tam brīdim, kamēr šie orgāni un to sistēmas ir spējīgas pašas uzņemties savas funkcijas. Tādēļ nav brīnums, ka bērnam ar savu placentu ir tieša saikne, tā ir viņa otra puse, atbalsts un palīgs ierodoties šajā pasaulē.

Ja jums grūtniecības laikā ir problēmas ar placentu, tās novietojumu, funkcionalitāti, asiņošanu, runājiet ar placentu. Es nezinu, vai šī sadzirdēšana ir caur bērnu un tad viņš pastāsta placentai, kas darāms, vai arī pašai placentai, kas spējusi cilvēku izveidot saprātīgu un dzirdīgu, piemīt regulācijas mehānismi un tā spēj uztvert informāciju, vai varbūt tas vienkārši ir labo domu spēks. Es tikai zinu, ka placenta tāpat kā bērns spēj pamainīt novietojumu — pacelties uz augšu, atbrīvojot dzemdes kakliņu, pārstāt asiņot un, neskatoties uz nepilnīgu asinsapgādi, izaudzēt un palīdzēt piedzimt veselam bērnam.

Mazulis jūs mīl tādus, kādi esat

Ja jums tomēr vēl ir šaubas par šo visu, atcerieties, ka tas ir bērns, kas izraudzījis jūs par saviem vecākiem. Viņš jūs mīl neatkarīgi no tā, cik, jūsuprāt, labi vai slikti vecāki jūs viņam esat. Viņš jūs mīl tieši tādus, kādi jūs esat. Un tā mēs katrs mīlam savus vecākus.
Tā ir lielākā Dieva dāvana, ka jūsu ģimenē ienācis kāds, kas nerimstošu mīlestību sniegs jums visa mūža garumā! Un, ja vien mazajam būs tāda iespēja, ja vien tas būs viņa spēkos, ja vien jūs spēsiet veidot ar viņu uzticības un sapratnes pilnas attiecības, viņš vienmēr gribēs nākt jums pretim un paveikt lietas tā, lai visiem kopā ir labāk.

Dina Ceple, ārste un mājdzemdību vecmāte,

www.starkaligzda.lv