Vai grūtniece jālaiž apsēsties? Vai viņai pienākas puķes?

FOTO: Edijs Pālens, www.edijsfoto.lv

(Attēlā redzamajai modelei nav saistības ar raksta saturu.)

Tomēr tagad, kad pienācis dekrēts, vairāk laika pavadu domājot par grūtniecēm aktuālajiem jautājumiem. Jāsaka godīgi: esmu šokā par sieviešu egoismu! Saprotu, ka šis ir laiks, kad sievietēm ir iespēja iegūt lielāku uzmanību no apkārtējiem, īpaši savām otrajām pusītēm, bet, manuprāt, daudzas lietas ir stipri pārspīlētas.

Sabiedrības attieksme

Tik daudz dzirdēts par nabaga sašutušajām sievietēm, kuras nav palaistas apsēsties sabiedriskajā transportā. Nu un? Šad tad, kad nākas pabūt Rīgā un braukt ar sabiedrisko, ne reizi neesmu palaista apsēsties. Labi, man ir salīdzinoši neliels vēders, ka, uzvelkot mētelīti, izskatos labi paēdusi, nekā stāvoklī. Tāpēc arī savu dibenu pārvadāt vertikālā stāvoklī nav sevišķi liela problēma. Bet es par šo jautājumu domāju tā: man tagad vienīgais uzdevums ir reizi pa reizei aiziet pie dakteres. Tās ir trīs stundas ārpus mājas. Kāpēc man būtu jātrenc kājās kāds vīrietis, kas iespējams visu dienu ir kādā noliktavā cilājis kastes vai, vienkārši noguris pēc nakts maiņas, brauc mājās pie saviem pāris bērniem? Neko nesaku par sievietēm, kurām grūtniecība tiešām ir smaga. Arī es esmu pārdzīvojusi saglabāšanu. Kad otro reizi četros grūtniecības mēnešos sēdos uz slimības lapas, nodomāju, ka pietiek nīkuļot: grūtniecība nav slimība! Vēlāk (tpu, tpu, tpu!) problēmu nav bijis. Bet, būsim godīgas, tas ir neliels procents. Un lielākās bļaures ir tās veselīgās.

Man tagad vienīgais uzdevums ir reizi pa reizei aiziet pie dakteres. Tās ir trīs stundas ārpus mājas. Kāpēc man būtu jātrenc kājās kāds vīrietis, kas iespējams visu dienu ir kādā noliktavā cilājis kastes vai, vienkārši noguris pēc nakts maiņas, brauc mājās pie saviem pāris bērniem?

Ginekologu attieksme

Jā, ja es esmu aizgājusi pie speciālista, gribu nedalītu uzmanību. Bet es apzinos, ka man ir atvēlētas tikai 15 minūtes. Tomēr man ar to pietiek. Ne es, ne mana daktere neieslīgstam sarunās par to, kā un vai man vajag seksu, vai to vai šo ēst vai nē. Ja godīgi, es pat justos neērti ar svešu cilvēku runāt par seksa jautājumiem. Tā ir mana un vīra darīšana.

Vecmātes attieksme

Zinu, ka tā ir laimes spēle. Nevaru spļaut katliņā, no kura nāksies ēst, bet nevaru izturēt, ka sievietes uzskata: „Aizbraukšu uz dzemdību namu, un tur ar mani ucināsies...”. Jā, dzemdēt noteikti nav viegli. Arī man jau murgos rādās, kas un kā būs, esmu raudājusi vīram uz pleca, bet saprotu, ka man tas būs jāizdara pašai. Kāda mana radiniece, kas dzemdēja nesen, nolēma noslēgt līgumu ar vecmāti, jo tad „būšot personiskāka attieksme”. Rezultāts? Tādi paši plīsumi un mocības, kā citām. Viņai iespējams bija tik „personiska attieksme”, ka stimulācijas poti dabūja dubultā, bet atsāpināšanas poti jau nokavēja. Man reizēm rodas jautājums, kas slēpjas zem maģiskajiem vārdiem „personiskā attieksme”? Iespējams vecmāte sēž blakus visu laiku: no ierašanās slimnīcā līdz izrakstīšanai. Man to negribētos. Likumsakarīgi rodas ideja: guļu uz dzemdību galda, vecmāte dara savu darbu un pēkšņi procesu pārtrauc pusratā, jo ieradusies cita dzemdētāja, kurai jāskrien palīgā. Nedomāju, ka tā notiek. Bet, ja kādai tā gadījies, gribētu par šādu pieredzi dzirdēt. Šis ir jautājums, kur ar personīgo pieredzi vēl nevaru dalīties.

Likumsakarīgi rodas ideja: guļu uz dzemdību galda, vecmāte dara savu darbu un pēkšņi procesu pārtrauc pusratā, jo ieradusies cita dzemdētāja, kurai jāskrien palīgā. Nedomāju, ka tā notiek.

Vīra attieksme

Laime tām, kurām ir plecs, uz kura raudāt. Negribu nevienu apvainot, bet, lasot portālus, liekas, ka Latvijā dzemdē tikai vientuļnieces, kuras „nez kā” kļuvušas grūtas. Iespējams, no tā izriet visa iepriekš minētā žēlošanās. Bet nav ko mest akmeni tikai vientuļo māmiņu lauciņā... Tik daudz nākas dzirdēt, ka „mana otra pusīte mani nesaprot!” Bet kas jāsaprot? Es arī daudz ko nesaprotu. Kāpēc jāgaida, ka mīļais visu laiku apdāvinās ar puķēm, ka metīsies aiztaisīt zābakus, vai tavā vietā (ja tas tā ģimenē iegājies) taisīs vakariņas? Septiņos mēnešos neesmu saņēmusi nevienu ziedu. Vīram attieksme (un esmu to pieņēmusi) ir tāda, ka ziedu dāvināšana ir naudas izšķiešana. Mūsu pazīšanās laikā varu saskaitīt uz abu roku pirkstiem, cik reizes esmu saņēmusi ziedus: dzimšanas dienas, kad noliku CSDD braukšanas eksāmenu un kad pabeidzu augstskolu. Neiejūtīgi? Varbūt. Jā, arī manus zābakus vīrs ir taisījis ciet un vilcis nost, bet tas bija pēc smagi nostrādātas darba dienas, kad bijām vīra vecākiem palīgā laukos malku gatavot. Ikdienā man lepnums neļauj, ka vīrs lokās gar manām kājām. Viņš nav mans kalps. Arī vakariņas vīrs ir taisījis, bet tikai tad, kad es vakarā neesmu mājās. Nespēju iedomāties, ka es, visu dienu gulšņādama pie TV un datora vai lasot grāmatas, nevarētu saņemties tik daudz, lai kaut vai uzceptu gaļu un uzvārītu paciņu rīsu. Par laimi vīrs nav no lielajiem ēdājiem, jo es neesmu „super-truper” pavāre. Bet paēduši esam.

Kādu nakti jutu, ka vīrs piebāž ausi pie mana deguna, pārbaudīdams, vai elpoju. Laikam miegā biju aizturējusi elpu.

Tomēr lielākā neizpratne manī rodas par tām sievietēm, kas atļaujas čīkstēt par to, ka vīrieši neiekāro savas mīļās un seksuālā aktivitāte samazinājusies, kā tā var būt, jo sieviete taču sevī nēsā „brīnumiņu”. Ko darīt tiem vīriem, kam seksuālā apetīte augusi, bet sievietei tieši pretēji? Atkal vīrietim tas jāsaprot un jāliekas mierā? Ticiet vai nē, bet vīri bērna gaidīšanu izjūt tikpat saspringti, cik grūtniece. Mūsu ģimenē sekss bija regulārs. Līdz brīdim, kad sāka augt puncis. Jutu, ka vīrs biežāk aizbildinājās ar nogurumu. Pirmā reakcija bija likumsakarīga: esmu resna govs un vīram neliekos seksīga. Ai, kā kļūdījos! Kādā no mīlēšanās reizēm sapratu, ka vīrs līdz galam neatslābinās. Visu laiku jautāja, vai man ir ērti, vai neesmu pārgurusi. Viņam noteikti nebija labi. Tipiskā vīrieša domāšana, ka viņš var nodarīt mazulim pāri. Šo jautājumu esam pārrunājuši. Gudri izstāstīju, ko par šo jautājumu esmu lasījusi. Bet viņu nevar pārliecināt. Arī nemēģinu. Saprotu, ka viņam šis ir liels pārdzīvojums. Naktī, kad jāpagriežas uz otriem sāniem, es pamostos, vīrs līdz ar mani. Reizes, kad eju uz tualeti vīrs ir rāvies no miega, meklēdams, kur esmu palikusi. Kādu nakti jutu, ka vīrs piebāž ausi pie mana deguna, pārbaudīdams, vai elpoju. Laikam miegā biju aizturējusi elpu. Ja to nesauc par rūpēšanos par mani kā par grūtnieci, tad es nezinu, ko vēl lai savā labā no vīra gaidu.

Tāpēc visām sievietēm, ne tikai grūtniecēm, iesaku: pirms metaties par kaut ko gausties internetā, apsēdieties pie karstas kafijas krūzes un padomājiet, vai viss ir tik traki, kā izskatās.

Iesūtījusi: Ilona Skalve