Sievietes stāsts: spontānais aborts

„Es vairs neatceros, kā tieši daktere to pateica, kad, veicot ultrasonogrāfiju devītajā grūtniecības nedēļā, konstatēja, ka augļa sirdspuksti ir apstājušies. Atceros tikai milzīgu apjukuma un izmisuma sajūtu, kad, izejot ārā uz ielas, nesapratu, uz kuru pusi tagad doties. Bija jāzvana vīram un jāpaziņo šī drausmīgā vēsts. Vēl pirms pāris dienām pēc apmeklējuma pie vecmātes mēs abi priecājāmies, ka grūtniecība rit normāli, arī analīzes labas, tātad pēc septiņiem mēnešiem mūsu būs par vienu vairāk. Šādam likteņa pavērsienam nebijām gatavi,” atceras Laima, kurai pirms pāris gadiem bija spontānais aborts.

„Bija sāpīgi. Tādas grūti formulējamas sajūtas – it kā nekas taustāms nav pazudis, tai pašā laikā šķiet, ka kāds nozadzis daļu no mūsu dzīves, no mūsu sapņiem un cerībām, fantāzijām par nākotni, turklāt pavisam reālām fantāzijām, jo bērniņš taču bija pieteicies! Līdz brīdim, kad apstājās sirsniņa, viņš taču dzīvoja manā vēderā un mūsu apziņā.

Atceros tikai milzīgu apjukuma un izmisuma sajūtu, kad, izejot ārā uz ielas, nesapratu, uz kuru pusi tagad doties.

Ļoti grūti bija tas, ka par gaidāmo bērniņu bijām izstāstījuši radiem, tuvākajiem draugiem, arī darba kolēģiem. Tagad visiem, kuri smaidot apvaicājās, kā tad jūtas topošie vecāki, nācās pateikt, ka bērna nebūs, jo grūtniecība pārtraukusies. Vissmagāk bija to pateikt vecākiem, jo viņi ļoti pārdzīvoja. Izveidojās nejēdzīga situācija – mums nācās viņus mierināt un uzmundrināt, ka viss būs labi, lai gan pašiem tobrīd bija ļoti vajadzīgs uzmundrinājums un līdzjūtība.

Liels atbalsts bija tas, ka vairāki nebūt ne paši tuvākie cilvēki dalījās pieredzē, ka arī viņiem vai viņu tuviniekiem tā ir noticis. Dīvaini, bet apziņa, ka mēs neesam vienīgie un ka tā mēdz notikt, tikai publiski par to neviens nerunā, palīdzēja.

Fiziski pēc spontānā aborta atlabu ļoti ātri. Sāpju pēc operācijas nebija, vien pirmo nedēļu reizēm sajutu savu dzemdi. Psiholoģiski gāja grūtāk. Abi ar vīru centāmies par to nerunāt un nedomāt, tikai pēc vairākām nedēļām sapratu, ka mana depresīvā un drūmā noskaņojuma iemesls ir zaudētais bērns.

Kāpēc tā noticis? Vai ar mani kaut kas nav kārtībā? Vai mums vēl varēs būt bērni?

Aizgāju pie savas astroloģes. Viņa teica, ka reizēm šādā veidā pie mums ierodas eņģeļi, lai uzņemtu kādas negatīvās lietas, kas sakrājušās, un attīrītu ceļu nākamajam bērniņam. Arī tas palīdzēja, jo bija vieglāk domāt, ka tas bijis eņģelis, kas uz mirkli mūs apciemojis.

Domāju, ka viens no iemesliem, kāpēc ar vīru par notikušo nerunājām, bija tāds, ka sirds dziļumos abi sev uzdevām vienus un tos pašus jautājumus: kāpēc tā noticis? Vai ar mani kaut kas nav kārtībā? Vai mums vēl varēs būt bērni?

Atbilde atnāca pati. Aptuveni pēc pusgada uzzinājām, ka es atkal esmu stāvoklī. Neslēpšu, ka pirmie trīs grūtniecības mēneši bija diezgan stresaini. Es biju ļoti uzvilkta, viegli aizkaitināma, gandrīz katru dienu raudāju par nejēdzīgiem sīkumiem, ikviena domstarpība viegli pārtapa pamatīgā strīdā, kas beidzās ar durvju aizsišanu un deguna pabāšanu zem segas. Skaļi to neteicām, bet acīmredzot uztraucāmies un baidījāmies, ka bēdīgā pieredze var atkārtoties.

Grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem, meitiņa piedzima vesela, skaista un omulīga. Arvien vairāk manī nostiprinās pārliecība, ka astroloģei bijusi taisnība, jo diendienā skatoties uz mazo brīnumu, kas mums abiem ar vīru dāvā tik daudz prieka un laimes, saprotu, ka tas nevar būt noticis bez eņģeļu ziņas.”

Noteikti izlasi: Psihoterapeita padomi pēc spontānā aborta

Materiāls publicēts sadarbībā ar veselības žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem Šūpulītis un Ģimenes centra poliklīniku.