Kā zināt, vai tavs mazulis vēderā jūtas labi? Par brīnumaino dabas bioķīmiju

Mātes intuīcija un spēja just savu topošo bērnu pašas miesās nav tukši vārdi, bet gan dabas izveidots lielisks mehānisms, kā jau pirmo dzīves mēnešu laikā mācīt sievieti sajust un izprast savu bērnu un viņa vajadzības. Tāpēc mājdzemdību vecmāte un ārste Dina Ceple topošās māmiņas vedina vairāk uzticēties savām sajūtām un meklēt drošības izjūtu sevī. 


Medicīna mēģina izskaitļot precīzas formulas un radīt medicīniskos testus, kas uzskaitītu augļa kustības, augļūdens daudzumu, asinsvadu pretestību un citus rādītājus, pēc kuriem varētu spriest, kā auglis jūtas dzemdē. Tomēr ne visi mazuļi piedzimst un ne visi izdzīvo. Tātad medicīna ne vienmēr spēj prognozēt visus riskus un ne viss ir novēršams. Tāpēc tas, kā bērns patiešām jūtas mammas vēderā, joprojām ir lielā mīkla. 
Mamma bērniņa emocijas var sajust!

Lai arī vēl nedzimis, mazulis mammas vēderā ir dzīva būtne ar savām sajūtām, emocijām un savu hormonālo sistēmu, kas gan vēl ir ļoti cieši saistīta ar māmiņas asinsriti un hormonālo sistēmu.

Lai arī vēl nedzimis, mazulis mammas vēderā ir dzīva būtne ar savām sajūtām, emocijām un savu hormonālo sistēmu, kas gan vēl ir ļoti cieši saistīta ar māmiņas asinsriti un hormonālo sistēmu. Desmit lunāro mēnešu laikā (tieši tik ilga ir grūtniecība) mammas un bērna asinsrites un hormonālās sistēmas sadarbojas, apmainās ar informāciju un spēj pavēstīt viena otrai par labsajūtu un emocijām. 


Fizioloģiskais izskaidrojums ir pavisam vienkāršs – noteiktas piedzīvotās emocijas maina neiromediatoru koncentrāciju asinīs. Caur asinsvadiem un placentu šie hormoni nonāk gan mazuļa, gan mammas asinsritē, un abi spēj uztvert viens otra sajūtas. Protams, ja esam gatavi klausīties un ieklausīties sevī. Piemēram, ja mamma jūtas mierpilna un apmierināta, viņas smadzenes vairāk izstrādā serotonīnu jeb laimes hormonu, kas rada laimes sajūtu. Mazulis šo hormonu saņem no mammas un arī jūtas laimīgs. 

Ja bērniņš jūtas labi, viņa smadzenes arī izstrādā serotonīnu. Un šis hormons caur asinsriti, šķērsojot placentu, nonāk pie mammas, un viņa, kas ir labā kontaktā ar sevi un bērnu, sajūt, ka mazulim ir labi. 

Ja bērniņš jūtas labi, viņa smadzenes arī izstrādā serotonīnu. Un šis hormons caur asinsriti, šķērsojot placentu, nonāk pie mammas, un viņa, kas ir labā kontaktā ar sevi un bērnu, sajūt, ka mazulim ir labi. 

Tieši tāpat sistēma strādā arī negatīvo jūtu gadījumā. Ja mammai ir slikti, hormoni (adrenalīns, noradrenalīns, dopamīns) nonāk pie mazuļa un ietekmē viņa sajūtas. Un otrādi – ja bērniņam nav labi, mamma to sajūt. 

 

Kāpēc ir svarīgi sevī ieklausīties

„Šajos desmit gaidīšanas mēnešos mammai ir jāmācās sevi un bērniņu saklausīt, sajust. Es to saucu par jutināšanos – apzinātu savu sajūtu pētīšanu un ļaušanos tām,” stāsta ārste Dina Ceple. Viņas darba pieredzē ne vienreiz vien ir bijuši gadījumi, kad diezgan bailīga un trauksmaina mamma stājas grūtniecības uzskaitē ar pārliecību, ka grib dzemdēt slimnīcā, kur drošības sajūtu sniegs medicīniskā aparatūra, slimnīcas sienas un ārsti apkārt. Ap grūtniecības vidusposmu šī sieviete pēkšņi atzīst, ka varētu dzemdēt arī mājās. Nav skaidrs, no kurienes radusies šī doma. Iespējams, bērniņš mammas puncī jūtas tik labi un droši, ka viņa sajūtas ir nolasījusi mamma. Tas ir lielisks piemērs, kā mazulis, kas mammas vēderā jūtas labi, dod ziņu, ka viņa tiks galā arī ar dzemdībām mājas apstākļos, stāsta Dina. Ja bērniņam ir šī sajūta, tad māte ar zemapziņu var to uztvert. Cita lieta, vai mēs iemācāmies šo sajūtu aizlaist līdz apziņai. Turklāt emocijas, ko sūta mazulis, var būt stipras neatkarīgi no tā, cik mazs ir grūtniecības laiks. 
 

Kā sevi „jutināt”

Gaidību laikā sievietei ne tikai vajadzētu atvēlēt laiku sevis sajušanai jeb jutināšanai, bet tas būtu pat obligāti jādara! Jāmācās saprast, vai jūties priecīga, bēdīga, sakreņķējusies par skolas vai darba lietām, jāiemācās tikt skaidrībā ar savām sajūtām, un tad jāpievēršas sarunai ar bērniņu. Dienas beigās vai mierīgā pusdienas laikā puncī esošajam mazulim vajadzētu pajautāt: „Kā tev klājas?” un ļauties zemapziņas signāliem, ko tā sūta. 
Svarīgi ir iemācīties atšķirt savas sajūtas no bērna sajūtām, jo tās var būt pilnīgi atšķirīgas. Tā ir vienīgā iespēja, kas var sniegt pilnīgu drošības izjūtu, – spēja uzklausīt mazuļa stāstu. 

Grūtniecības laikā sievietes jušana, intuīcija saasinās, un tas ir dabiski. Ķermenis saka priekšā, ko vajag ēst, ko nevajag, topošā māmiņa asāk sajūt smaržas un smakas, ir emocionāli atvērtāka. Ķermenis pretojas tam, ko sieviete tiešām negrib.

Ja tomēr stresa, steigas un racionālās pasaules skrējienā sieviete ir zaudējusi vai pavisam nomākusi spēju sajust sevi, tad šīm meditācijām jāļaujas apzināti. Dina Ceple iesaka arī ķermeņa masāžas, siltas, patīkamas vannas. Der visas metodes, kas palīdz atslābināties, sajust katru sava ķermeņa daļu, koncentrēties uz elpošanu. 

Kontaktu ar bērniņu veicina mandalu zīmēšana un jebkura cita monotona kustība 

Daudzām sievietēm labāk atšķirt savas sajūtas no mazuļa sajūtām palīdz joga. Ir mammas, kuras iemācās kontaktēties ar saviem bērniem miegā, kad apziņa ir atslēgta     un vairāk strādā zemapziņa ar sapņiem, nojautām. 

Kontaktu ar bērniņu veicina mandalu zīmēšana un jebkura cita monotona kustība – adīšana, kolāžas, kur, izgriežot no žurnāliem kaut ko, kas uzrunā, un veidojot darbu, iznāk ļoti interesants, daudznozīmīgs rezultāts.
Tāpat palīdzēt var dziedāšana vai deja, kas ievibrē zemgarozas procesus, atraisa ķermeņa jušanas spējas. 
 

Vai bērna labsajūtu nosaka kustību daudzums un citi mērījumi?

Tomēr spēja ļauties savām sajūtām piemīt ne visām sievietēm. Daļai topošo mammu drošības izjūtu sniedz konkrēti parametri, cipari un rādītāji, kas it kā apliecina, ka ar mazuli viss ir kārtībā. 

Vecmāte tādā gadījumā iesaka savam uzraugošajam ārstam jautāt, kā katrā konkrētajā grūtniecībā vērtēt mazuļa pašsajūtu. Vienotu ciparu, kas der visām mammām, nav. Pat vienai sievietei katra konkrētā grūtniecība ir citāda nekā iepriekšējā. Daudz nosaka sievietes fizioloģiskās īpatnības, placentas novietojums – vai tā ir piestiprinājusies pie priekšējās vēdera sienas vai kur citur, tāpat arī tauku kārtiņa, kas katrai sievietei ir citāda un var slāpēt kustību sajūtas. Tāpēc var būt ļoti dažāds sajusto mazuļa kustību skaits. Turklāt katram bērniņam ir cits temperaments. Tāpat kā mammas temperaments. 

Der zināt, ka visi mazuļi ir kustīgāki un labāk sajūtami, kad mamma atgūlusies un atslābinājusies. Vēdera muskulatūra ir atbrīvojusies, un bērniņam iekšā ir vairāk vietas, kur kustēties. 

Savukārt, ja kustības ir sāpīgas, tas liecina, ka māmiņa ir stresā, dzemde savilkusies, adrenalīna līmenis ir augsts, mazulis ir stresā un, vēderā kustoties, rada sāpes mammai. 
 

Klausīt intuīcijai 

Ja mammai ir trauksmes, nemiera sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, to ignorēt nedrīkst. Jāvēršas pie mediķa, jāņem palīgā dažādas diagnostikas, sonogrāfija, dopleri, kas ir medicīniskie testi mazuļa fiziskās labsajūtas pārbaudei. 

Tomēr pamatu pamatos ir arī jāpieņem, ka pilnīgi visu ne mamma, ne ārsts nekad nespēs saklausīt un diagnosticēt. „Ja kaut kam smagam un nenovēršamam ir jānotiek, tad visbiežāk mātes apgalvo, ka to iepriekš nav jutušas. Savu lodi nedzirdēsi… Mazuļiem ir pašiem savs ceļš, savs mūžs, savs liktenis... Dažreiz dzīvei atvēlētais laiks ir īss, un tad ir jāsaprot, ka būt mammai nozīmē arī spēt pieņemt mazuli un atvērt sevi dzīvībai tik ilgam laikam, cik bērnam ir lemts,” domā pieredzējusī vecmāte.