Ārste nestāstīja, kas noticis ar manu meitiņu...

Vīram izstatīju, viņš ieteica paprasīt manai mammai. Paprasīju. Viņa teica labāk braukt uz slimnīcu. Vīrs mani veda uz ātrajiem, jo mēs dzīvojam laukos, un  ceļš bija draņķīgs. Kā nekā ziemas laiks. Pakratīja mani pa bedrēm, un tad parādījās sāpes. Kā tiku pie ātrajiem, tā sāpes beidzās it kā mana mazā princesīte negribētu nākt pasaulē. Vīrs ar asarām acis atvadījās no mums un sadeva bučas uz punča, un teica: "Es jūs abas mīlu. Tikai nedari mammītei pāri." Man arī asaras acis… Uz atvadām bučas viens otram sadevām, un vīriņš solīja, ka piezvanīs mums.
 Tad sākās trakais ceļš uz Madonas dzemdību nodaļu. Pa ceļam vēl iebrauca kāda lauku mājā, lai paņemtu vēl kādu slimnieku uz Madonas slimnīcu. Izradās, ka tā ir mana draudze, kurai arī sākušās dzemdības.

Ginekoloģe paskatījās un teica: „Nav ko ilgāk gaidīt, taisām ķeizaru.”

Ceļā man parādījās sāpes, es raudāju, un medmāsiņa mani noguldīja, lai man būtu vieglākas sāpes. Draudzene mani mierināja un teica, ka viss būs labi, tikai lai nebaidos.
Kad ieveda slimnīcā, sāpju atkal nebija, bet ūdeņi tecēja. Ginekoloģe paskatījās un teica: „Nav ko ilgāk gaidīt, taisām ķeizaru.” Sarakstīja papīrus un prasīja vai piekrītu. Es piekritu, jo zināju, ka tā būs manai princesītei labāk.
Mani sataisīja uz ķeizaru un mugurā laida epidurālo sprici. Es jutos kā septītajās debesīs. Pārgrieza man vēderu, un daktere, kas piedalījās, paskatījās uz mani, un es sastingu un sāku raudāt. Anestezioloģe mani mierināja un teica, ka esot dūšīga un veselīga meitene. Es pasmaidīju un dzirdēju, kā mazā princese raud. Tad viņu pielika man klāt, un es aiz prieka apraudājos.
Kad man sašuva vēderu, mani veda uz palātu, un māsiņas, kas piedalījās procesā, man teica, ka meitenītei kājiņu nācās raut, jo kājiņa bijusi iestrēgusi, konkrēti gan nepateica, kur.
Tad pēc vieniem naktī vīrs man piezvanīja un jautāja, vai nu jau princesīte ir ieradusies pasaulē, un es ar asarām acīs teicu jā, bet vīrs nesaprata, kāpēc raudu. Kad viņam pateicu, vīrs solīja rīt visu noskaidrot.

Māsiņas, kas piedalījās procesā, man teica, ka meitenītei kājiņu nācās raut, jo kājiņa bijusi iestrēgusi, konkrēti gan nepateica, kur.

Otrajā dienā vīrs bija klāt, bet viņu negribēja pie manis laist iekšā. Es lūdzos, lai ielaiž un tad tikai uz minūti ielaida. Viņš sadeva bučas mums abām.
Vīriņš gribēja ar dakteri parunāt, bet viņa izvairījās, bērnu daktere teica, tas nekas, ka bērnam šķība pēdiņa, gan izlīdzināsies.
Kad mūs laida mājās, pat slēdzienā nekas nebija rakstīts, un mūsu ģimenes ārsts brīnījās, ka nav nekas rakstīts par meitiņas kājiņu. Braukājām uz Rīgu pie speciālistiem, bet nekā.
 Uzzinājām, ka Gulbenē bērnus pieņem dziednieks, un viņš mums palīdzēja.
 

CITUS PATIESOS STĀSTUS LASI ŠEIT!

LAI IESSŪTĪTU SAVU STĀSTU, SPIED ŠEIT!