Grūtniecība — atstumtība un vientulība?!

Gaidu savu pirmo bērniņu. Līdz šim zināju, ka grūtniecība gan fiziski, gan psiholoģiski var būt ļoti grūts un sarežģīts process. Bet tikai tagad, kad pati esmu stāvoklī, uzzinu un apjēdzu, ka, salīdzinot ar reālajām izjūtām, mans līdzšinējais priekšstats, lai arī cik iejūtīgs, ir bijis ļoti nepilnīgs. Es pat iedomāties nespēju, ka tas var būt tik smagi un sāpīgi.
Nav runa par fiziskajām grūtībām — ar tām es labi tieku galā, lai arī pirmos trīs mēnešus vēmu līdz pat sešām reizēm dienā, kājās nostāvēt nevaru vairāk par pāris minūtēm un manas grūtniecības specifikas dēļ jāatsakās no ļoti daudz kā man svarīga. Runa ir par emocijām, par grūtnieces psiholoģisko stāvokli un apkārtējo attieksmi pret to.
Manuprāt, sievietei, kas nēsā jaunu dzīvību, būtu jājūtas vēlamai, vērtīgai, atbalstītai, saprastai, un ne tikai kā miesai ar augli, bet vēl joprojām arī kā cilvēkam, personībai ar savām izjūtām un pārdzīvojumiem. Diemžēl es apkārtējo acīs pārsvarā jūtos kā gaļas gabals, kura vienīgā funkcija ir uzturēt sevi topošajam bērnam labvēlīgā fiziskajā stāvoklī. Jādzird arī teksti "Saudzē sevi, tu tagad nedrīksti uztraukties," bet kā nu kā lai to paveic, ja lielākā daļa apstākļu un apkārtējo reakcijas rada tieši uztraukumu, bet mierināt gatavs retais?

Sieviete stāvoklī nonāk pašā emocionāli visnesaudzējamākajā kategorijā? Viņa pēkšņi vairs neskaitās cilvēks ar tiesībām kaut ko just?

Protams, tāpat kā daudzas citas topošās māmiņas, arī es saņemu apsveikumu vārdus, apkārtējo prieku par jauno dzīvībiņu, arī jautājumus "Un kā tu jūties?", "Kā mazais?", un kamēr es priecīga stāstu par redzēto ultraskaņā, par labiem analīžu rezultātiem, par mazuļa spārdīšanos vēderā, visi ar prieku klausās, bet tiklīdz es sāku pieminēt arī grūtības, kādas sliktas izjūtas, pārdzīvojumus, tā tieku pārtraukta pus teikumā ar dažādiem tekstiem - "Nu, nu, tev tas viss ir jāpacieš", "Tas taču pāries", "Grūtniecība taču nav slimība", "Ja? Jocīgi, man gan tā nebija, man nekas nekaitēja, gāju kā zirgs", "Visas ir pārcietušas, gan tu arī pārcietīsi", "Mūsu laikā par to neviens pat nedomāja", "Nu jau, nu jau, gan jau nebūs tik traki", "Kas tev nav labi, kas vēl nepatīk — esi paēdusi, aprūpēta, tev būtu jāpriecājas", utt. Pēc šādām noraidošām, neizprotošām atbildēm un, atļaušos teikt, idiotiski pārgudriem padomiem un kauninājumiem es jau ar grūtībām saprotu tās sievietes, kuras pašas ir mātes, bet visvairāk mani šokē fakts, ka daudz ko no tā atļaujas pateikt nedzemdējušas sievietes un pat vīrieši!
Kas tad sanāk — sieviete stāvoklī nonāk pašā emocionāli visnesaudzējamākajā kategorijā? Viņa pēkšņi vairs neskaitās cilvēks ar tiesībām kaut ko just? Sieviete stāvoklī no pilntiesīga, sabiedrībai interesanta un vērtīga indivīda pārtop par otršķirīgu, pēc lietošanas varbūt izmetamu atražotāju?

Par fizisko atbalstu nesūdzos — tieku apčubināta, pabarota, sasildīta, no dažādiem darbiem atbrīvota. Fiziskā ziņā man ir gandrīz ideāli apstākļi. Bet, ja ir runa par pārējo — jūtos kā spitālīgā, jo, ja vien nespēju vai nedrīkstu pielāgoties un nekādi vairs netieku līdzi pārējo aktivitātēs un izklaidēs, tad jāsēž malā, vienai četrās sienās. Pēc visiem apkārtējo kauninājumiem un kušināšanas es pat mīļotajam vīrietim vairs nespēju pateikt, ka man kaut kas trūkst, jo baidos saņemt kārtējo neizpratni un nosodījumu. Un arī nespēju viņam lūgt, un neuzskatu, ka man būtu jālūdzas, lai viņš, izvēloties atpūtas un izklaides veidu, pielāgotos man. Tai būtu jābūt viņa paša iniciatīvai, ne tā?
To kā emocionāli jūtos, esmu centusies viņam pastāstīt, bet pēc viņa reakcijas vienmēr paliek iespaids, ka, lai vai kā es censtos paskaidrot, viņš tādos brīžos vienalga redz mani kā mazu, kaprīzu, pinkšķīgu, kaitinošu, kavējošu, dīvainu dumiķi, kas "cepas" par sīkumiem. Bet pie kā gan vēl ar tādu sāpi lai eju, ja ne pie tuvākā cilvēka?
Vai tiešām grūtniecēm gluži kā, piemēram, alkoholiķiem, ir jāpulcējas pašpalīdzības grupās, jo ārpus tām viņas tā patiesi nevienam neinteresē un viņas neviens nesaprot?

Slima ir tā sabiedrība, kurā, grūtniece jūtas izstumta, nosodīta, mazsvarīga, lieka, ārpus sabiedrības ikdienas rosības un izklaidēm.

Ne pirmo reizi nonāku pie pārdomām par mūsu sabiedrības psiholoģisko veselību, un, lai arī kā un ko grozītu, secinu, ka slima ir tā sabiedrība, kurā, grūtniece jūtas izstumta, nosodīta, mazsvarīga, lieka, ārpus sabiedrības ikdienas rosības un izklaidēm. Lai gan, manuprāt, ja jau grūtniecība ir dabiska un pašsaprotama dzīvības procesu daļa, tad arī grūtniecei ar visām no tā izrietošajām sekām sabiedrībā dabiski būtu jāatvēl līdzvērtīga vieta, nevis jāizstumj viņa no visa notiekošā, sak', — pati vainīga ja neturi līdzi, piekāp, kad atkal varēsi, bet pagaidām pastāvi malā un netraucē mums dzīvot. Un laikam nevienam neienāk prātā kaut kādā veidā un kādā brīdī pielāgoties grūtniecei, piedāvāt viņai emocionālu, psiholoģisku palīdzību vai atbalstu, piemēram, viņai piemērotas izklaides veidā, vai kaut vai uzklausot bez pamācībām un nosodījuma.

Vai varbūt tā visa ir tikai mana pieredze un mana vide? Varbūt tikai es esmu pamanījusies piedzimt tādā ģimenē, izvēlēties tādus draugus, paziņas, darba kolēģus un arī mīļoto, bet citur un citām grūtniecēm viss ir harmoniski un ideāli? Kā ir jums — gan tām, kuras tiešām grūtniecības laikā "iet kā zirgi" un arī tām, kurām ir mazāki vai lielāki sarežģījumi?"

Pārdomas un ieteikumus topošajai māmiņai forumā lasi šeit.