Neparastā ginekoloģija. Sievietes intuīcijai jāuzticās tāpat kā medicīniskajai aparatūrai
Sievietes intuīcija, jo sevišķi grūtniecības laikā, mēdz būt viedāka par medicīnisko aparatūru rādījumiem.
Linda pamodās pati no sava aizžņaugtā kliedziena. Zobi klabēja,
kaut mugura slapja nosvīdusi. Smacēja vārdos nenosaucama baiļu
sajūta. Linda uzmanīgi pacēla segu un izslīdēja no gultas. Pēdējās
naktis Lindai šķita, ka īsti dziļā, spirdzinošā miegā nav gulējusi
nemaz, tikai tādā murgainā pussnaudā.
Kas tas bija? Kāpēc tādas baisas izjūtas? Divas reizes bērni jau
iznēsāti un dzemdēti. Viņai bija pazīstamas veselīgās bailes un
satraukums, kāds pavada katru jauno māmiņu šajā rūpju un stresa
pilnajā laikā. Taču šoreiz bija pilnīgi citādi.
Pēkšņais pieteikums
Linda un Sandris bija īsta paraugģimene – māja, divi bērni, labi
atalgots amats Sandrim un tīkams darbiņš nelielā reklāmas aģentūrā
Lindai. Divreiz nedēļā māju sakopt un siltu ēdienu pagatavot
atbrauca Sandra mamma, tādējādi mājas solis nenomāca, un atlika
vairāk laika ģimenei.
Lielie puikas dzima viens pēc otra. Pēc tam kādu laiku Linda
lietoja tabletes, bet pēdējos gados nolēma savu organismu
pasaudzēt, pārejot uz tā saukto skaitīšanas metodi jeb neauglīgo
dienu izskaitļošanu, kuras laikā tad nu samērā droši varēja ļauties
mīlas priekiem. Un kas tad nu arī notiktu, ja pēkšņi paliktu
stāvokli? Nekas nenotiktu! Priecīgi dzemdētu! Materiālie apstākļi
ir “okey”, ģimenes gaisotne stabilāka par stabilu – nekādu
traucēkļu! Tāpēc arī, kad grūtniecība, ne īsti plānota, bet arī ne
negribēta, pēkšņi sevi pieteica, Linda lieki neuztraucās un stājās
grūtnieču uzskaitē.
Sapnis par meitiņu
Un tad sākās. Nebija tā, ka nejaukās domas transformētos kādā
konkrētā tēlā, piemēram, ka mazulim būs Dauna sindroms vai viņa,
Linda pati, dzemdībās ies bojā. Viņai vienkārši bija sliktas
priekšnojautas dienā un smagas, nemotivētas baiļu lēkmes naktīs.
Kopā ar grūtniecības toksikozi – smagu vemšanu no rītiem –
komplekts bija neizturams, un Linda bez iepriekšēja pieteikuma
ieradās ārstes kabinetā. Bija izlēmusi: “Vēlos šo grūtniecību
pārtraukt!”
Ginekoloģe, vēl jauna sieviete un savas profesijas ideālisma
pārņemta, nespēja šo lēmumu akceptēt. Pieaicinājusi talkā vecmāti,
par abām pielauza Lindu vēl nedaudz pārdomāt. Arguments bija
dzelžains: “Bet ja nu šoreiz ir meitiņa?” Nu, sakiet, kura
sieviete, divu pusauga dēlu māte, trīsdesmit piecu gadu vecumā
spētu noturēties pretim? Kura viņas vietā spētu atteikties no sapņa
par rozā kleitiņu un atgriešanos bērnības leļļu pasaulē? Linda
devās mājup, jo abas pierunātājas nebija spējušas atbildēt uz
jautājumu, kāpēc bailes šoreiz ir tik pārdabiskas? Ārstes teikto,
ka “visas jau baidās”, Linda par sev piemērotu atbildi
neuzskatīja.
Atpakaļ noliegumā
Grūtniecības laiks bija aptuveni pusē, ritēja astoņpadsmitā nedēļa,
kad Linda salūza atkal: “Dakter, es vairs nespēju! Vai tomēr nav
iespējams darīt galu? Es baidos... Es negribu! Esmu pilnīgi
izmocīta no tās negribēšanas! Man nevajag šo grūtniecību, tā ir
kaut kāda ...nenormāla!” Atkal ginekoloģe un viņas palīdze ķērās
pie jau vairākkārt atstrādātām pārliecināšanas frāzēm. Šoreiz ārste
nolēma iesaistīt smago artilēriju – uzrakstīja Lindai norīkojumu
pie psihologa. Pārrunas ar šo speciālistu mazliet uzlaboja
situāciju – Linda it kā sarada ar savu trauksmi, taču baiļu lēkmes
nemazinājās. Sieviete atgriezās grūtnieču aprūpes kabinetā,
atspiesta atpakaļ iepriekšējā negribēšanā un noliegumā.
Beigu paredzējums
Visu grūtniecības laiku Lindai šķita, ka viņa sastāv no divām
dažādām būtnēm. Sena indiešu leģenda vēsta, ka Visumā riņķo divas
neredzamās planētas, kas patiesībā ir vienots vesels – drakona
galva un drakona aste. Lindai šķita, ka viņa ir gluži kā šis
mītiskais debesu ķermenis: viņas augums teicami un nevainojami
iznēsāja veselu mazuli, bet galva visderdzīgākajos un baisākajos
veidos atgrūda pašu grūtniecības faktu!
Beigas pienāca starp trīsdesmit astoto un trīsdesmit devīto nedēļu.
Un ne tādas, kā to gatavoja ķermenis, bet tādas, kā paredzēja
galva.
Linda nespēja atmosties – viņai bija sajūta, it kā atmuguriski
kristu melnā, siltā tukšumā. Viņa manīja, kā tiek iedegta gaisma,
redzēja virs sevis vīra seju – bālu no bailēm. Palags zem viņas
bija mitrs. “Ūdeņi nogājuši!” bija pirmā doma. Bet kāpēc tik maz
spēka? Kāpēc šī ģībonim līdzīgā sajūta? Kāpēc viegli velkošas sāpes
gluži kā mēnešreižu laikā? Linda ar pūlēm pacēla uz augšu roku, kas
pirms tam bija taustījusi slapjumu zem sevis – sarkana! Tad mazliet
paslēja galvu, lai no pussāna varētu saskatīt vēderu – visa viņas
ķermeņa apakšdaļa pludoja ugunīgā sarkanumā! Tas bija pēdējais, ko
viņa redzēja, pirms iekrita dziļā nemaņā.
Asiņu jūras vidū
“No sākuma pat neaptvēru, kas mani ceļ no miega, līdz
aptvēru, ka tu vaidi. Tikai tad sapratu, ka guļam slapjumā,”
Sandris, slimnīcā turot Lindas roku, stāstīja. “Pustumsā redzēju,
ka viss palags ap tevi ir tumšs, gandrīz melns. Bet biju vēl
samiegojies un uzreiz nesapratu, kāpēc tā. Mēģināju tevi modināt,
bet tu biji tāda liela, smaga, vaidoša un nemodies. Iededzu uguni
un...Visa gulta asinīs...” Sandrim aizlūza balss. Mirklī lecis
kājās un zvanījis ātrajiem. Palīdzība bijusi klāt pēc septiņām vai
pat tikai piecām minūtēm. Sandris visu šo laiku ar tīriem dvieļiem
rokās mēģinājis saturēt burzguļojošo strūklu, kas neticami dāsni
izplūdusi no Lindas ķermeņa. Viņš tikai slaucījis vienu dvieli pēc
otra un stulbi domājis, vai tiešām cilvēkā ir tik daudz asiņu?
Puspliks, ar sievas asinīm notriepies, Sandris ielaidis dzīvoklī
ārstus, vienlaikus lūgdams Dievu, lai puikas nepamostos un
neredzētu visas šīs šausmas.
Vēl tikai dažas minūtes, un māja bija tukša – naksnīgajās ielās
iedziedājās sirēna, un Sandris palika viens ar asiņainas veļas un
nepārvaramas nelaimes nastu. Pēc mirkļa attapies, visu savācis,
sametis, kas metams veļasmašīnā, un gājis modināt puikas, sakot, ka
mamma aizvesta slimnīcu, pašiem rīt jāpieceļas un jāiet uz skolu,
jo tētis nu došoties mammai palīgā. Puikas bija jau sagatavoti, ka
tā varētu būt, ka bērniņš pieteiksies jebkurā laikā, tāpēc
atvadījušies no tēva un griezušies uz otriem sāniem, bet Sandris
cauri naksnīgajām Rīgas ielām pusskriešus traucies uz slimnīcu.
Pēc ielu klusuma slimnīcas spilgtā gaisma un rosība šķita neticama.
Nodaļas uzgaidāmajā telpā vīrietis vismaz uzzināja, kas noticis –
priekšlaicīga placentas atslāņošanās. Vairāk viņam gan neko
nepaskaidroja un lika gaidīt operējošo ārstu, kas izstāstīšot
niansēs, bet pēc māsas sejas Sandris gan saprata, ka diez vai tās
būs labas ziņas. Tomēr viņu mierināja slimnīcas gaisotne un
medikamentu smarža – nu nevar taču būt, ka notiek neglābjamais,
vienkārši nevar! Tam, kas gadījies ar Lindu, ir nosaukums, tātad
tas noticis arī ar citām sievietēm – gan jau mediķi zinās, ko
darīt!
Beidzot vērās durvis, un parādījās ārsts. Linda bija dzīva un,
šķiet, veiksmīgi pārcietusi operāciju. “Redziet, grūtniecei viss ir
liels, dzemde ir palielināta, arī placenta ir liela, tādas prāvas
pankūkas izmērā. Kad tā nobrūk, bērnam acumirklī ir pārtraukta
skābekļa un visu dzīvībai svarīgo vielu padeve. Turklāt tas notiek
ar ārkārtīgu spēcīgu asiņošanu,” tā mediķis skaidroja notikušo.
Izsapņotais sapnis
“Dakteris teica,” Sandris, sievas roku glāstot, turpināja, “ja tā
būtu gadījies sievietei dziļos laukos... būtu viss. Mums ir ļoti
laimējies, ka dzīvojam tik tuvu slimnīcai, ka tik ātri reaģējām, ka
ātrā palīdzība bija klāt tik ātri. Ka tā ir liela laime!” Linda
klausījās, neizdvešot ne skaņas. Caur pievērto asu plakstiem klusi
sūcās asaru tērcītes. “Kas viņš bija?” sieviete klusi jautāja.
“Kā?” Sandris nesaprata. “Bērniņš. Tas bija puisītis vai
meitenīte?” “Meitenīte,” Sandrim aizlūza balss. “Meitiņa... Kā
viņas solīja...” Linda pavērsa seju pret sienu, un asaras plūda vēl
gaužāk.
Cīņā ar depresiju
Divi gadi pagāja cīņā ar smagām depresijas lēkmēm – Linda nespēja
samierināties ar bērniņa zudumu. Bezcerības un nespēka periodi
mijās ar hiperaktīviem brīžiem. Labi, ka sievas un mātes atgūšanā
piedalījās visa ģimene, Sandris pats palīdzēja, cik spēka, un
mobilizēja arī puikas. Visi centās pavadīt kopā maksimāli daudz
laika, kā arī būt blakus mājas darbos. Zēni reizēm arī “norāva
tūku”, piemēram, ar to televīzijas spēli, uz kuru pieteikumu
uzrakstīja Lindas vārdā. Labi, ka brīdī, kad mobilajā telefonā moža
balss apsveica Lindu kā dalībnieci, viņa bija mājās un varēja
apsēsties, citādi – ko var zināt, būtu vēl nogāzusies gar zemi! Pēc
dēlu sejām, kas spožām acīm sekoja sarunai, Linda saprata, kurš pie
vainas, un apmulsumā apsolīja ierasties uz ierakstu.
Līdz ceļa galam
“Māsiņ, vai jūs vakar televīzijas spēli skatījāties?” ginekoloģe
rokas mazgājot vaicāja. “Neskatījāties? Tur viena mana bijusī
paciente mašīnu laimēja. Jūs gan tad vēl nestrādājāt, kad viņa pie
manis nāca. Tur tāds nelaimīgs gadījums bija – viņa zaudēja
bērniņu. Re, kā sanāca, Dieviņš it kā mēģināja kompensēt.”
Ārste ielēja sev kafiju un tad domīgi turpināja: “Bet zināt, par ko
es prātoju? Toreiz tā sieviete gribēja “taisīt cauri”, bet es viņu
atrunāju. Ja tā padomā, kad sāku tikko strādāt, savā jaunības
maksimālismā reizēm pieņemšanas dienā pat divas, trīs sievietes
dienā atrunāju no aborta. Man šķita, tā ir labi, un tā ir jādara,
un es biju lepna, ja tas izdevās. Bet šis gadījums man lika
aizdomāties, ka reizēm jāuzticas sievietes intuīcijai, viņas
iekšējai sajūtai, kura teic, ka šoreiz ir citādi. Tai sievietei
bija taisnība, viņa kaut kādā pārdabiskā veidā jau zināja, kas būs,
kā viss beigsies, un gribēja šo ceļu atvieglot. Mana pierunāšana
lika viņai iet līdz galam. Kaut būtu pieticis tikai ar dažiem
soļiem.”
Konsultēja ginekoloģe Vēsma Kažociņa
Avots: www.kasjauns.lv