Gaidu bērniņu un visu laiku reju virsū savam partnerim

Katru reizi liekas, ka labāk man būtu vienai, ka vieglāk būtu tikt galā vienai pašai. Jūos tā, it kā man būtu divi bērni - viens, kurš ir mans partneris, otrs - puncītī. Manam partnerim nav darba. Jā, zinu, ka viņš par to pārdzīvo un meklē, bet tai pašā laikā man liekas, ka viņš nedara pietiekami daudz, lai kaut ko atrastu, un redziet - to viņš nestrādās, šito arī nē. It kā jau viņš saprot, ka pavisam drīz es nestrādāšu un mums būs nepieciešama naudiņa, bet nekas netiek darīts, aizsūtīti CV un tas arī viss.

nevaru samierināties, ka man no rītiem jāceļas un jāiet uz darbu, bet viņš vienkārši paliek guļot visu dienu

Tāpat arī nevaru samierināties, ka man no rītiem jāceļas un jāiet uz darbu, bet viņš vienkārši paliek guļot visu dienu, tad aiziet uz sporta zāli, satiekas ar draugiem, pasēž pie datora, it kā pameklē darbu un kad atnāku mājās jau grib kaut kur skriet, kaut ko darīt ar aizbildinājumu, ka ir sabiedrisks cilvēks un mājās nevar nosēdēt. Man gribas viņu saprast, tik tiešām, gribas kaut kā mācēt sadzīvot, bet man nesanāk, visu laiku brūku viņam virsū. Bet tai pašā laikā es nevaru sūdzēties par uzmanības trūkumu, vai to, ka man kaut kas trūkst. Materiālā ziņā visu nodrošinu sev pati, un it kā man viss atbalsts no partnera ir - mani samīļo, pajautā, kā jūtos, kad pajautāju, tiek izdarīts viss (izmazgātas drēbes, sakārtota māja utt), bet man tik un tā kaut kas neapmierina un nav labi.. Kā lai tieku galā ar visu šo? Vai tiešām tas ir grūtniecības kašķis? Zinu, ka izklausās pēc baigās čīkstēšanas, bet kādam vajadzēja visu izčīkstēt.