Dzemdības beidzās ar ķeizargriezienu

Grūtniecību izstaigāju pat ļoti labi!! Mazais auga kā nākas un nekādas atkāpes no normas nebija. Pēdējā vizītē 40. nedēļā bija izveidojies pirksta atvērums. Daktere ar vecmāti noteica, ka nu, tūlīt jau jābūt! Tā kā mums ar vīru līgums bija par ģimenes dzemdībām noslēgts cita rajona slimnīcā, tad daktere teica, ja līdz nākamai nedēļai nekas nenotiek, lai atrādos konkrētās slimnīcas ārstiem. Sazvanīju slimnīcu, lai noskaidrotu, vai nevajag pierakstīties un kā kas notiek. Tur pateica, ka tādas vizītes neesot, ja nākšot, likšot nodaļā! Pienāca pirmdiena, nekas nenotika. Ar vīru nolēmām, ka nav ko, ejam slimnīcā un skatāmies, kas notiek tālāk! Pārbaudē izrādījās, ka nekas nav mainījies! Viens pirksts kā bija, tā bija. Mani ielika ginekoloģijas nodaļā. Pirmajā dienā jau dabūju piecas potes muskuļu atslābināšanai, taču tās neko nedeva. Pēc dienas atkal piecas potes, atkal – nekā.  Daktere mēģināja pārdurtt ūdeņus, taču arī tas neizdevās! Tika pieņemts lēmums, ka mani nākamajā dienā liks pie sistēmas- stimulācija pēc pilnas programmas.

Tas ir kā ieteikums citiem vīriešiem – nevajag pat neko darīt, tas jau vien, ka mīļotais vīrietis ir blakus, ir neizsakāms atbalsts!!!

Nākamajā  dienā pārcēlos uz dzemdību nodaļu – uz ģimenes palātu!! Satraucies atbrauca vīrs – krietni par ātru! Tā abi dzīvojāmies – hi- hi, ha- ha!!! No 11 rītā līdz 15 pēcpusdienā arī sistēma nebija devusi nekādus rezultātus. Pārdūra ūdeņus, un tad sākās sāpes. Uzreiz ar ļoti mazu intervālu. Sāpi gan par īstu sāpi nevarēju saukt, bet lai vai kā, līdz 18.00 vakarā bija izveidojies sešu pirkstu atvērums, ar ko arī viss beidzās! Sāpes ar katru brīdi palika spēcīgākas un vēl biežākas – šķiet ik pa minūtei, taču nekas nemainījās!! Tā cīnījos līdz deviņiem, kad ārste pārbaudē noteica – nu, pagaidīsim līdz 22.00. 22.00 gan īsti vairs nesagaidīju, jo nevarēju  izturēt un jutu, ka nekas nemainās, izņemot faktu, ka mazais taisās uz āru, bet netiek – atvērums – 6 cm. Tā nu īsi pirms desmitiem tika pieņemts lēmums par ķeizargriezienu.. Un tad viss notika tādā ātrumā, ka īsti nespēju aptvert, kas notiek.

Jāsaka milzu paldies manam mīļajam vīram, kas bija blakus (arī tad, kad tīrija kuņģi!!), bez viņa atbalsta būtu bijis drausmīgi!! Tas ir kā ieteikums citiem vīriešiem – nevajag pat neko darīt, tas jau vien, ka mīļotais vīrietis ir blakus, ir neizsakāms atbalsts!!!

Mūsu mazulīti, nepilnas 42 nedēļas pa punci nodzīvojušu, izņēma 11. martā, pulkstenl 22:38, 51 cm garu un 3562 g smagu- veselu, smuku puikiņu – manu vīrieti! Es vēl nebiju īsti pamodusies no narkozes, kad man mazo pielika pie pupa, un laimes sajūta neizsakāma.

Ar savu pieredzi negribu nevienu sabiedēt – mazais kunkulītis atsver visu notikušo un tagad pat īsti neatceros, kā jutos. Zinu, ka biju mierīga un ļoti gaidīju satikšanos ar mazulīti. Viss notikušais bija tā vērts, jo mazais ir laime un ģimenes svētība!

Vita, mammam.lv reģistrēta mamma