Gaidīju Robertu, sagaidīju Gabrielu Luīzi!
Bija 2005. gada 9.novembris! Pulksten 13.00 sākās sāpes – lai arī ļoti sāpēja, brīžiem pat likās, ka nomiršu, – tomēr biju sajūsmā, ka beidzot pēc deviņu mēnešu gaidīšanas beidzot satikšu savu dēliņu. Tā kā mazo gaidīju viena, mans prieks bija dubults! Priecājos gan savā, gan tēta vietā.
Jelgavas slimnīcā mocījos līdz 20.00, daktere par visu šo laiku tikai divreiz ienāca paskatīties, kā man iet – attieksme bija, maigi sakot, nicinoša – varbūt tāpēc, ka tēva mātes pasē nebija... 20.00 mainījās personāls, tajā laikā vēl Jelgavas Dzemdību namā strādāja dakteris Renārs – viņš visu laiku bija pie manis dzemdību zālē – atbalstīja un uzmundrināja kā nu spēja! Pusvienpadsmitos saprotot, ka man dzemdību gaita ir apstājusies, vienojāmies, ka man taisīs ķeizargriezienu! Teicu:" Dariet vienalga ko – tikai dabūjiet viņu laukā, lai viņam nav jāmokās!''
Jautāju: ''Kā ir dēliņam?'' Viņa atbildēja, ka man esot tikai meita!
Nedaudz pēc vieniem pamodos no narkozes, sieviete, kas bija man blakus teica: "APSVEICU JŪS AR MEITIŅU!'' Man uzreiz prātā bija tāda doma - MAN IR DVĪŅI! Iedomājos, vai man būs pietiekami daudz autiņbiksīšu diviem vai pietiks drēbīšu! Jautāju: ''Kā ir dēliņam?'' Viņa atbildēja, ka man esot tikai meita! Priecājos, protams, arī par meituku – vienīgi uz slimnīcu VISAS drēbītes biju sapirkusi ZILAS! Visas piektdienas, ko pavadīju slimnīcā, bieži personālam bija jāskaidro, ka tā ir meitiņa, nevis puisītis! Nu jau manai meitiņai ir 5 gadi, bet, ja citas viņas vienaudzes labprātāk spēlējas ar lellēm, tad Gabīte dod priekšroku mašīnām un traktoriem! Protams, ar lellēm arī savureiz spēlējas, bet ne tik labprātīgi!