Meita zināja, ka gaidāms brālītis

Kad gājām uz pārbaudēm, mazulis puncī nekādi negribēja atklāties un mēs visu laiku šaubījāmies, vai būs meitiņa vai puisītis. Tā nu gaidījām, un ar rozā vai zilām drēbītēm neaizrāvāmies.

Dzemdības bija paredzētas 5. septembrī. Kad pienāca 6. septembra rīts, man uzreiz bija skaidrs, ka īstā diena ir klāt.  Diemžēl Jelgavas slimnīcā pirmajās dzemdībās biju guvusi nepatīkamu pieredzi, tāpēc pie sevis nolēmu, ka mājās turēšos, cik vien ilgi varēšu. 

Tā nu sāku dienu kā ierasts, un nevienam pat neieminējos par vieglo vilkšanas sajūtu vēderā. Devāmies pie vīramātes cept pīrādziņus — šis pasākums jau iepriekš bija sadomāts. Kamēr gatavoju mīklu un pildījumu, nevienam neko neteicu, bet tad kāds ievaicājās — nu, kad tad mazulis gaidāms? Smaidot atbildēju, ka šodien. Neviens to neuztvēra nopietni, jo nevienam neliku manīt, ka sāpes jau kādu laiku kļuvušas regulāras. Kad galu galā pateicu, ka nu jau gan laiks uz mājām pēc slimnīcas somas, visi saprata, ka nejokoju. 

Kad pārnācām mājās, bija jau vakars. Noliku meitiņu gulēt. Un tad jau saucu "ātros", lai dotos uz slimnīcu. Slimnīcā viss notika ļoti ātri, jo visu dienu biju centusies staigāt un kustēties — tas palīdzēja ar visu tikt ātrāk galā. Rezultātā biju kļūdījusies tikai par pusotru stundu, jo bērniņš piedzima 7. septembrī plkst. 1:30 no rīta.

Un meitiņai izrādījās taisnība, jo piedzima dēliņš, kam dāvājām vārdu Roberts. :)