Pēc augļa ārējās apgriešanas mans mazulis neizdzīvoja…

Māmiņas stāsts
"Sveicinātas visas esošās un topošās māmiņas! Vēl nesen arī es biju viena no Jums, bet tagad.... mana mazā vairs nav. Sirds lūst to rakstot, tomēr gribu to darīt, jo varbūt mana pieredze palīdzēs kādai topošajai māmiņai un viņas mazulim tiks dota tā iespēja, ko nesaņēma manējais — iespēju dzīvot. Mana grūtniecība noritēja bez sarežģījumiem, biju vesela, jauna, laimīga, ļoti gaidīju savu pirmo mazuli. 37. nedēļā mana ārste pateica, ka bērniņš ir sagūlies nepareizi (ar galviņu uz augšu) un ir jāveic augļa ārējais apgrieziens. Pateica absolūti mierīgi, neizteica nekādus brīdinājumus. Jau slimnīcā, aprunājoties ar ārstu, kuram bija jāveic apgrieziens, uzzināju, ka ļaunākajā gadījumā var noiet augļūdeņi vai atslāņoties placenta. Tāpēc būs gatava operāciju zāle, lai nepieciešamības gadījumā veiktu steidzamu ķeizargriezienu. Bet bērniņam nekas nedraudēs, jo viņš jau ir pietiekami nobriedis un vesels. Jautāju vai bērns pats vēl nevar paspēt apgriezties pareizi līdz dzemdībām, bet mani pārliecināja, ka ne. Bet dzemdēt tūpļa guļā ir daudz bīstamāk, nekā veikt apgriezienu un tad mierīgi dzemdēt dabiski.

Process ir mežonīgs, brutāls, ārsts (vīrietis) ar fizisku spēku ņurcīja manu vēderu, kļūdams sarkans no piepūles. Pēc tam, kad mazuli apgrieza, viņam neatjaunojās normāla sirds darbība.

Tā arī bija mana kļūda, ka noticēju ārstiem. Bet, ja tā padomā, kam gan ticēt, gaidot savu pirmo bērnu, ja ne pieredzējušiem ārstiem? Ar ārstu pārrunāju visus variantus un viņš mani pārliecināja, ka viss būs ātri un bez sarežģījumiem, ka viņi to darot bieži un vēl ne reizi nav bijuši sarežģījumi. Es piekritu apgriezienam. Vakarā vēl internetā caur google meklēju informāciju par šo procesu, nekā daudz nebija. Nekur neatradu informāciju, ka apgrieziena laikā var savainot mazuli. Diemžēl. Ja kaut vienā vietā būtu uzpeldējusi tāda informācija, plēstos kā kaķe, lai neliek klāt savas rokas un labāk uzreiz taisa ķeizaru. Bet tagad jau viss par vēlu... Vēl tās dienas rītā es dzirdēju sava mazuļa sirdspukstus, jutu viņa kustības, bet... ap pusdienām viņi veica apgriezienu, mazulis ļoti negribīgi, bet pagriezās. Pats process ir mežonīgs, brutāls, ārsts (vīrietis) ar fizisku spēku ņurcīja manu vēderu, kļūdams sarkans no piepūles. Pēc tam, kad mazuli apgrieza, viņam neatjaunojās normāla sirds darbība, varbūt vēl kaut kas,  jo no šī brīža mani pārstāja informēt par notiekošo, visu centos saprast pati, vadoties pēc tā, ko dzirdēju un redzēju viņu aparātos, no viņu savstarpēji izkliegtajiem pusvārdiem. Un tad jau mani skriešus veda uz operāciju zāli, kur pāris minūtēs veica ķeizargriezienu un izņēma manu mazo. Klusējošu un neelpojošu. Kā vēlāk izrādījās, apgrieziena laikā mazo traumēja. Viņam bija lieli asins izplūdumi smadzenēs. Mazo vakarā aizveda uz Jēkabpili (viss aprakstītais notika Daugavpilī), kur viņš nodzīvoja 19 dienas. Komā. Un tad nomira. Tas, ko vēlējos pateikt ar šo rakstu — topošās māmiņas, ja Jums saka, ka ir jāveic augļa ārējais apgrieziens un ka visļaunākajā gadījumā var sākties priekšlaicīgas dzemdības, ka bērnam draudu nav, tad NETICIET!!! Manā gadījuma pilnīgi veselu bērnu tas nogalināja."
Forumā šo stštu un lasītāju komentārus vari lasīt šeit.

Komentē vecmāte, sociālā projekta biedrības Ģimenes Šūpulis vadītāja Rudīte Brūvere.

Arī nedzimis mazulis ir jārespektē
Mēs visi nereti tiekam ar to maldināti: ja ārsts strādā lielā slimnīcā un ir redzējis daudzus gadījumus, tad viņš ir guvis lielu pieredzi. Parasti nerodas jautājums, bet kādas kvalitātes pieredze tā ir? Šajā gadījumā mediķa pieredzi gribu apšaubīt, jo tā ir ļoti vienpusīga. Šis stāsts liecina par to, ka neviens: ne māmiņa, ne ārsts nav tik tālu aizdomājušies, lai respektētu bērnu kā personību, kā cilvēku ar savu gribu, ar saviem iemesliem un reakcijām. Jau desmit gadus strādājot mājas dzemdībās, esmu guvusi apstiprinājumu tam, ka vēl nedzimis bērns ir personība ar savu „jā” vai „nē”. Situācijā, kad bērniņš mammas vēderā guļ ar galviņu uz augšu un jaunie vecāki man lūdz padomu, pirmais, ko iesaku, ir pavaicāt mazulim: „Kāpēc tu, bērniņ, apgriezies, vai tu vari griezties atpakaļ?”. Vecākiem nekas cits nav jādara, kā tikai ar gaidāmo bērniņu jārunā, jāpastāsta viņam, ka gan māmiņai, gan viņam pašam būs vieglāk piedzimt, ja viņš atradīsies ar galviņu uz leju. Ir labi, ja topošā māmiņa arī savā vizuālajā iztēlē bērniņu redz ar galvu uz leju. Apgalvojums, ka 37. grūtniecības nedēļā bērns pats nekādā ziņā vairs nesagriezīsies ar galvu uz leju, ir absolūti nepatiess! Arī citas vecmātes apliecinās, ka ir piedzīvoti īpatnēji gadījumi, kad bērns apgriežas otrādi neilgi pirms plānotā ķeizargrieziena. Nereti tas notiek pēdējā naktī, jo viņš saprot, ka nu lieta ir nopietna, vairs nav nekādi joki! Lai arī vēl nepiedzimis, bērns jau ļoti daudz ko saprot!

Ja procedūras laikā bērns līdzi negriežas, tātad viņš to nespēj un bērns ir jāliek mierā! Nekas nedrīkst notikt ar varu un tas ir viens princips, kuram nedrīkst kāpt pāri!

Palīdzi mazulim apgriezties pašam
Ja ar sarunu vien nekas nav līdzēts, vecmātes pārzina vingrojumus, ko ieteikt māmiņai, lai bērniņš vieglāk vēderā varētu apgriezties. Šie vingrojumi palīdz bērniņam izslīdēt ārā no iegurņa, lai viņš pats varētu ērtāk apgriezties. Jo pats viņš nedarīs to, ko viņš kaut kādu iemeslu dēļ nevar izdarīt. Šajā gadījumā neviens pat roku klāt vēderam nepieliek!
Ir vēl arī citi palīglīdzekļi, ko izmanto šādās situācijās, piemēram, akupunktūra ar dažādu punktu stimulāciju, homeopātijas līdzekļi. Dažkārt māmiņai nepieciešams pārbaudīt vairogdziedzeri, jo tas, ka mazulis guļ ar galviņu uz augšu var norādīt arī uz hormonālo disbalansu. Savukārt citreiz pie vainas ir māmiņas iegurņa īpatnības, kuru dēļ bērniņam ērtāk ir gulēt otrādāk nekā vairumā gadījumu un tas mums ir jārespektē.

Vardarbību pielietot nedrīkst!
Nevar kategoriski sacīt, ka augļa ārējā apgrozīšana nekad, nekad nav pielietojama. Maigi izdarīta, tā var būt sekmīga. Ja to dara mājdzemdību vecmātes, tā notiek īpašos apstākļos. Tiek izslēgti telefoni, radio, lai būtu klusa, mierīga, netraucēta gaisotne. Un vecmāte ar maigu masāžu, regulāri klausoties bērna sirdspukstus, vēro, vai bērns var sekot viņai līdzi vai nevar. Šai procedūrā nedrīkst būt varmācības! Tādēļ tik svarīgs ir šis absolūtais miers, lai mamma spētu atslābināties un, lai viņas dzemde un vēdera muskulatūra stresa dēļ nesavilktos. Un lai viņa mierīgi varētu vecmātei pastāstīt, kā viņa jūtas, kā viņa jūt savu mazuli, vai viņš neizrāda pretestību? Ja bērns līdzi negriežas, tātad viņš to nespēj un bērns ir jāliek mierā! Nekas nedrīkst notikt ar varu un tas ir viens princips, kuram nedrīkst kāpt pāri! Arī konkrētajā gadījumā minētajam ārstam to vajadzēja just, ja reiz viņš tik ļoti pūlējās, ka procedūras laikā no piepūles bija pat piesarcis. Acīmredzot viņš nebija spējīgs sev pateikt: šoreiz viss ir savādāk un atstāsim visu, kā ir. Visam ir savi izņēmumi, arī pieredzes un novērojumu likumiem. Tāpēc ir tik svarīgi strādāt ne tikai ar prātu, ne tikai paturēt atmiņā līdz šim piedzīvoto, bet darba procesā neizslēgt arī intuīciju un prasmi ieklausīties. Ārstam bija jāvaicā māmiņai, kā viņa jūtas, vai tas ir labi, kā tiek darīts? Konkrētā māmiņa noteikti juta bērna pretestību, bet slimnīcā ir sava sistēma ar medicīnas personālu, kuri uzskata, ka zina visu.

Arī tūpļa guļas dzemdības nav patoloģija
Agrāk neviens neiedrošinājās tūpļa guļas dzemdības saukt par patoloģisku vai šausmīgi bīstamu situāciju. Bērni dzima tāpat. Šajos laikos cilvēki ir atradinājušies un nevēlas mācīties šo dzemdību specifiku. Protams, tas ir neparasts veids — tikai apmēram 3% gadījumu bērni dzimst ar dupsi pa priekšu. Un tas sākās laikā, kad cilvēki noticēja ķeizargriezienam kā visu problēmu veiksmīgam risinājumam. Taču daudzi neapzinās, kādus riskus slēpj šī lielā vēdera operācija. Jā, ķeizargrieziens ir nepieciešams, taču tad, ja cita varianta nav.
Tūpļa guļas dzemdībās jābūt lielam mieram un sievietei jāspēj kustēties, kā viņai sanāk vislabāk. Dzemdībām jānotiek tiešā slimnīcas tuvumā vai stacionārā, bet ļoti draudzīgā, mierīgā gaisotnē, tad daba arī parāda vai tas iet vai neiet. Ja neiet, tad jātaisa ķeizargrieziens. Bet šis atkal ir jautājums, ko prasīsim mātei un bērnam, jo bērns zina, kā viņš grib dzimt.

Ja uzticēties, tad vispirms sev!
Par uzticēšanos ārstiem: uzticēties vajag vispirms sev un savam bērnam. Šī ieklausīšanās savā intuīcijā būs nepieciešama visai tālākajai dzīvei, arī kad būs jāaudzina bērni un jāizlemj: būt stingrajai vai demokrātiskajai mātei. Nevajag uzticēties speciālistiem vairāk nekā sev! Speciālistiem ir zināšanas, viņiem ir jāinformē pacients, jāstāsta, kas notiks, ja izvēlēsies veikt kādu manipulāciju, un kas notiks, ja to nedarīs. Tālāk jau paša cilvēka pienākums un atbildība ir izlemt, kas manas grūtniecības un mana bērniņa gadījumā būs pareizais variants. Ļoti bieži mūsu intuīcija zina to, kas vēl hronoloģiski nav noticis, bet ir gaidāms nākotnē un tādēļ jau pieder pie mūsu dzīves bildes. Tāpēc mēs paši sev varam vaicāt, kādu lēmumu vajadzētu pieņemt? Diemžēl padomju laiks cilvēkus atradināja domāt pašiem, jo no viņiem prasīja kategorisku paklausīšanu un šīs sekas jūtamas joprojām. Minētajai māmiņai noteikti bija intuīcija, vai citādi viņa aktīvi būtu meklējusi ziņas par ārējo augļa apgrozīšanu internetā? Bet pat tad, ja šķita, ka dakteris runā patiesību, varēja konsultējies vēl ar diviem ārstiem un tad pieņemt lēmumu.
Ir bezgala žēl, ka šis bērniņš ir aizgājis, vienīgais mierinājums ir tas, ka viņš ir nonācis daudz interesantākā un labākā dzīvē. Bet vecākiem, protams, tas sāpēs visu mūžu. Bet te ir jautājums par to, ka atbildību par savu dzīvi mēs nevaram atdot nevienam citam un būt droši un laimīgi. Un arī vainošana te nepalīdz, tā tikai cērt brūci dziļāku. Neviens jau neko ļaunu negribēja, domāja, ka darīs labu. Arī jautājumi bēdīgos dzīves brīžos: „Kāpēc tā notika ar mani?”, visdrīzāk atbildi nedos. Bet, ja jautāsim, ko lai es no tā saprotu, tad gan mēs varam pietuvoties kaut kam būtiskam.