Vecāku lomā jau 16 gadu vecumā. Patiess stāsts

Lai gan tests rādīja negatīvu atbildi, kaut kas sirsniņā man teica pretējo. Nezināju, ko darīt, vai kādam ko teikt. Par savām aizdomām pateicu māsai (vienai no četrām) un draugam. Drauga pirmie vārdi bija: "Aborts!" Bet es nebiju ar mieru. Izšķīrāmies.

Māsa nojauta, jo man kārojās gurķīšu

Es biju izmisumā. Tēvam par notikušo baidījos stāstīt. Aizbraucu uz Liepāju ciemos pie vecākās māsas, bet par iespējamību, ka gaidu bērniņu, neko neteicu. Kad devos apciemot draudzenes, man zvanīja otra māsa un teica, ka nupat runājusi ar vecāko un viņa domājot, ka esmu stāvoklī, jo ēdu daudz marinētus gurķīšus... Tā manus jaunumus uzzināja arī pārējās māsas. 

Es tomēr pakļāvos un izlēmu par labu abortam... Ar draugu izlīgām. Viņš iedeva naudu abortam.

Rīgā biju jau iestājusies skolā. Man nebija naudas, par ko aiziet pie ārsta, to iedeva māsa. Ar vienu māsu kopā aizgājām pie ginekologa, un viņš apstiprināja, ka man būs mazulītis. Izgāju no kabineta un izplūdu asarās. Raudāju bez mitas visu ceļu uz mājām. Draugs tikai par abortu un māsas arī. Neviens nesaprata, ka negribu zaudēt savu bērniņu. Ginekologs bija pieteicis, ka man ir mēnesis laika izlemt, ko iesākt. Un es tomēr pakļāvos un izlēmu par labu abortam... Ar draugu izlīgām. Viņš iedeva naudu abortam.

Abortu vairs nedrīkst!

Bija pienākusi tā diena. Raudāju visu rītu. Uz slimnīcu braucām kopā ar māsu, aizpildīju dokumentus. Mani aizved uz ultrasonogrāfijas apskati. Ekrānā skatīties neuzdrīkstējos. Tad ārsts pēkšņi paziņoja, ka abortu taisīt nevar — bērniņš jau ir pārāk liels. Un teica, ka laikam gaidāms puika...

Biju šokēta. Zvanīju draugam. Braucu uz Liepāju. Ko darīt? Stresa dēļ nonācu slimnīcā, ļoti sāpēja vēders. Tad manus jaunumus uzzināja arī pārējā ģimene. Drauga tēvs bija ļoti laimīgs, ka kļūs par vectētiņu, bet manam bija vienalga— viņam jau ir pieci mazbērni. Galvenais, lai ar bērnu nedzīvojot pie viņa.

Un tālāk viss noritēja labi — pārvācos dzīvot pie drauga, un abi mazulīti ļoti gaidījām. Par spīti tam, ka viņš bērniņu sākumā negribēja.

Mana lielā diena — dzemdības

Divas dienas pāri noteiktajam dzemdību termiņam aizbraucu uz slimnīcu un izstāstīju situāciju. Mani uzņēma labi, ārsti bija laipni. Daži mediķi mani jau zināja, jo grūtniecības laikā slimnīcā pabiju četras reizes. Mani aizveda uz palātu un teica, lai gaidu tur. Ja sāp, tad lai sakot. Bet nekas nesāpēja. Gaidīju, gaidīju un vakarā — jā, beidzot sāp! Ārsts apskatē teica, ka atvēries tikai viens centimetrs, nākamās dienas vakarā joprojām viens, trešās dienas vakarā — 3,5, un sāpes jau bija ļoti regulāras un stipras. Pusnaktī mani aizveda uz dzemdību zāli, teica, lai paguļu. Miegs, protams, nenāca, lai gan lāgā nebiju gulējusi divas diennaktis. Divos naktī zvanīju draugam, lai brauc uz slimnīcu, jo bija plānotas ģimenes dzemdības. Kolīdz viņš ieradās, kļuvu mierīgāka, man vajadzēja, lai viņš būtu blakus.

''Es tevi nogalināšu, tu man to nodarīji!"

Vecmāte bija ļoti laipna un laba. Man visu laiku bija slikti, vēmu kādas 10 reizes. No rīta nomainījās visi ārsti, atnāca un pārdūra augļūdeņus. Man pielika sistēmu, iedeva tabletīti un teica, ka laikam taisīs ķeizargriezienu, jo desmit stundu laikā atvēries vēl tikai viens centimetrs. Sākumā negribēju, bet, kad sāpes atkārtojās nu jau ik pēc piecām minūtēm un bija ļoti stipras, es sāku bļaut. Teicu draugam, ka ienīstu viņu, ka nogalināšu, jo viņš man to nodarīja. Teicu, lai taisa ķeizargriezienu. Ārsti kaut kur pazuda, spiedu pogu, bet neviens nenāca. Kad beidzot kāds ieradās, lika kāpt uz galda. Man lija sviedri. Draugs atnesa ūdeni. Un pēc pāris minūtēm bērniņš bija klāt! Draugs pārgrieza nabassaiti. Bērniņu man uzlika uz krūtīm, un es biju tik laimīga! Tās 12 stundas bija vērts mocīties, un nu vairs nelikās, ka sāpes bija trakas. Pabaroju mazo, un visi trīs devāmies uz palātu. Pēc četrām dienām visa ģimene devāmies mājup. 

Iesūtījusi Lana, mammam.lv reģistrētā mamma