Pieredzējusi dūla: Par vardarbību un neiejūtību dzemdībās
“Esmu atradusi savu aicinājumu kalpošanā sievietei viņas vissvētākajos dzīves mirkļos – gaidībās, radībās un apgūstot jaunās prasmes bērniņa kopšanā,” – tā par savu arodu spriež dūla un divu bērnu māmiņa Līga Giniborga. Viņai nav noteikta darba laika un nereti, lai sniegtu atbalstu kādai dzemdētājai, cauri pilsētai jātraucas pat vistumšākajās nakts stundās.
Par dūlu kļuvu, pateicoties savām otrajām dzemdībām, kas notika
mājās. Pirmās dzemdības bija slimnīcā, un tās neapmierināja manas
gaidas. Domāju, ka vecmāte man palīdzēs, sniegs atbalstu, taču to
es nesaņēmu. Gaidību laikā satiku vecmāti, kura mainīja manu dzīvi.
No viņas saņēmu atbalstu visā grūtniecības periodā. Tas ne vienmēr
bija medicīniska, vienkārši man blakus bija sieviete, kura saprot,
kam eju cauri, atbalsta, klausās un sadzini mani. Toreiz biju
pārsteigta, ka kādam patiesi interesē, kā jūtos, ko domāju, no kā
baidos. To nekad nebiju piedzīvojusi. Pirmajās dzemdībās gribēju,
lai kāds man ir blakus un ļoti palīdz, bet, tuvojoties otrajām, kad
vecmāte man jautāja, kur viņu redzu bērna dzimšanas laikā,
atbildēju, ka blakusistabā. It kā viņu pieņēmu, jo viņa ļoti
atbalstīja un bija gudra, tomēr beigās gribēju būt pati, just pati,
darīt pati. Apzināti vai neapzināti biju izaugusi un no nedrošās
mammas, kurai vajadzēja palīdzību, tikusi līdz stāvoklim, kurā pati
biju gatava uzņemties atbildību.
Jūs sakāt, ka garīgi izaugāt. Kā tas izpaudās
dzemdībās?
Tā, ka man nebija bail ļauties šim procesam, nevajadzēja, lai kāds
masē sāpošo muguru, tur roku un saka, ka man labi sanāk, vai
atgādina, ka jāelpo. Iekšēji bija ļoti liela pārliecība, ka ar mani
un bērnu viss ir kārtībā. Biju viņu nepārraujamā saitītē. Bērniņš
nāca mugurējā veidā, skatoties zvaigznēs. Vecmātes zina, ka tādi
mazuļi dzimst daudz ilgāk, tāpēc slimnīcā bieži taisa
ķeizargriezienu — nevienam nav pacietības gaidīt Jā, process bija
visas dienas garumā, taču mani nesteidzināja un ļāva visam notikt
dabiski. Vecmāte pēc tam teica — tu, Līga, izdarīji to pati un
izdarīji tik brīnišķīgi, ka mani nemaz nevajadzēja. Viņa arī
minēja, ka varētu būt dūla citām sievietēm un iemācīt to, kā nonācu
līdz šādam stāvoklim. Tas mainīja manu dzīvi — sāku lasīt, ko dara
dūlas, kā atšķiras no vecmātēm. Interese pamazām auga, un pēc pāris
gadiem Latvijā sākās pirmās mācības, tajās piedalījos arī es.
Jau vairākus gadus strādājat par dūlu. Mammām
esat vajadzīga, taču kā ārsti uztver jūsu klātbūtni dzemdību
zālē?
Man bijusi tikai laba pieredze, nekādas piezīmes neesmu
saņēmusi. Atceros gan kādu reizi, kad ārsts ienāca dzemdību
zālē un, skatoties uz mani, teica – jūs jau zināt, kurš dzemdībās
ir galvenais, vai ne? Bet es saprotu, ka personāls ir nedaudz
tramīgs un reizēm varbūt šķiet, ka dūla kaut ko norādīs, teiks vai
būs gluži kā mammas advokāte, taču tā nav atļauts uzvesties. Tur
esmu, lai atbalstītu dzemdētāju.
Visas manipulācijas nevar būt patīkamas, tomēr ir svarīgi pacienti iepazīstināt ar procesu un censties būt iejūtīgam. Visiem ārstiem studijās māca ievērot pacienta intimitāti un izskaidrot norises, taču reizēm tā nenotiek.
Nav jau arī gluži tā, ka vienkārši ierodamies kopā ar jauno māmiņu – pirms tam tomēr sazināmies ar slimnīcu un informējam par šo faktu. Kopumā sadarbība ar mediķiem ir ļoti laba.
Kādā no sava bloga ierakstiem sakāt, ka sievietes dzemdību
un pēcdzemdību aprūpi mēdz asociēt ar izvarošanu. Vai varat
paskaidrot sīkāk?
Pēc dzemdībām sievietes nereti man stāsta par savu pieredzi, kas
reizēm ir ļoti nepatīkama. Piemēram, jaunā māmiņa tiek izrakstīta
no slimnīcas, ginekologs viņu apskata un pamana, ka vēl palikusi
kāda plēvīte vai kaut kas cits, kas jāiztīra. Ne vienmēr to izdara
iejūtīgi, pabrīdinot vai izskaidrojot, ko un kāpēc dara. Vienkārši
izdara, un viss. Sievietes saka, ka reizēm sajūta ir tik netīra, it
kā kāds būtu izvarojis.
Jā, visas manipulācijas nevar būt
patīkamas, tomēr ir svarīgi pacienti iepazīstināt ar procesu un
censties būt iejūtīgam. Visiem ārstiem studijās māca ievērot
pacienta intimitāti un izskaidrot norises, taču reizēm tā
nenotiek.
Nav runa par gadījumiem, kad jāglābj dzīvība, tad nav laika un
skaidrošana notiek pēc tam. Tā ir tāda kā izlīdzināšanās. Tad ārsts
pat var pateikt – piedod, ka izdarīju sāpīgi, tā vajadzēja, lai
pasargātu tavu dzīvību. Atgriezeniskā saite ir būtiska.
Kādi, jūsuprāt, ir neiejūtības iemesli?
Domāju, ka tā ir rutīna un izdegšana. Būtisks faktors ir arī tas,
ka pieredzējušie kolēģi, mācot jaunos, to neparāda, bet pašam
aizdomāties nereti ir grūti. Steiga, stress kā jebkur citur.
Piemēram, dzemdībās joprojām lieto Kristellera paņēmienu: kad bērns
ir izstumšanas periodā, bet sieviete ir pārgurusi, mazulis iesprūst
– tad ārsts vai kāds no personāla guļas virsū viņas vēderam un ar
spēku stumj mazuli ārā. Ir smagi būt klāt šai vardarbībai. Nereti
sieviete pat netiek brīdināta par to, kas notiks. To izmanto, ne
tikai lai palīdzētu iesprūdušam mazulim, bet arī gadījumos, kad bez
tā var iztikt. Šis paņēmiens ir aizliegts vairākās pasaules
valstīs, jo nodara kaitējumu gan mātei, gan bērnam. Bieži vien
daudz palīdzīgāka būtu sievietes informēšana, iesaistīšana,
pozīcijas maiņa, iedrošināšana un atbalsts jau atvēršanās posmā,
lai adrenalīns, kas būs vajadzīgs stumjot, neiztērētos
iepriekš.
Jāpiebilst gan, ka personāls, protams, negrib nodarīt pāri, tieši pretēji – vēlas palīdzēt. Tomēr sajūta pēc tam ir briesmīga. Un, ja nav atgriezeniskās saites, sieviete nesaprot, kas noticis. Dažreiz, lai tiktu vaļā no pārdzīvojumu sekām, nepieciešama psihoterapija.
Pat neko nezinot par
Kristellera paņēmienu, jaunas sievietes nereti baidās no dzemdībām.
Kāpēc?
Tie ir mīti, kurus sagādā vecāki, televīzija un citi informācijas
avoti. Mūsu mammas savā laikā dzemdēja… nu, kā dzemdēja. Tā, ka
reizēm dvēsele kliedz par to, ko izjutusi. Ir izveidojies
priekšstats, ka tas ir kaut kas šausmīgs, un šī informācija tiek
izklāstīta visapkārt. Bet sievietes, kas piedzīvo jaukas dzemdības,
visbiežāk par to daudz nestāsta.
Arī televīzija ietekmē uztveri.
Visbiežāk filmās rāda, ka dzemdības sākas ar ūdeņu noiešanu kaut
kādā nepiemērotā vietā, bet pēc tam ir lielas sāpes, kliegšana,
haoss. Dzīvē tā īsti nenotiek.
Vai atbalstot dzemdībās
sievietes, pati jūtaties kā piededzies bagāta
sieviete?
Kaut kādā ziņā jā, savu pieredzi esmu krājusi visu mūžu. Protas, ar
gadiem jūtu, ka man tās ir vairāk, tomēr nevaru teikt, ka es visu
saprotu. Man ir uzkrāta diezgan liela pieredze dzemdībās. Taču, vai
man ir pieredze būt blakus mammai, kurai ir jādzemdē miris vai
dzīvotnespējīgs bērniņš? Dzemdības ne vienmēr ir prieks. Esmu ar to
sastapusies, taču šī pieredze nav liela.
Ar klientēm esat kopā noteiktu laiku. Vai beigās nav
grūti atvadīties?
Jā, mēs sadarbojamies kādu mirkli dzīvē, un tam pienāk beigas. Tā
arī saku, ka šī ir mūsu pēdējā tikšanās. Reizēm ir atvadu
ceremonija, kurā savu darbu beidzam ar pirtīžām vai rebozo lakatu
masāžu. Mēs nosvinam, ka tagad šī sievietes ir mamma, viņa ir
gatava būt patstāvīga, daļa grūtību jau ir aiz muguras.
Protams, ir liela emocionālā saite, tāpēc atvadīties ir grūti. Es savu darbu nevarētu darīt, ja šīs sievietes nemīlētu. Vienmēr, pirms piekrītu darboties, sev pajautāju – vai es spēšu iemīlēt to sievieti? Ja viņu nemīlēšu, nevarēšu nakts vidu piecelties un priecīga braukt uz dzemdībām. Tikai mīlestības dēļ to varu darīt.
Dažādi pētījumi apstiprinājuši, ka dūlas klātbūtne
dzemdības, piemēram, par 50% samazina ķeizargrieziena risku, ir ari
citi ieguvumi. Tomēr tas ir maksas pakalpojums. Vai nav tā, ka
tikai turīgās sievietes var atļauties vieglas dzemdības, bet
pārējām jādzemdē, kā pagadās?
Ideālajā gadījumā varētu runāt par valsts atbalstu. Kamēr tā
nav, jāmeklē citi varianti. Turklāt vienmēr ir dūlas, kuras mācās.
Tas nozīmē, ka viņas ir ieinteresētas praksē. Sievietes, kuras
nevar samaksāt, var vērsties pie topošajām dūlām
Samazinātu ķeizargriezienu skaitu min pie dūlošanas
plusiem, tomēr dažas sievietes, kas to izvēlas
apzināti.
Ne vienmēr cilvēki apzinās, ka tā ir liela operācija, iejaukšanās
cilvēka ķermenī. Tas var būt bīstami, jo nekad nevar zināt, kā
organisms uz to reaģēs. Var būt daudz komplikāciju, par kurām
sievietes nav informētas. Piemēram, asiņošana, infekcija, risks
zaudēt dzemdi, palielinās trombu skaits, narkozes
komplikācijas. Vēderā var veidoties saaugumi, uz ķermeņa paliks
rēta, un reizēm atkopšanās process ir daudz sāpīgāks, nekā
dzemdējot dabiski. Katrai manipulācijai ir savi riski. Tas
nenozīmē, ka sievietē nav jāieklausās — kaut kas viņu ir
pamudinājis izvēlēties ķeizargriezienu, jāmeklē sakne. Tas varbūt
saistīts, piemēram, ar iepriekšējo dzemdību pieredzi, seksualitāti,
mītiem par dzemdībām un citiem faktoriem.
Ja tēvs vēlas piedalīties dzemdībās, bet tur jau atrodas
medicīniskais personāls un dūla, vai viņš netiek nedaudz pastumts
malā?
Tētis tiek iesaistīts. Vīrietim nekad netiek atņemta viņa loma. Ja
sievietei vajadzīgi pieskārieni vai masāža, to var izdarīt vīrs vai
dzīvesbiedrs. Tas ir viņu bērns, viņu mīlestības stāsts. Bieži vien
vīrietis daudz labāk zina, kas sievietei vajadzīgs, jo jau kādu
laiku ir kopā. Viņš zina, kādi pieskārieni viņai patīk vai sagādā
baudu. Es ļauju viņam justies drošāk, jo nereti vīrietis nesaprot,
ko drīkst vai nedrīkst darīt. Tad es varu pateikt, ka var
pieskarties vai nobučot. Varētu pat teikt, ka es esmu slinka, jo
ļoti iesaistu tēvus. (Smejas.) Reizēm viņiem pat neienāk prātā, ka
tāda vienkārša lieta kā buča var palīdzēt.
Kad piedzimst bērns, savā ziņā piedzimst ari mamma un
tētis.
Jā, piedzimst jaunā lomā. Ne vienmēr tajā pašā sekundē vai minūtē,
tomēr izveidojas kaut kas, kā viņos iepriekš nav bijis. Dažreiz
vecāki tikai gadu pēc bērniņa nākšanas pasaulē var patiesi teikt —
es esmu piedzimusi kā mamma vai tētis. Pat ja dzemdē ceturto reizi,
sieviete piedzimst kā četru bērnu māmiņa. Var teikt, ka dzemdības
ir arī atvadas no iepriekšējās dzīves. Kaut kas tiek zaudēts un
kaut kas iegūts.
Autors: Inese Liepiņa
Teksts: Žurnāls "36.6"