Kā sievieti mīlēt dzemdībās?
Atsaucot svaigāko atmiņā esošo — savu trešo dzemdību — pieredzi, ja man būtu jāpasaka vienā vārdā, kā es tajās jutos, šis vārds būtu MĪLĒTA. No visiem, kas bija manās dzemdībās, raksta Linda Rozenbaha, grāmatas Radītas un gaidības ar prieku autore.
Apkārtējo mīlestība radīja manī iekšēju siltumu, sevī esošā paļāvība notiekošajam kļuva vēl lielāka, bija prieks radības piedzīvot kopā. Mīlestība sevī ietver arī otra pieņemšanu — tādēļ es varēju būt es pati visās savās izpausmēs, tādējādi atrodot tieši man labāko dzemdēšanas veidu.
Es nedzirdēju klasiskos: "Spied! Spied!" — tā vietā bija: "Ar visiem dvēseles spēkiem laid savu bērniņu pasaulē!"
Mēdz teikt, ka sievietes mīl ar ausīm. Tad nu es mīlu. Mana vecmāte
Dina Ceple ļāva man "mīlēt ar ausīm", viņas valoda bija ļoti
uzrunājoša, iedrošinoša, mīlestības pilna. Es nedzirdēju klasiskos:
"Spied! Spied!" — tā vietā bija: "Ar visiem dvēseles spēkiem laid
savu bērniņu pasaulē!" Liekas, ka tas piešķīra notiekošajam lielāku
dziļumu un tajā brīdī es tiešām ne tikai spiedu savu bērniņu
fiziski, bet pievienoju tam spēcīgu domu: es veros un LAIŽU tevi
pasaulē. Precīzāk gan būtu teikt — šie vārdi atzina, nevis piešķīra
notiekošā dziļo dvēselisko jēgu, jo no dabas dzemdībām JAU ir
piešķirta dvēseliska piedzīvojuma būtība.
Visās savās dzemdībās esmu sajutusi sava vīra mīlestības valodu.
Interesanti, ka akcenti bijuši dažādi — ir bijušas dzemdības, kur
vairāk sarunājamies ķermeniski, ir — kur vārdiski. Esmu
piedzīvojusi dzemdības, kurās tieši viņa vārdi, ka tiešām bērna
galviņa jau nāk, devuši otro elpu. Esmu piedzīvojusi mūsu ķermeņu
valodu dzemdībās, kas apliecinājusi manis pieņemšanu. To, ka varu
paļauties — man nav dzemdībās jābūt uzkrāsotai, perfektā izskatā,
es varu būt pati, instinktīva.
Tas, kādēļ kādreiz dzemdībās (un dzīvē) mīlam un esam mīlēti, bet
tomēr tā īsti neizjūtam otra mīlestību, varbūt ir tādēļ, ka
neprotam sarunāties. Protams, daudz kas notiek sajūtu līmenī, bez
vārdiem, un tomēr — mēs varam jau pirms dzemdībām runāt par to, KĀ
vēlamies sajust apkārtējo mīlestību. Turklāt paturot tiesības
radību dienā savas domas mainīt. Varbūt tu vēlēsies, lai tev klusi
dungo ausī mierīgu dziesmu? Varbūt vēlēsies, lai visi ir pēc
iespējas klusāki un mazrunīgāki? Varbūt tieši otrādi — priecāsies,
ja ar tevi vairāk runās? Varbūt vēlēsies, lai vājuma brīdī tevi
emocionāli sapurina, varbūt pat sarāj? Varbūt vēlēsies, lai
partneris atgādina vecmātei par kādām iepriekšējām norunām? Varbūt
vēlēsies, lai viss notiek pēc iespējas dabiski un, ja tomēr tas nav
iespējams, vecmāte tev paskaidros, kāpēc būtu jārīkojas citādi?
Varbūt vēlēsies lai tev skatās acīs, tur roku? Varbūt vēlēsies, lai
tev ļauj atrast labāko dzemdību pozu, pieņemot tavu iekšējo
gudrību?...
Jau pirms dzemdībām varam uzņemties atbildību par dzemdību
atbalstītāja izvēli, meklējot tādus, ar kuriem mēs justos mīlēti,
jo tajā ir papildus potenciāls arī labākām dzemdībām. Ja ir
iespējas meklēt vecmāti, ārstu vai dūlu — ar viņiem var iepazīties
laikus, un izvēlēties to, ar kuru saderi vairāk, ar kuru vari būt
pati, kurš akceptē tavu skatījumu uz dzemdībām, ir gatavs skaidrot
notiekošo tik, cik tev tas ir vajadzīgs, ir profesionālis, kurā ir
cilvēkmīlestība.
Pat ja notiek tā, ka dzemdībās nesajūti apkārtējo atbalstu un
mīlestību vai viņi cenšas to nodot, taču tas neatbilst tam, kā tu
būtu to iedomājusies, tad visupirms meklē mīlestību sevī — atrodi
un sniedz to sev un savam bērnam labākajā veidā.
Patiesībā tas arī ir pamatakmens, ar ko jāsāk — mīlestība sevī,
sevis pieņemšana.
P.S. Jā, dzemdībās bija arī sāpes. Taču laikam šī atvērtība
notiekošajam, ķermeņa atslābināšana fiziski un caur domu, mīlestība
sevī un no apkārtējiem, aizēnoja sāpes, tās palika otrā plānā.
Precīzāk gan būtu teikt — nevis aizēnoja, bet izgaismoja notiekošos
mirkļus, sāpēm atstājot maz vietas.
Linda Rozenbaha,
dūla, grāmatas Gaidības
un radības ar prieku autore
Fragmentus no grāmatas vari lasīt arī portālā mammam.lv/tetiem.lv: