Rūķu pasaka: bagāts ir tas, kuram plašāka, gaišāka, mīlošāka sirds...

Bet laikam ejot viss mainījās, un šis čaklo rūķu mežs vairs nebija gan čaklo, bet gan mantkārīgo, slinko rūķu mežs. Tikai retais vēl bija palicis tāds, kā agrāk. Lielāko daļu rūķu bija samaitājusi lielā bagātība, tie bija tik slinki, ka viņu vietā visu darīja citi par nelielu samaksu, jo tie bija arī skopi.
Agrāk šajā dzīvības ciematiņā dzīvoja strādīgi rūķi, kas ik mirkli rosījās ar smaidu sejā. Tie ne mirkli nevarēja nosēdēt bezdarbībā. Bet bagātība visu samaitāja. Tā, kā ēna pārņēma daudzu sirdis, tās kļuva bezjūtīgas. Šim ciematam jau daudzus gadu simtus nebija valdnieka, un, lai noskaidrotu, kurš tad tas būs, ik gadu notika tādas kā sacensības. Katrs rūķis, kas bija sasniedzis pilngadību, darināja ragavas, lai ar tām dotos uz sirds kalnu.
Tā dēvēja augstāko kalnu šai apkaimē. Klīda runas, ka tas, kurš pagatavos visburvīgākās ragavas un Ziemassvētku vakarā zem zeltainā zvaigžņu sieta nobrauks lejā, tas ne tikai tiks pie bagātības un valdnieka troņa. Ja kalnam būs iepatikušās ragavas tās atdzīvosies, spēs domā un runāt un tām būs pukstoša, dzīvību dāvājoša sirds.

Sākumā no kalna brauca lejā visbagātākie, tad viens aiz otra pārējie, līdz pienāca Ribena kārta.

Bet jau vairākus gadus rūķi cieta neveiksmi, nevienas ragavas neatdzīvojās un līdz ar to nebija valdnieka. Šai ciematā starp visiem bagātajiem rūķiem dzīvoja viena rūķu ģimene, kas bija nabadzīgi, bet bija lietas, kas viņiem nekad netrūka. Tā bija mīlestība un laime. Viņi viens otru mīlēja un bija laimīgi, ka ir viens otram.
Šī rūķu ģimene nekad necentās iegūt bagātības, jo viņi bija sirdī visbagātakie, kaut citiem tā nešķita. Nabadzīgā ruķu ģimenē bija rūķu mamma, rūķu tētis un dēls Ribens. Pienāca pirmssvētku laiks, tas bija dažas nedēļas pirms Ziemassvētkiem, tad tika vākti materiāli un gatavotas ragavas. Lielākā daļa rūķu bija aiz savas bagātības tik slinki, ka ragavas gatavoja  pie meistariem, un dažiem jau piederēja pašiem savs meistars. Visi tik ļoti gaidīja to brīdi, kad uzkāps sirds kalnā, bet vienīgi rūķis Ribens par to nedomāja, viņam nebija pratā bagātības un valdnieka tronis.
Bet tad kādu dienu Ribena tēvam palika slikti, sirds puksti palika lēnāki, un vairs nebija daudz laika, ko pavadīt šai pasaulē. Kāda veca tantiņa Ribenam teica, ka ir iespēja, kā izglābt savu tēvu. Ja viņš pagatavos savas ragavas un nobrauks no kalna, un, ja kalns būs izvēlējies viņa ragavas, tās atdzīvosies un spēs dāvāt dzīvību viņa tēvam. Ribens nolēma, ka piedalīsies. Vienīgi, kur lai ņem materiālu no kā gatavot ragavas?

Neviens nespēja noticēt, ka šīs žagaru neglītās ragavas atdzīvosies. Neviens nezināja, ka nebija nozīme ragavu izskatam, viss, kas bija svarīgs, lai tās tiktu gatavotas ar mīlestību.

Visiem bija nauda, un tie varēja atļauties iegādāties dimanta ledus gabalu vai dzīvības meža koka mizu. Bet Ribenam nebija naudas, vinš nevarēja neko nopirkt. Ribens neatmeta visam ar roku, viņš mežā salasīja sausus koka žagarus un lika vienu pie otra līdz ragavas bija gatavas. Kaimiņu rūķu puikas smējās: "Raganas slotas kāts pat glītāks kā tavas ragavas!" Ribens neļaunojās uz viņiem, jo viņš bija ļoti labsirdīgs un piedeva ik katra nelabos vārdus un rīcību.
Pienāca Ziemassvētku rīts, visiem ragavas jau bija gatavas, vēl tik tās jānospodrina. Visi nu prātoja, ko darīs ar bagātībām, ko iegūs no sirds kalna, ko iesāks ar troni.
Bet vienīgi Ribens domāja par savu tēvu, viņš cerēja, ka izdosies glabt tēva tik lēni pukstošo sirdi. Vakars klāt, saule jau aizslīdēja aiz kalniem un debesis klāj zeltaino zvaigžņu siets, laiks doties. Sākumā no kalna brauca lejā visbagātākie, tad viens aiz otra pārējie, līdz pienāca Ribena kārta. Vinš bija rindas nobeigums.
Nedroši uzsēdās uz ragavām, ar strauji pukstošu sirdi slīdēja lejā. Te pēkšņi viss apžilba, no zvaigzņu sieta nokrita viena zelta zvaigznīte, kas uzkrita tieši uzragavām. Neviens nespēja noticēt, ka šīs žagaru neglītās ragavas atdzīvosies. Neviens nezināja, ka nebija nozīme ragavu izskatam, viss, kas bija svarīgs, lai tās tiktu gatavotas ar mīlestību.

Ciemats atkal uzplauka, rūķi sāka dalīties ar saviem kaimiņiem it visā. Šis atkal bija dzīvības mežs, kur pukstēja daudz mīlošas sirdis.

Viens vienīgs rūķis Ribens, gatavojot ragavas, tajās ielika savu mīlestību, dvēseli, viņš ielika tajās daļu savas sirds, un tieši šī iemesla dēļ Ribena ragavas atdzīvojās un spēja dot mūžīgu dzīvību Ribena tēvam. Ribens ne tikai tika pie lielas bagātības, pie valdnieka troņa, bet, pats galvenais, viņš nezaudēja savu tēvu. Kopš tā brīža visi citi rūķi nokaunējās un nožēloja, ka ir bijusi tādi slinki, mantkārīgi, skopi, vienaldzīgi pert apkartējiem.
Ciemats atkal uzplauka, rūķi sāka dalīties ar saviem kaimiņiem it visā. Šis atkal bija dzīvības mežs, kur pukstēja daudz mīlošas sirdis. Visi saprata, ka bagāts nav tas, kuram daudz zelta un dārglietas, bet tas, kuram plašāka, gaišāka, mīlošāka sirds.

Iesūtījusi: Natālija Rogovka, mammamuntetiem.lv reģistrētā mamma.

Foto: Marika Eglīte