Tikai neuztraucies! Vai grūtniece tiešām nedrīkst uztraukties?

Nabassaite ar placentas starpniecību nodrošina asins cirkulāciju starp mazuli un māmiņu. Tieši tāpat kā pa nabassaiti bērniņam tiek nogādāts skābeklis un barības vielas, mazulītis saņem arī stresa hormonus, kas izdalās sievietes ķermenī satraucošās situācijās. Gaidāmajam bērnam stresa pārvarēšana ir īpaši smags uzdevums, jo viņam nav tādu instrumentu kā pieaugušajiem. Bērnam šādā situācijā grūtākais ir tas, ka viņam nav izvēles.  

Novērojumi ultrasonogrāfijā, kā arī mazuļa uzvedības analīze pēc dzimšanas ir pierādījuši, ka bērni mammas vēderā meklē veidus, kā varētu izvairīties no stresa hormoniem. 

Mazulis aizsargājas

Novērojumi ultrasonogrāfijā, kā arī mazuļa uzvedības analīze pēc dzimšanas ir pierādījuši, ka bērni mammas vēderā meklē veidus, kā varētu izvairīties no stresa hormoniem. Viņi dažādiem fiziskiem paņēmieniem cenšas tos nesaņemt pa nabassaiti, kaut kādā veidā dozēt. Ir bērni, kuri pat ar rokām spiež ciet nabassaiti. Viņi mēģina lietot dažādas kustības ar vēderu, it kā „pumpēt” prom to, kas nāk pa nabassaiti. 


Zinātniski šo parādību sauc par negatīvo nabassaites afektu, ko pirmais ir aprakstījis Franks Leiks, bet pēdējos gados palīdzības iespējas zīdaiņiem ķermeņa psihoterapijā rūpīgāk izstrādājis Metjū Apltons, pie kura turpina mācīties arī Vita Kalniņa. Ja vien mēs esam gatavi to ieraudzīt, zīdaiņi stresa brīžos turpina izmantot tādu ķermeņa valodu, ko ir lietojuši vēl mammas vēderā. Diezgan populārs veids ir aktīva kājiņu kustināšana, līdzīgi kā braucot ar riteni, vienlaikus vicinoties ar rokām kā diriģējot. Dažkārt kādas no šīm fiziskajām reakcijām ir redzamas arī pieaugušiem cilvēkiem. Psiholoģiski tās izpaužas sajūtā – ja man ir nepieciešams kaut kas izdzīvošanai, es to varu dabūt tikai komplektā ar kaut ko nepatīkamu.  

 

Un kā ir ar māmiņas lielo prieku?

Atšķir divu veidu stresus – eistress un distress. Raugoties uz jautājumu vienkāršoti, arī liels un pozitīvs satraukums bērnam ir stress. Ja runājam par nedaudz vecākiem bērniem, daļa vecāku noteikti būs pamanījuši, ka bērns var saslimt, ja ir bijuši kādi negatīvi notikumi, un tieši tāpat – arī pirms dzimšanas dienas ballītes, īsi pirms Ziemassvētkiem vai kāda cita ļoti gaidīta pasākuma, jo ir satraucies. Jā, pozitīvi, tomēr satraucies. 

 

Bez stresa tomēr nav iespējams

Ir būtiski apzināties, ka mūsu dzīve bez stresa nav iedomājama. Un te rodas jautājums, kā grūtniecei neuztraukties, jo gaidības ilgst deviņus mēnešus, kas ir lielākā daļa gada. Mēs pilnīgi visi saskaramies ar stresu visas dzīves garumā. Svarīgi aptvert, ko mēs ar to iesākam, kā mēs to vadām. Kā mēs varam saprast, ka stresa ir par daudz? Nevis domāt, kā tiksim galā ar jau esošo, bet kā varam savu dzīvi pārkārtot, lai stresa tik daudz nerastos. Tajā pašā laikā zināma deva ir nepieciešama, lai mēs attīstītos un būtu motivēti kaut ko darīt. Ja visu laiku būsim pārmērīgā komfortā, mēs, iespējams, arī neattīstīsimies. 
 

Reizēm sievietes tikai pēc tam, kad ir palikušas stāvoklī, apjauš savu problēmu ar alkoholu – ka jau ilgāku laiku nespēj iztikt bez ikvakara glāzes vīna. 

Ir jāatrod veselīgs balanss, lai nebūtu visu laiku jādzīvo hroniska, paaugstināta stresa apstākļos, kas var radīt bezmiegu, regulāru nemieru, ēšanas traucējumus un citas grūtības. Jāpievērš uzmanība, vai stress netiek mazināts destruktīvos veidos, piemēram, katru vakaru pārēdoties vai izdzerot glāzi vīna. Reizēm sievietes tikai pēc tam, kad ir palikušas stāvoklī, apjauš savu problēmu ar alkoholu – ka jau ilgāku laiku nespēj iztikt bez ikvakara glāzes vīna. Sievietēm ir milzīgs šoks. Ir tādas, kuras nespēj pārstāt smēķēt grūtniecības laikā. Viņām ir šķitis – palikšu stāvoklī un vienkārši vairs nesmēķēšu. Bet tas nav tik vienkārši, jo tas ir veids, kā šīs sievietes regulē savu stresa līmeni. Šādos gadījumos runa jau varētu būt par profesionālas palīdzības nepieciešamību. 

 

Vai grūtniecība ir īstais laiks, kad novērst stresa cēloņus?

Grūtniecība nav īstais laiks, lai ietu dziļā psihoterapijā un risinātu pagātnes lielās traumas, un meklētu tās, kas nav līdz galam apzinātas. Tomēr, ja sieviete gaidību laikā sapratusi, ka ir kādas situācijas, kas katru dienu sagādā emocionālas grūtības, ja ik dienu tiek piedzīvotas nepatīkamas sajūtas, tad ir vērts apdomāt, ko iespējams darīt lietas labā šeit un tagad. Paciest, izturēt, mēģināt satraukumu apslāpēt, pārliecināt sevi, ka nav jau nemaz tik traki, – tie noteikti nav veiksmīgākie varianti. Tie nebūt nemazina stresu, no kā tik ļoti cenšas izvairīties mazulis. 
 

Grūtniecība nav īstais laiks, lai ietu dziļā psihoterapijā un risinātu pagātnes lielās traumas, un meklētu tās, kas nav līdz galam apzinātas. 

Šobrīd populāra ir pozitīvā domāšana, bet tā diemžēl var tikt pielietota destruktīvi. Ja sieviete brīdī, kad emocionāli jūtas slikti, sev iegalvo, ka viss tomēr ir kārtībā, īstenībā viņa sev dod vēstījumu, ka tās emocijas, ko piedzīvo, nav nekā vērtas. Un mēģina izlikties, ka tās nemaz neeksistē. Rezultātā sliktās emocijas turpina savu kaitīgo darbību, un nu tās jau var pāriet fizioloģiskā līmenī. Iespējams, sieviete pārdzīvo pārmērīgu dzemdes tonusu, bieži ir miega traucējumi un citas problēmas, ko mēģina risināt, tajā pašā laikā neieraugot, ka cēlonis, kas šo problēmu rada, turpina eksistēt. 

 

Nosauc izjūtas vārdā!

Ir svarīgi izjūtas, tai skaitā negatīvās, nosaukt vārdā. Bieži vien topošās māmiņas vaicā, ko darīt, jo grūtnieces taču nedrīkst uztraukties, viņām jādomā tikai labas domas, bet to īstenot ir visai sarežģīti. Jā, un te sievietēm jāsaprot – ja satraukums ir, tas ir jāapzinās. Jo bērns to tik un tā sajūt, bet tai pašā laikā viņam netiek nekādi skaidrots, kas ir atgadījies, par ko ir satraukums un kas notiks tālāk. Vai mamma ar to vispār tiek galā. Paralēli tam visam mamma vēl arī dod ziņu, ka it kā viss ir kārtībā. Un tas ir divējāds vēstījums: no vienas puses, bērns sajūt vienu, bet, no otras – mamma saka kaut ko pavisam citu. 


Paliek jautājums – kam lai bērns tic? Mazulim tas ir ļoti sarežģīti, jo tās, iespējams, ir pirmās situācijas, kurās viņš pārstāj ticēt pats sev un savām sajūtām. Tāpēc būtiski, ka sieviete nenoliedz to, kas notiek, un arī pastāsta to savam bērnam: „Jā, šobrīd risinās satraucoši notikumi, man žēl, ka tā notiek un ka arī tev to nākas piedzīvot. Es mēģināšu risināt, nezinu, kā sanāks, bet centīšos. Es gribētu, lai tev tas nav jāpiedzīvo, un darīšu visu iespējamo, lai nākotnē tādu situāciju būtu pēc iespējas mazāk. Piedod, bet droši vien būs arī tādas situācijas, kurās es nevarēšu tevi pilnībā pasargāt.” Šādās attiecībās bērniņam mammas vēderā ir vieglāk. 

 

Kā apzināties savas emocijas?

Pirmkārt, tas nozīmē piefiksēt, ka vispār kaut kas notiek. Bieži vien iesākumā tas ir vienkārši nemiers, kam pamātā ir neapzinātas un apspiestas emocijas. Turklāt mūsdienu cilvēkam emociju apspiešana padodas patiešām labi. Dažkārt pietiek vienkārši apsēsties un sajust sevi – kas notiek manā ķermenī. Bieži sievietes pārmērīgas spriedzes apstākļos runā par kamolu krūtīs, savilkumu kakla rajonā, spiedienu uz pleciem vai sprandu. Šo iemeslu dēļ sievietes mēdz doties pie masiera vai uz vingrošanu, bet reti tas tiek saslēgts ar emocionālo spriedzi. Jā, var masēt un vingrot, bet reizēm ļoti palīdz spēja sajust un saprast, kas tā par emociju ir patiesībā, ar ko tā saistīta, lai iestātos atvieglojums. 

 

Uzmanīgi ar fiziskajām atslodzes metodēm!

Ir labi, ja ikvienam cilvēkam ir savs paņēmiens, kā relaksēties, – skriešana, peldēšana vai nodarbības sporta zālē. Tomēr jāraugās, lai tā nekļūst par atkarību. Ir sievietes, kuru vienīgais veids, kā tikt galā ar spriedzi, ir ikvakara aktīvas sporta nodarbības. Kad piesakās mazulis un ārsts iesaka šo slodzi samazināt, sieviete pēkšņi saprot, ka viņai ikdienā ir milzīgs satraukums un spriedze, bet nav veidu, kā tikt ar to galā. Sports ir bijusi iespēja emocijas atstumt atpakaļ un nebūt kontaktā ar sevi. Kamēr sieviete strādā, kustas, nav laika domāt un var nejust, bet, tikko nonāk miera stāvoklī, kāpj emocijas – skumjas, gadiem apspiestā neapmierinātība, bailes, bezpalīdzības sajūta. Un sieviete atkal mēģina to apspiest. Veselīgākais paņēmiens būtu, ja sieviete šādā brīdī meklētu atbalstu (jo dažkārt vienai to tiešām ir grūti izturēt), nedaudz ļautos skumjām, izraudātos un būtībā pieņemtu, ka ir šādas emocijas. Šīs sajūtas nav vieglas brīdī, kad tās ir, bet tās ir iespējams izturēt, saspringums mazināsies, un ķermenis atslābināsies. Kamēr topošā māmiņa mēģina emocijas apspiest, viņa nav kontaktā ne ar sevi, ne bērnu, un ilgtermiņā tas viņas grūtības tikai vairo. 

 

Uznāk dusmas. Ir skumji. Gribas paraudāt. Vai ļauties?

Te noteikti jānodala, kas ir vienkārši skumjas un kas ir depresija. Ja runa ir par depresiju, kas varbūt bijusi jau pirms grūtniecības un bērna gaidīšanas laikā saasinājusies, noteikti vajadzētu meklēt kompetentu palīdzību pēc iespējas laikus. Tomēr, ja emocionālās grūtības vēl nav tik ļoti samilzušas, arī ir vērts meklēt palīdzību savlaicīgi. Un, lai cik neticami tas izklausās, dažkārt pietiek ar vienu konsultāciju, lai viss jau notiktu uz labo pusi, lai saprastu, ka nav tik bezcerīgi un ir konkrētas lietas, ko topošā māmiņa pati var izdarīt. 

Ja uznāk sadzīviskas dusmas un skumjas, vajag pabūt šajās izjūtās un sev pastāstīt, par ko tas bija, kā es tieši jutos, nedaudz ļauties emociju izpausmēm, bet ar mērķi, lai tās būtu pēc iespējas konstruktīvākas. Parasti ārkārtīgi spēcīgas emociju izpausmes ir tad, kad ir ilgi krājies. Svarīgākais ir sev nepārmest, kā es grūtniecības laikā drīkstu sajust tādas jūtas, jo tas ir slikti mazulim. Bērnam svarīgi, lai mamma pieņem jebko, kas notiek. Dzīve nav perfekta, tajā ir arī nepatīkamās emocijas, tām ir sava jēga un nozīme. Un, ja es varu pieņemt, ka šodien jūtos bēdīga, tad, iespējams, rīt jutīšos citādi.

 

Glābiņš no emocijām – darbs līdz pēdējam

Ir topošās māmiņas, kuras strādā līdz pēdējam brīdim arī tad, ja nav absolūtas nepieciešamības. Lai gan – argumentus vienmēr var atrast. Visādi var sevi pārliecināt – neviens mani neaizstās, nepieciešama nauda, citādi neņems atpakaļ darbā. Bet bieži vien tās ir bailes – kas notiks, ja es tagad pēkšņi būšu viena pati savā mājā, mierā un man nekas tā īsti nebūs jādara. Ko es jutīšu? Var līdz pēdējam it kā darīt to, kas sagādā prieku, bet reizēm tas vienīgi palīdz nesatikties ar sevi. 

Kāpēc tas nav vēlami? Kad bērniņš būs dzimis, tad tiešām sieviete būs tur, kur būs. Vai arī jau dzemdībās nāksies nonākt saskarē ar realitāti, un tad patiešām vairs nevarēs nekur no sevis aizbēgt. Lai dzemdībās topošā māmiņa varētu atvērties fiziski, ir jāspēj atvērties arī emocionāli. Sieviete nevar būt emocionāli saspringusi un cerēt, ka dzemdības noritēs viegli un gludi. Tātad – vai nu viņa ar savām emocijām saskaras dzemdībās, vai arī tiek galā ar tām līdz šim tik svarīgajam un nozīmīgajam brīdim. Tieši izvairīšanās piedzīvot kādas savas jūtas nereti stāv ceļā labai dzemdību pieredzei, raisot situācijas, kas rezultējas ar sarežģījumiem vai grūtībām. 

Pēc dzemdībām seko nākamais – sieviete ir viena mājās ar bērnu. Un tad ir vesels izjūtu komplekts. Ne tikai tas, ka īstenībā viņa nespēj būt uz vietas un mājās, jo to ir atlikusi visu savu līdzšinējo dzīvi līdz pēdējam, bet arī, iespējams, ne tik veiksmīgās dzemdības, un jaunā māmiņa sev pārmet, ka tās tādas ir bijušas. Tā ir smaga un nomācoša sajūta, iespējams, arī mazulis raud, mammai neizdodas viņu mierināt, un vienā brīdī viņa neiztur un meklē veidus, kā atkal aizmukt. Reizēm šis mukšanas ceļš ved uz darbu, kur sieviete jūtas kompetentāka un varošāka nekā savā mammas lomā. 

Citreiz sievietes varonīgi pasaka – nē, man šis pašai jāiztur līdz galam, es daudz ko savā dzīvē esmu pārcietusi, gan jau tikšu galā arī ar šo. Bet šādā gadījumā ļoti jāuzmanās, jo tie ir iedīgļi pēcdzemdību depresijai. Līdz ar to tas, ko var rekomendēt un ieteikt, – satikties ar sevi pēc iespējas agrāk jau grūtniecības laikā, lai ko tas arī nozīmētu, meklēt palīdzību un atbalstu. Ja sieviete ar to varēs tikt galā jau grūtniecības laikā, tas pilnīgi noteikti palīdzēs dzemdībās un vēlāk esot mājās kopā ar mazuli. Katrā ziņā tieši iedrošinošas attiecības ar kādu, kas saprot un pieņem jauno mammu arī ar viņas neizdošanos un „neperfektumu”, ir dziedinošas, tāpēc tādas (varbūt ar kādu profesionāli) var meklēt jebkurā brīdī, kad vien sieviete savu grūtību atpazīst.
 

Nāve grūtniecības laikā

Ja topošā māmiņa ir saskārusies ar nenovēršamo – nāvi –, viņai vajadzētu izvērtēt, cik tuvi patiešām ir šie notikumi. Ir jauki, ja sieviete ir iejūtīgs cilvēks un vēlas atbalstīt visus savus tuviniekus un draugus viņiem grūtos dzīves brīžos. Tomēr, ja kāds no šiem cilvēkiem nav tik tuvs, varbūt ir brīdis padomāt, vai pašai patiešām ir tik daudz resursu, lai visus atbalstītu ikvienā brīdī. 

Varbūt šim cilvēkam, kuram ir nepieciešams atbalsts, tuvumā ir kādi citi cilvēki, kuri šajā brīdī var vairāk palīdzēt. Grūtniecības laikā tomēr primāri jādomā par bērniņa labsajūtu, jo viņam tai brīdī nav neviena tuvāka par māmiņu.


No pavisam tuvu cilvēku bēdām mēs nevaram tik vienkārši distancēties, jo tas jau būtu mākslīgi un nedotu vēlamo risinājumu. Tas nozīmē, ka tuvu cilvēku nāves gadījumā grūtniecēm un māmiņām ar pavisam maziem bērniem ne vienmēr vajadzētu izvairīties no bērēm. Tikai jāvērtē, cik daudz sieviete ir gatava iesaistīties. Varbūt nav jādodas uz bēru mielastu, bet var iet uz kapiem, lai atvadītos no aizgājēja.
Tāpat sērošana ir dabīgs process, kuram vajag ļauties. Sēras var salīdzināt ar dzemdībām – ir grūti, grūti, grūti un tad ir atslābums. Arī sērās ir līdzīgi – cilvēks raud, raud, raud, un tad ir atslābums. Ja nāk asaras, daudz labāk, ka tajās kavējas, nevis mēģina apslāpēt. Atslābuma brīdī vajag mēģināt ar gaidāmo bērniņu parunāt un pastāstīt, kas noticis, kāpēc mamma pārdzīvo, kas notiks tālāk. Ja sieviete ir sērās, tas nozīmē, ka viņai kāds ir jāpalaiž. Bērnam tas ir divējāds vēstījums – mamma kaut ko palaiž. Vai viņa palaiž arī mani? Tāpēc ir svarīgi ar mazuli runāt, viņam pateikt: lai kas arī šobrīd notiek, mans bērniņš man ir svarīgs, es viņu mīlu un vēlos būt ar viņu kopā. 

Praktiski paņēmieni stresa mazināšanai

Sajūtu dienasgrāmata. Katru dienu piefiksē trīs emocijas, ko šajā dienā esi sajutusi. Var nedaudz ieskicēt, kādā situācijā un par ko šīs izjūtas bijušas, ar ko tās bijušas saistītas. Te svarīgi atcerēties nebūt vērtējošai (vai tas bija labi vai slikti), bet vienkārši konstatēt – tā bija. Kāpēc tas būtu svarīgi? Mēs visi zinām, ka vakaros un rītos jātīra zobi, līdzīgi būtu jāpievēršas tam, ko jūti, piedzīvo, kā klājas emocionāli. To vienkārši atpazīstot, esot ar to kontaktā, tu jau esi emocionāli veselīgāka. Tas, kas ir apzināts un izteikts, vairs tik ļoti nesāp un nesatrauc. 

Vizualizācijas. Iztēlojies, kāda izskatās emocionālā saite ar bērniņu, kā tā iet no sirds uz sirdi. Tā sajutīsies daudz tuvāka mazulim. Un arī viņš sajutīs sev veltīto īpašo un nedalīto uzmanību. 

Attiecību jautājumu risināšana. Lai arī grūtniecības periods nav veiksmīgākais brīdis nopietnu situāciju risināšanai, var pienākt brīdis, kad topošā māmiņa secina – attiecību problēmas rada pārāk lielu satraukumu. Tādā gadījumā labāk skatīties realitātei acīs un izrunāt ar partneri sasāpējušos jautājumus. 

Tāpat var būt svarīgi sakārtot attiecības ar mammu vai vīramāti, kuras nereti grūtniecības laikā izrāda lielu aktivitāti, vēlas iesaistīties un pamācīt. Bet topošajai māmiņai tas var būt ļoti nepatīkami, jo viņa, iespējams, vēlas dzīvot pati savu dzīvi, izdarīt savas izvēles, būt tādā kontaktā ar savu bērnu, kā viņa to izvēlas, bet te parādās sievietes, kuras ar labu motīvu jaucas ne savās darīšanās. Paradoksāli, bet ir gadījumi, kad grūtnieces atzīstas – es varētu dzīvot normāli un mierīgi, ja vien nebūtu mūžīgie mammas zvani vai vīramātes apciemojumi un pamācības. Un, kamēr šīs attiecības nav sakārtotas, bieži vien sieviete nespēj pievērsties savai dzīvei. 

Sevis sajušana, apzināta pievēršanās savam ķermenim, elpai. Brīdī, kad satraukums tiek piefiksēts, jāpamēģina ērti apsēsties un sajust sevi ķermeniski – kā es elpoju, kur man ir saspringums, kur ir savilkts, kādas ir temperatūras atšķirības manā ķermenī. Nevajag vērtēt un nevajag domāt, ko ar to visu iesākt. Vienkārši sajust un apzināties, ka tā ir. 

Atbalsta meklējumi. Dažkārt topošās māmiņas apgalvo, ka, piemēram, vizītes pie psihologa izmaksā pārāk dārgi, tomēr ļoti bieži pat viena konsultācija var būt ļoti noderīga. Ir speciālisti, kuri vienas vizītes ietvaros var parādīt dažādas tehnikas un vingrinājumus, ko sieviete pēc tam var veikt mājās. 

Topošajām māmiņām, īpaši lauku reģionos, ieteicams meklēt speciālistus, kas sniedz konsultācijas, piemēram, skaipā (Skype). Ļoti efektīvas ir atbalsta un domubiedru grupas, kurās ir iespēja piesaistīt arī kādu speciālistu. Kontakti un tikšanās ar citām mammām ir būtisks stresa mazināšanas līdzeklis. 

Ja uznāk sadzīviskas dusmas un skumjas, vajag pabūt šajās sajūtās un sev pastāstīt, par ko tas bija, kā es tieši jutos, nedaudz ļauties emociju izpausmēm, bet ar mērķi, lai tās būtu pēc iespējas konstruktīvākas.