Jauno māmiņu iespējamā agresija ir loģiska reakcija uz sabiedrības neiecietību

Šobrīd esmu jau sestajā savas grūtniecības mēnesī un varu lepoties ar ļoti manāmu punci. Pretstatā daudzām sievietēm, kam paveicies mazāk, nevaru sūdzēties par kādiem īpašiem sarežģījumiem vai diskomfortu. Vienīgi man uzradusies fiziskā problēma, kas nomāc faktiski visas grūtnieces – fizioloģisku iemeslu dēļ ilgstoša stāvēšana kājās rada nepatīkamu slodzi uz mugurkaulu. Jeb, izsakoties vienkāršiem vārdiem, jau nepilnu stundu ilgas stāvēšanas dēļ mugura un arī iegurnis vairāk kā dienu ellīgi sāp.

Gan LR Darba likums, gan citi mūsu valsts likumi un noteikumi  šo vispārzināmo faktu ņem vērā un tādēļ pastāv dažādi aizliegumi grūtnieces nodarbināt darbā, kurā ilgstoši jāstāv kājās, kā arī grūtniecēm saskaņā ar sabiedriskā transporta lietošanas noteikumiem vajadzētu būt tādām pat priekšrocībām ieņemt sēdvietu kā sirmgalvjiem un invalīdiem.

Ja vien tā būtu.

Vakar piedzīvotais patiesi šokēja

Vispirms – starppilsētu autobusa vadītājam uzrādot pirms pāris dienām internetā iegādāto biļeti konstatēju, ka šī biļete, izrādās, esot nederīga. Apjuku, taču neizvēršot ilgas diskusijas nopirku biļeti pie vadītāja būtībā par attiecīgo braucienu samaksājot dubultā.

Skumji vien, ka sabiedrības stereotipos kārtīgs vīrietis jeb vecis ir tieši bravūrīgs tips, kas agresīvi vada auto, kaujas, dzer un smīkņā par tādiem vārdu salikumiem kā „jauno vecāku kursi”.

 

Ieņēmu vienīgo atlikušo sēdvietu transportā, tikai lai pēc mirkļa mani no tās ārā mestu jauns vīrietis ar kasē iegādātu biļeti, kas uz maniem žēlajiem iebildumiem, ka esmu stāvoklī un nedrīkstu stāvēt, reaģēja vien kliedzot, ka viņam vienalga, jo viņš samaksājis par šo sēdvietu.

Pazemota un gluži vai asarām acīs cēlos, lai pārvietotos uz mikroautobusa priekšējo daļu. Savu sēdvietu beigu beigās man piedāvāja kāda sieviete, savukārt viņai visu ceļu stāvēt neļāva kāds priekšā sēdošs vīrietis. Pēc visas šīs nepatīkamās mizanscēnas tomēr dubultā samaksājusi par biļeti un vēl uzzinājusi, cik sarkastiskā un arī tiešā nozīmē cēli mēdz būt latviešu vīrieši, kaut kā nebūt nokļuvu galā.

Vēl pirms nedēļas biju spiesta kādā citā starppilsētu autobusā vairākas stundas žonglēt, savu svaru turoties pie stangas. Neskaitu nemaz tās reizes, kad esmu braukusi tramvajā stāvus, tiekot pilnībā ignorēta, kamēr rezervētajā vietā transporta priekšgalā sēž kāds jaunietis. Atšķirībā no vakardienas atgadījuma šajās reizēs vienmēr esmu cietusi klusu.

Ir dzirdētas žēlabas par agresīvām jaunajām māmiņām – jūtu, ka mūsu agresija laikam ir loģiska reakcija uz sabiedrības neiecietību.

Varu vien atviegloti uzelpot, ka mans dzīvesbiedrs atšķirībā no stiprā dzimuma pārstāvja, kurš vakar varonīgi cīnījās par viņam pienākošos sēdvietu, saprot un ciena apkārtējo cilvēku vajadzības un vienmēr ne vien transportā atbrīvo sēdvietu, bet arī palīdz iecelt vai izcelt no vagona ratiņus, kruķus vai pat somas.

Skumji vien, ka sabiedrības stereotipos kārtīgs vīrietis jeb vecis ir tieši bravūrīgs tips, kas agresīvi vada auto, kaujas, dzer un smīkņā par tādiem vārdu salikumiem kā „jauno vecāku kursi”. Ir dzirdētas žēlabas par agresīvām jaunajām māmiņām – jūtu, ka mūsu agresija laikam ir loģiska reakcija uz sabiedrības neiecietību.

Apdomāju iespējas līdz dzemdībām atlikušajos mēnešos mazāk braukāt starppilsētu transportā un novēlu spēku, izturību un atbalstu pārējām topošajām māmiņām.