Vai sērošana nekaitē grūtniecei un gaidāmajam mazulītim

Sēras un to simptomi

Sēras ir emocionāls process, kurš veidojas zaudējuma rezultātā. Kad mēs kaut ko zaudējam (īpaši tuvus vai emocionāli svarīgus cilvēkus), sākas sērošanas process. Sēras un skumjas ir cilvēkam vispārpiemītošas, tās pārdzīvojam vairākas reizes visas dzīves garumā. Sērošanas process ir dabisks.

Sēru simptomi var parādīties uzreiz pēc zaudējuma vai novēloti, var būt pārspīlēti, var arī iztrūkt. Akūtie simptomi ir raudāšana, kliegšana, runāšana, vājums, miega traucējumi, pašpārmetumi, vainas izjūta, vai pat halucinācija. To ilgums ir ļoti individuāls, bet ir vidēji akūtie simptomi, kas ilgst 1-2 mēnešus. Vidēji sēras ilgst 6-12 mēnešus, un simptomi pakāpeniski samazinās. Nevajag traucēt un apstādināt sērošanas procesu. 

Grūtniecība un sērošana

Runājot par grūtniecēm, raudāt šajā situācija nav kaitīgi. Tā ir iespēja "ventilēt" jūtas, un tas ir daudz labāk, nekā smagas emocijas turēt sevī iekšā, norāda T.Ivaščenko. Pārāk liels vai ilgstošs stress pats par sevi var būt kaitīgs gan māmiņai, gan topošajam bērniņam. Labākais, ko tu vari darīt, domājot par bērniņu: ir censties iziet no šīs situācijas, neiegrimstot hroniskā sērošanā un neiekrītot depresijā, kas var ietekmēt bērna veselību. Un to var izdarīt, atļaujot tīrošam sērošanas procesam darīt savu darbu.

Ja ir sajūta, ka pati ar smagajām jūtām ilgākā laikā īsti tikt galā nespēj, ir traucēts miegs, nomākts garastāvoklis, nevēlēšanās neko darīt, ir pazemināta apetīte, ir pastriprinātas bailes, trauksme, tad ieteicams vērsties pēc palīdzības pie ārsta-psihoterapeita.

Sērošanas procesam ir vairākas stadijas:

1. Šoka - nolieguma stadija. Emocionāla sastinguma stāvoklis, kas darbojas kā aizsargslānis pret ciešanām un traucē uztveres funkciju. Cilvēki netic tam, kas ir noticis, vai negrib ticēt. Viņi joprojām cer, ka "tas" ir noticis ar citiem, bet ne ar viņiem.

2. Dusmu stadija. Dusmas var izlauzties tajā brīdī, kad apzinās, ka tuvais cilvēks ir atstājis pavisam vai var atstāt. Tās var tikt vērstas pret ikvienu, kurš mēģina mierināt vai aicina samierināties. Tam jābūt gatavam un nevajadzētu uzņemt personīgi. 

Visbiežāk cilvēki raud un tas ir labi, jo asaras atvieglo ciešanas un noņem emocionālu spriedzi.

3. Depresijas  stadija. Parādās skumjas. Neapzināti radinieki var ienākt vēlreiz un vēlreiz istabā, kurā kādreiz dzīvoja mirušais tuvinieks, ar cerību, ka viņš joprojām tur ir. Cilvēku var pārņemt izmisums, kad apzinās, ka mīļotais cilvēks vairs nekad, nekad neatgriezīsies. Visbiežāk cilvēki raud un tas ir labi, jo asaras atvieglo ciešanas un noņem emocionālu spriedzi.

4. Samierināšanās stadija. Tā sākas tad, kad cilvēks saprot, ka dzīve turpinās, un viņš spēj pilnvērtīgi dzīvot ar savu zaudējumu.

Dažreiz cilvēki iestrēgst vienā no fāzēm, un veidojas ieilgušas sēras. Arī akūtie simptomi var būt pārāk izteikti, kas var sabiedēt tuviniekus un piederīgos.

Šajos gadījumos ir rekomendēts vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem. Ir ieteicamas 8 – 10 krīzes psihoterapijas vizītes, sociālas dezadaptācijas un somatisku (fizisku) slimību profilaksei. Sniedzot palīdzību akūtā fāzē, ārsti-psihoterapeiti var izrakstīt arī medikamentus, ja tas ir nepieciešams un var palīdzēt ātrāk pārvarēt no krīzes.

Kāds ir labākais veids, kā izveseļoties pēc zaudējuma? 

Nepastāv neviens pareizs veids, kā sērot. Katra cilvēka sāpju pieredze ir unikāla. Ciešanas, neatkarīgi no to atkārtošanās reizēm, vienmēr ir individuālas. Zaudēšana ir neizbēgama ikdienas daļa. Izpratne par to, kā labāk tikt galā ar maziem zaudējumiem ikdienā, sagatavo mūs efektīvākai sērošanai lielo, būtisko zaudējumu gadījumā.

Tomēr ir dažas vispārējas rekomendācijas, kas var noderēt šādos gadījumos: 

- Mirušā pacienta tuviniekam kā arī cilvēkam, kurš iziet cauri sērošanas reakcijām, ir svarīgi izteikt bēdas, nožēlu, dusmas, vainas, zaudējuma izjūtu. Būtu jāveicina izrunāšana - lai vēl un vēlreiz izstāsta visu sīkumos.

- Tuviniekiem jāpalīdz šim cilvēkam pieņemt zaudējuma sāpe un jāļauj izraudāties. 

- Ieilgušu sēru gadījumā, vai ja attīstās akūta stresa reakcija ar psihosomatiskām izpausmēm (var būt pēkšņs vājums, var „atņemties kājas”, var parādīties sāpes utt. ) – ieteicams vērsties pie ārsta psihoterapeita.

- Domu un jūtu sakārtošana palīdz izdzīvot sāpīgo dzīves mirkli, minūti vai posmu un mazināt šīs sāpes. Tāpēc atkārtoti pievēršu uzmanību, ka nevajag baidīties meklēt un pieņemt palīdzību. Laicīgi sniegta palīdzība var palīdzēt izvairīties no depresijas, psihosomatiskām saslimšanām un posttraumatiskā sindroma. 

Raksts tapis sadarbībā ar sabiedrisko attiecību kompāniju "Divi gani".