Topošā māmiņa: Vai ar grūtniecību beidzas mana jaunība un skaistums?

„Jāsaka, ka grūtniecības laikā esmu palikusi vēl īgnāka, vēl piekasīgāka, nekā pirms tam. Šķiet, ka velk uz depresijas pusi. No vienas puses, bērns ir mūsu nākotne, mūsu pašu spogulis, lolojums, luteklis. Par to šaubu nav. Bet vai māte Daba nav nedaudz pārspīlējusi ar grūtniecības un dzemdību perioda norisi un sekām? Un ne tām spožākajām, lai būtu baigais prieks staigāt ar smaidu uz lūpām visu šo grūtniecības laiku. Es runāju konkrēti par sevi, taču esmu par 90 % pārliecināta, ka šādas pārdomas ir bijušas katrai trešajai topošai mammai. Katrai piektajai jau nu noteikti, un tas ir pietiekami, lai varētu par šo tēmu parunāt.

Es ļoti apskaužu tās topošās māmiņas, kuras izskatās kā konfektes, staigā vēl uz papēžiem, knapi punci var redzēt, nesirgst ne ar tūskām, ne ar citu grūtniecības saistītu patoloģiju.

Pazuda mēnešreizes. Protams, nojautām (es un vīrs), kas tam varētu būt par iemeslu. Taisu vienu grūtniecības testu pēc otra, kā nerādās divas svītras, tā nerādās. Izrādās – tas ''Līgo'' tests ir baigais brāķis, nopērku 3 reizes dārgāku un šaubu nav – manī dzīvo mazs, jauns cilvēciņš. Protams, apstiprinājums pie ginekologa, pirmā USG, pirmās prieka asaras. Un tad sākas – nepaiet ne 1. grūtniecības mēnesis, kad manas nelielās, bet tvirtās, skaistās krūtis vienās strijās. Arī jūtīgas, pat sāpīgas teikšu. Nu neko, pie spoguļa, kad ieraudzīju stundu nevarēju rimties raudāt. Par skaistiem (ne izvirtīgiem) dekoltē turpmāk varu aizmirst. Vīram tas neesot traucēklis, bet man pašai pašvērtējums krītas par vismaz 10 %. Te nu vairs neviena eļļa vai krēms pret strijām nepalīdzēs, atliek eļļot punci un ciskas, lai vismaz tās vietas kaut cik ''saglabātu''. Te jau saka, ka liela loma esot iedzimtībai, tāpēc nepārmetiet man, ka laikus nesāku eļļoties. Nākamais etaps – sliktās dūšas periods. To es kaut kā pārcietu veiksmīgi, bez vemšanām, taču ar transportu braukt bija neiespējami, bija jākāpj ārā līdz ko siekalas sāka krāties mutē.

Ciskas palikušas par vienu kārtīgu speķi, seja uzblīdusi, no savas smalkās sejiņas nav palicis pāri itin nekas.

Nākamais etaps – svara pieaugums. Sākumā parādās smuki vaidziņi, krūtis arī piebriedušākas, dupsis lielāks. It kā ok, vīram arī patīk. Ēdu tā, kā ēdu pirms tam, ja nu vairāk sakārojas kādu šokolādīti. Un tagad svars klāt jau 16 kg, izskatos pēc traktora, par drēbēm, kurās neielienu, nerunāsim. Ciskas palikušas par vienu kārtīgu speķi, seja uzblīdusi, no savas smalkās sejiņas nav palicis pāri itin nekas. Klausu kā daktere saka – nelietoju uzturā sāli, cukuru, dzeru šķidrumu. Bet vienalga – kājas piepampušas, pat kurpēs vairs neielienu un pirksti arī tuklas bungu vālītes. Ja godīgi, esmu izmisumā, bet tas ir maigi vēl teikts. Vai es atgūšu iepriekšējās ķermeņa formas, kas to lai zina? Pirms kāda mēneša uztaisīju urīna analīzes, kurā uzrādījās cukura daudzums 5 mmol. Bet cukurs urīnā vispār nevar būt, daktere mani baida ar cukura diabētu, es no kabineta izgāju pavisam bāla! Pa naktīm gulēt normāli nav iespējams, saliekties nav iespējams, mīlēties nav iespējams. Jāguļ uz sāniem kā blāķim un tad jāļauj vīram caur taukiem kaut kā atrast manu vāverītes caurumu. Jūtos neglīta, piepampusi, nevarīga un kašķīga. Bet nekur prieks par to, ka bērniņš sēž puncī, nav pazudis.

Pa naktīm gulēt normāli nav iespējams, saliekties nav iespējams, mīlēties nav iespējams. Jāguļ uz sāniem kā blāķim un tad jāļauj vīram caur taukiem kaut kā atrast manu vāverītes caurumu.

Vismaz smaids kāds man izlien tad, kad redzu, kā tas vēders kustās no vienas malas uz otru. Pāris dienas atpakaļ pamanīju, ka krūtis vairs nav tik stingras, varētu teikt, ka ir pat nedaudz nošļukušas. Nu ko, laipni lūdzam ''kokerspanieļu ausu pulciņā''! Vai tiešām man būs jāsāk krāt nauda silikoniem, nevar zināt. Es ļoti apskaužu tās topošās māmiņas, kuras izskatās kā konfektes, staigā vēl uz papēžiem, knapi punci var redzēt, nesirgst ne ar tūskām, ne ar citu grūtniecības saistītu patoloģiju. Šis mums būs pirmais bērniņš, es tad nezinu, kāda izskatīšos pēc otrā vai trešā. Un te jau nemaz nebūtu man kauns arī pieminēt ekonomisko faktoru, tas, cik daudz viena šāda grūtniecība man izmaksā!!! Neskaitāmie vitamīni, dzelzs, bandāžas un kas tik vēl nē. Un priekšā jau vēl pašas dzemdības, pats nesāpīgākais pārbaudījums sievietēm uz Zemes! Un vēl plīsumi, un vēl jau gadās pat beigas visai traģiskas! Nē, protams, ka bērniņš ir pats galvenais, bet te tad laikam arī beidzas mana jaunība, mana skaistā jaunība."

LAI PIEDALĪTOS FORUMA DISKUSIJĀ, SPIED ŠEIT!

IZLASI ARĪ: Grūtnieces atzīšanās: es negribu bērnus!