Kā dzemdēt bērniņu, kurš ir "aizgājis" mammas vēderā

Par aizgājuša bērniņa dzemdībām, šī procesa simbolisko un fizioloģisko procesu stāsta ginekoloģe, dzemdību speciāliste Dina Ceple. 

“Neatkarīgi no grūtniecības laika, kad tas ir noticis, tas ir zaudēts bērns un sēras ģimenei. Mazulis ir mazulis kopš ieņemšanas brīža neatkarīgi no grūtniecības laika. Par miruša bērna dzemdēšanu var runāt gan gadījumos, kad ir gan spontānais aborts, tā saucamais spontānais missed aborts, gan cita veida grūtniecības pārtraukšanās jebkurā citā grūtniecības periodā līdz pat pilnīgai bērna iznēsāšanai, tai skaitā, ja bērniņš mirst jau pašā dzemdību procesā. Līdz ar to mazā miesiņa var būt dažādos izmēros, un arī tas ietekmē mammas pašsajūtu gan dzemdībās, gan arī medicīnisko palīdzību, kādu mammai būtu jāsaņem atkarībā no grūtniecības perioda,” skaidro D. Ceple. 

Agrīni pārtraukusies grūtniecība - trīs risinājumi
Līdz 12. grūtniecības nedēļai notikušo grūtniecības pārtraukšanos sauc par abortu. Ja ir noticis missed aborts, proti, grūtniecības attīstība ir apstājusies un tālāk neattīstās, bet asiņošanas nav tad sievietei ir trīs veidi, kā rīkoties. 

Pirmais – šos bērniņus var dzemdēt stacionārā, veicot dzemdes dobuma abrāziju. Proti,  mediķis ar instrumentiem atver dzemdes dobumu un ar instrumentiem izkasa ārā dzemdes dobuma saturu. Šajā gadījumā mammai nepaliek mazuļa mirstīgās atliekas, tās aiziet bioloģiskajos atkritumos. Tas nozīmē, ka mammai nav arī iespējas izdzīvot pilnu sērošanas procesu, jo nav mirstīgo atlieku, no kurām atvadīties un ko apglabāt, nav. 

Otrs –  medikamentu izraisīts aborts. Ķīmiskie medikamenti  izraisa spēcīgas dzemdes kontrakcijas, kas procesa ziņā līdzinās dzemdībām. Ir kontrakcijas, pauzes starp kontrakcijām, stumšanās sajūtas, asiņaini izdalījumi un beigās arī mazuļa mirstīgās atliekas. Ir gan augļa ola, gan placenta. Rezultātā mazulis ar visu augļa oliņu un placentu tiek izstumti ārā jeb piedzemdēti. Atšķirībā no dzemdes dobuma abrāzijas, ko sieviete nejūt, jo ir narkozē, šajā procesā sievietei ir iespēja no mazuļa atvadīties, atlaist viņu, izdzīvot tās pašas emocijas, ko daba lēmusi sievietei piedzīvot, laižot pasaulē bērnu.

Trešais variants ir nedarīt neko, ļaujot dzemdei pašattīrīties. Agrākos laikos, kad nebija ultrasonogrāfijas, daba pati parūpējās par to, lai sievietes organisms pašattīrītos. Tas prasa ilgāku laiku nekā medicīniska iejaukšanās. Organismam var paiet 1 līdz pat 4 mēneši, kamēr tas saprot, ka grūtniecības tiešām ir beigusies, bet tas ir visdabiskākais veids. 
 

Emocionāli šis gaidīšanas laiks ir grūts, jo sievietei ir grūti pieņemt, ka viņa ir “kā kapsēta ar mirušu bērnu zem sirds. Un ja nu viņš vēl tur pūst...?” Bet nepūst vis...

“Tiesa, emocionāli šis gaidīšanas laiks ir grūts, jo sievietei ir grūti pieņemt, ka viņa ir “kā kapsēta ar mirušu bērnu zem sirds. Un ja nu viņš vēl tur pūst...?” Bet nepūst vis,” skaidro Ceple: “Ja sievietei nav iekaisumu un viņas makstī nav infekcijas, tad dzemdes vide un mazulis, kā arī visi viņa apvalki, ir sterili un iekaisums neveidojas. Ja izdodas šajā grūtajā periodā mammu atbalstīt un viņa spēj šo laiku nogaidīt, tad vēlāk sievietes atzīst, ka šis laiks ir bijis svētīgs, lai pieņemtu situāciju, atvadītos no bērniņa un viņu apzināti laistu pasaulē. Sieviete iziet pilnu sērošanas ciklu emocionālā ziņā. Viņai nav pēcaborta traumatiskā sindroma, kas ir pēc dzemdes atvēršanas un iztīrīšanas.”
 

Vai ginekologi šādu metodi akceptē? Pirms 10 gadiem tas tiešam izklausītos traki, bet mūsdienās arvien vairāk ginekologi savu bērniņu sievietei ļauj dzemdēt pašai. 

Kādu laiku atpakaļ bija uzskats, ka miris mazulis mātē var pūstošs produkts, kas mātei var izraisīt sepsi. Praktiski tas nav pierādījies. Ja sieviete ir vesela, viņai nav iegurņa iekaisumi vai infekcijas, tad bērniņš pats neizraisa iekaisumu. Sarežģījums, kas var rasties pēc organisma pašattīsrīšanās, var būt  asiņošana, bet tā ir iespējama pēc jebkuras maza laika grūtniecības pārtraukšanās metodēm.

Ja tomēr sākas asiņošana, tad ir nepieciešama stacionēšanās. Slimnīcā notiek dzemdes gļotādas izkasīšana, tiek doti medikamenti, bet tieši tas pats var notiks arī pēc parastām dzemdībām, laižot pasaulē iznēsātu bērnu.


Otrā trimestra dzemdības - tikai stacionārā
Grūtniecības pārtraukšanās laikā no 12. līdz 22. grūtniecības  nedēļai tiek saukts par vēlīno abortu. Bērni mammas vēderā šajā periodā jau ir pietekami lieli un viņus parasti dzemdē stacionārā. Piemēram, 16. nedēļas vecs bērniņš jau ir plaukstas lieluma un viņa laišanai pasaulē jau notiek īstas dzemdībās. Tiesa, ir sievietes, kas šos bērnus laidušas mājās negaidīti priekšlaicīgās dzemdībās, bet, ja sieviete vēlas dzemdības ierosināt, tad ir jādodas uz slimnīcu, kur dzemdības ierosina, kā tas notiek pie pilna laika dzemdībām. Tas nozīmē, ka ar medikamentiem tiek mīkstināts dzemdes kakls un izraisītas dzemdes kontrakcijas. Ir dzemdību sāpes, mazuļa piedzimšana un placentas piedzimšana. Placentas piedzimšanu, atšķirībā no dzīva bērna dzemdībām, stacionārā parasti negaida, bet gan ievada narkozi un ar instrumentiem iztīra placentu. 

Medicīnisko to pamato ar iespējamību, ka ir lielāks asiņošanas risks.  Tā kā placentas piestiprināšanās laukums dzemdē vēl ir salīdzinoši mazs, tad tās izstumšanai  dzemdei nepieciešamas ļoti spēcīgas kontrakcijas, bet mātei tas palielina asiņošanas risku. 

No 22. grūtniecības nedēļas – priekšlaicīgas dzemdības
Likums nosaka, ka pēc 22. grūtniecības nedēļas aizgājušos bērniņus dzemdē stacionārā. Tas ir pamatoti, jo ir lielāki pēcdzemdību komplikāciju riski – lielāks asiņošanas risks un arī augstāks augļūdens embolijas risks. Tā kā mammai ir sēras, tad mammas imūnitāte ir ļoti zema un palielinās pēcdzemdību infekcijas risks. 
 

Miruša bērna dzemdības šajā grūtniecības periodā sākas tāpat kā dzīva bērna dzemdības. Arī šajā gadījumā var gaidīt, kad organisms pats uzsāks dzemdību procesu. Dzemdības šādā situācijā bez ierosināšanas parasti sākas apmēram mēneša laikā. 

Miruša bērna dzemdības šajā grūtniecības periodā sākas tāpat kā dzīva bērna dzemdības. Arī šajā gadījumā var gaidīt, kad organisms pats uzsāks dzemdību procesu. Dzemdības šādā situācijā bez ierosināšanas parasti sākas apmēram mēneša laikā. Tiesa, šī mēneša laikā bērna audi jau paliek mīkstāki un vizuāli mazais var būt nepievilcīgāks apskatei pēc dzemdībām. 

Ķeizargrieziens vai dzemdības ar atsāpināšanu
Latvijā māmiņām, kuras dzemdē mirušu bērnu, ja nav papildus riska faktoru, (piemēram asiņošana,kas apdraud māmiņas veselību), ķeizargriezienu netaisa, jo uzskata, ka, ja mamma kādreiz gribētu bērniņu, tad labāk, lai viņas dzemde nebūtu traumēta. 

Toties dzemdējot var izmantot epidurālo anestēziju. Ja normālu dzemdību laikā sāpes mammai ir ceļš, kas rāda, kā labāk ir bērniņam un kādu dzemdību pozu labāk ieņemt, lai laistu pasaulē veselīgu mazuli, tad, ja bērniņš ir miris, šīm sāpēm vairs nav īpašas, bērna veselību atbalstošas nozīmes. Šajā gadījumā var izmantot sāpju mazināšanu. Ir vērts aiztaupīt sev fiziskās sāpes, kad jau ļoti sāp dvēsele.

Iekonservētās sēras
Tomēr dzīvē parādās vēl kāds dzemdību sāpju aspekts, arī, kad sāpēs jādzemdē jau miris bērniņš. Dina Ceple atzīst, ka sievietes, kas nav izmantojušas anestēziju, izraudās, izplosās gan fiziskās, gan emocionālās sāpes jau dzemdībās, varbūt lamājas, raud vai kādu nolād, bet tādā veidā viņas ātrāk nonāk kontaktā pašas ar sevi un sekmīgāk uzsāk sērot, kā arī ātrāk iziet cauri sērošanas periodam. Fiziskā sāpēšana ir palīdzējusi vieglāk tikt pāri emocionālajām sāpēm. Izgājušas cauri nolieguma un dusmu stadijai jau dzemdību laikā, viņas, izrādās, ātrāk nonāk pie skumju stadijas. 

Māmiņas, kas ir izmantojušas epidurālo anestēziju, savas sēras biežāk it kā iekonservē. Sēru periods pēc dzemdībām ir ilgāks, viņas ilgāk dzīvo zaudējuma sāpēs vai arī sērot sāk tikai pēc nākamā bērna piedzimšanas. Var teikt, ka dzemdību sāpes bijušas kā grūdiens dziedināties dvēselei.


Tāpat kā normālās dzemdībās, arī šajās var piedalīties tētis. Viņš dara to pašu, ko būtu darījis, ja viņa sieviete laistu pasaulē dzīvu mazuli - atbalstītu viņu. Protams, milzīga nozīme ir  vīrieša emocionālajam briedumam un arī medicīniskajam personālam, proti, cik ārsts vai vecmāte ir gatavi tēvam stāstīt kas notiek un kas tiek darīts. Tētim, kas piedalās dzemdībās, tā arī ir iespēja izraudāt emocijas.

Ir jāredz, lai pieņemtu
Dažkārt māmiņas izvairās ieraudzīt mirušu mazulīti pēc piedzimšanas. Tas šķiet kaut kas nedzīvs, svešāds, nepieredzēts, tādēļ biedējošs. Taču dzīvē mēs esam redzējuši daudz briesmīgākus skatus, kā nedzīvi dzimušu bērniņu, kas ir silts, jo nācis no mātes miesām un ļoti maigu ādu… Tāpēc māmiņa būtu jāiedrošina uzlūkot savu bērniņu, tas palīdz pieņemt faktu, kas šis mazais tiešām ir miris. Atvadas no mirušā ir visās kultūrās, jo tikai tad, kad esam redzējuši, mēs pilnībā spējam pieņemt, ka bērniņš tiešām ir bijis, ir piedzimis miris un neko patiešām nevarēja izdarīt.

Tagad slimnīcās medicīnas personāls piedāvā nofotografēt bērniņu, lai viņa bildīte paliktu par piemiņu. “Nofotografēt noteikti vajag, jo zinu, ka vismaz pirmo gadu vecāki diezgan bieži mēdz skatīties uz šo fotogrāfiju. Ja kādam liekas, ka šis bērniņš ir zils, neglīts, tad vecāki tomēr šajā bildē redz ko vairāk.”

Pieredze:
To, ka bērniņš jau ir miris, atklājām nejauši. Mamma pēc kritiena 12. Grūtniecības nedēļā sajuta, ka vēders vairs neaug. Atnākot uz konsultāciju 14. nedēļā, to apstiprināja arī ultrasonogrāfija – bērniņš bija miris. Sieviete jau ieņemot šo bērniņu, juta, ka kaut kas nav, tā kā vajag. Intuīcija teica vienu, bet sieviete šīs domas centās no sevis attālināt. Parasti cilvēkam ir tieksme visu racionalizēt, tāpēc kritiens bija tikai kā racionāls izskaidrojums tam, ko jau ilgāku laiku teica priekšā sajūtas. Biežāk šādos gadījumos īsto iemeslu mēs tā arī neuzzinām, jo redzama iemesla nav. 
Ja nav asiņošanas vai akūtas problēmas ar sievietes veselību, tad ir laiks padomāt, kā labāk rīkoties. Šajā situācijā sieviete nolēma pagaidīt - bērniņš pēc 2 nedēļām piedzima pats mammai mājās, proti, 16.grūtniecības nedēļā. Viņa bērniņu nofotografēja,  ielika iepriekš sagatavotā kastītē un apglabāja. Vecmāte pat blakus nebija. Asiņošana pēc dzemdībām bija neliela, placenta piedzima pēc 2 dienām.  Šajā gadījumā sievietei tā bija arī iespēja aprunāties ar saviem bērniem par to, ka ne visiem bērniņiem ir lemts piedzimt dzīviem un veseliem, un ka tā ir īpaša dāvana – piedzimt un dzīvot.
 

Saskaņā ar Nacionālā Veselības dienesta datiem, no vecākiem neatkarīgu iemeslu dēļ Latvijā gadā vidēji pārtrūkst ap 3300 grūtniecību. Tas nozīmē, ka katra septītā astotā grūtniecība "izput". Lielākā daļa – līdz 3. grūtniecības mēnesim, bet ap 170 grūtniecību pārtrūkst no 4. līdz 6. mēnesim, vēl 170 grūtniecības gadā beidzas no 6. līdz 9. mēnesim vai arī bērns mirst drīz pēc dzemdībām. Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Garīgās aprūpes dienesta kapelāne Lelde Titava stāsta, ka emocijas, ko piedzīvo sieviete, kuras grūtniecības pārtūkst 7. nedēļā vai 17.nedēļā, pārāk neatšķiras, jo jebkurā gadījumā tas ir gaidītā bērna zaudējums.