Patiess stāsts. Tā es gaidu savu meitiņu

Kad biju devusies pie ginekoloģes, tad saņēmu apstiprinājumu, ka jau 8 nedēļas zem savas sirds nesu mazu sirsniņu. Nu emocijas nebija aprakstāmas!!! Tajā mirklī rosijās tik daudz dažādu domu par to, kāds būs mans un drauga mazulis. Raisijās domas par to kā mums ies un, vai varēsim mazulim sniegt visu, kas tam ir nepieciešams. Nu jau gan satraukums ir mazinājies un gaidām, kad mazā nāks pasaulē.

Katrs trimestris risinājās ar jaunām lietām, satraukumiem, raizēm, domām, vai viss notiek tā kā tam jābūt.

Mums blakus ir draugi, ģimene, ļoti laba ginekoloģe, kas mums sniedz visu nepieciešamo atbalstu un zinām, ka mums ir cilvēki uz kuriem varam paļauties.

Nu jau Martiņai ir 36. nedēļa un līdz viņas nākšanai pasaulē vairs nav ilgi jāgaida. Martas spērieni un kustības ir ļoti labi jūtamas, vēders lēkā tik līdzi :D Patīkami, kaut ribas jau no speršanas sāp :D Bet tas ir tā vērts.

Gaidību laiks ir ļoti īpašs laiks. Šobrīd gan lielākā problēma ir ratiņu izvēle, taču tā tam ir jābūt un vairāk raižu mums nevajag. :) Raizēties varēs tad, kad to vajadzēs, vai ne? :)

Gaidību laiks ir ļoti īpašs laiks. Šobrīd gan lielākā problēma ir ratiņu izvēle, taču tā tam ir jābūt un vairāk raižu mums nevajag. :) Raizēties varēs tad, kad to vajadzēs, vai ne? :)

Atceros, ka sākumā bija dažas izteiktas pazīmes, ko drauga vecāki bija novērojuši un iepriekš nojauta, ka iespējams esmu stāvoklī. Man ļoti izteikta bija vēlme gulēt, diezgan manāmi bieži vajadzēja doties uz tualeti un garstāvoklis.... Uhh... Es sevi tiešām nepazinu, un paldies draugam, ka mani izturēja. :D Es meklēju, manuprāt, visus iespējamos iemeslus neapzināti, lai kašķētos. Raudāju par sīkumiem, un ēdu tiešām diezgan daudz. :D Nesen, kad bijām aizbraukuši ciemos pie vecākiem un nosmējāmies par to, cik ļoti izsalkusi esmu, jo vienā rokā turēju saldu, saldu plātsmaizi un otrā - sāļo groziņu. :D Un to visu ēdu pamīšus. :D

Arī svara ziņā esmu pieņēmusies diezgan maz, kaut paskatoties uz mani liekas, ka pieņēmusies esmu ļoti un esmu kā viens liels valis. :D

Kopumā esmu ļoti, ļoti laimīga. Spars man šobrīd ir ļoti milzīgs un varētu māju berzt nedēļu no vietas, lai tikai būtu ko darīt, jo enerģija uz grūtniecības beigām ir milzīga. Ēst arī vairs daudz neprasās, hormoni nomierinājušies kaut nedaudz, vēl ir garstāvokļa maiņas un tualete nav jāapmeklē milzumdaudz reižu dienā. Tagad atliek vien gaidīt satraucošo mirkli jeb septembra beigas, kad Martiņai jānāk pasaulē. :))

Arī jums - topošajiem vecākiem - novēlu izturību, spēku un gaidīšanas laiku pavadīt pēc iespējas skaistāk. Un vīrieši - topošās māmiņas vajag lutināt ļoti, ļoti.

Masējiet muguru un mīļojiet, esat viņai klāt. Jo tā kā mans draugs ļoti daudz strādā, tad zinu, cik ļoti tam ir liela nozīme.

Atceraties - dzīve sastāv tikai no šodienas. Dzīvo dotajā brīdī. Tu pilnībā nevari kontrolēt ne vakardienu, ne rītdienu. Viss kas tev ir - tā ir šodiena, tāpēc vienmēr esat laimīgi un mīliet viens otru tagad, ne rīt un ne parīt! :)

Ar mīļiem sveicieniem, Liene, stāstu konkursa "Mana bērniņa gaidīšanas laiks" dalībniece.

Ieskaties: www.elkor.lv