Bērna dzīves pieredze veidojas no ieņemšanas brīža. Aktuāli par gaidāmā mazuļa personības attīstību

Dūla Linda Sīle piedāvā iepazīt mazuļa ieņemšanas, grūtniecības un dzemdību laiku maigās bio-enerģētikas skatījumā.

Maigā bio-enerģētika (MBE) ir metode, kas apvieno ķermeniski un verbāli orientētās terapijas, lai veicinātu dziedināšanu un izaugsmi. Tās mērķis ir atjaunot dabisko dzīvības enerģijas plūsmu un tās pulsāciju ķermenī. Mūsu dzīves scenāriju veido trīs galveno MBE principu – dzīvības enerģijas, traumu un „bruņu” – mijiedarbība. Šīs trijotnes dzīvotspēja atkarīga jau no laika, kad eksistējām vēl tikai domās. 

Bērna ieņemšana un gaidības

Dzīvības enerģiju cilvēks piedzīvo caur emocijām un sajūtām – ieņemšanas brīdī to avots ir mammas un tēta emocijas. Ieņemšanu ietekmē arī vecāku attieksme pret seksu un ieņemšanas apstākļi. Pēc visiem priekšrakstiem  ieņemšanas laikā būtu jānotiek enerģijas uzlādei, pārraidei starp divām mīlošām būtnēm. Ikvienas ieņemšanas vēlamais scenārijs un mērķis ir gribēts un mīlēts bērns, kura dzīvības enerģijas plūsma netiek pāragri slāpēta. Dabiskā dzīvības enerģijas plūsma tiek traucēta, gūstot traumas. Šajā periodā par traumām uzskata problēmas ar bērna ieņemšanu un negribētu/neplānotu grūtniecību [2]. 
 

Traumatiska pieredze gaidību laikā

Par traumu izraisošu uzskata pieredzi, kas saistīta ar vecāku (īpaši māmiņas) emocionālo stāvokli. Nelabvēlīgu iespaidu uz mazuli var atstāt arī grūtniecības noliegšana – bērna sajūta, ka viņam šajā pasaulē nav vietas, ir katastrofāla. Nozīmīgu lomu sievietes grūtniecībā spēlē arī notikumi ārpus mātes ķermeņa, kas vērsti pret viņu vai notikuši viņas tuvumā. Visi, kuri kopā ar māmiņu un tēti gaida mazuli, var parūpēties par skaļu strīdu, emocionāli un fiziski vardarbīgu notikumu izskaušanu. 

Nelabvēlīgu iespaidu uz mazuli var atstāt arī grūtniecības noliegšana – bērna sajūta, ka viņam šajā pasaulē nav vietas, ir katastrofāla.

Jebkādu iemeslu dēļ piedzīvojot traumu, lai pasargātu sevi no tās atkārtošanās, embrijs (sākot ar 9. grūtniecības nedēļu – auglis) pieņem instinktīvu, neapzinātu lēmumu izveidot „bruņas” jeb uzvedības modeļus – fiziskus, emocionālus, kognitīvus un enerģētiskus. Diemžēl „bruņas” ne tikai pasargā, bet arī ietekmē dzīvības enerģijas plūsmu. 

Ne visas traumas bērnam rada „bruņas”

Svarīgi būtu atcerēties, ka ne visas traumas rada „bruņas” (tomēr tās ietekmē enerģijas plūsmu), ne visas ir postošas. Dažreiz tās ir apstākļu, medicīnas prakses vai sociālo paražu sekas, un vecāki var darīt labāko, ko vien spēj. Piemēram, zinot, ka dzemdē bērnu vistiešākajā veidā ietekmē māmiņas fiziskais un enerģētiskais stāvoklis, ir būtiski, lai viņa pirms grūtniecības justos fiziski un enerģētiski labi. Svarīgi, lai topošās māmiņas dzemde ir silta, atbalstoša un mīloša vieta – mazās dvēseles patvērums. Traumatiska var kļūt bērna atrašanās „aukstā” dzemdē. MBE ietvaros tas ir tad, ja bērni ir dzimuši ar ļoti mazu starpību (dzemde nav paspējusi atjaunoties), ja bijuši vairāki spontānie aborti vai domas par abortu. 

Dzemdē pavadītais laiks būtiski ietekmē turpmāko dzīvi, jo embrijs (auglis) gan fiziski, gan emocionāli spēj piedzīvot mātes sajūtas, emocijas un dzīves pieredzi. Šī pieredze saglabājas ķermeņa šūnu atmiņā. Diemžēl „bruņas”, kuras vēlāk var izpausties kā dzīves modeļi, kas atkārtojas, muskuļu spriedze, psihosomatiskie simptomi un pretestība emociju paušanai, izveidojas ieņemšanas brīdī, dzemdē vai dzemdībās, arī pirmajos dzīves gados. 

Vienots enerģijas lauks, kas rada emocionālo piesaisti

Lai sasniegtu savus mērķus un gūtu panākumus dzīvē, sievietes mēdz nocietināties un apspiest savu jūtīgumu, bet bērna enerģijas klātbūtne padara māmiņu grūtniecības laikā daudz atvērtāku un elastīgāku. Pievienojoties augļa enerģijas siltajai, augošajai sistēmai, topošās māmiņas „bruņas” kļūst nelīdzsvarotas. Sargājot sevi no skaļās pasaules, grūtnieces mēdz iekšēji sarauties, taču enerģijai šajā skaistajā laikā vajadzētu izplesties. Nereti tā arī notiek – mazulis papildina sievieti, un daudzas topošās māmiņas atplaukst. Apkārtējiem jāļauj māmiņai plaukt, sniedzot drošības sajūtu.

Gaidību laikā māmiņai un bērnam ir viens enerģijas lauks. Mazuļa laime, atrodoties mammas enerģijas laukā, sākumā tieši atkarīga no tā, cik pozitīvs tas ir. Tieši šī enerģijas lauku saplūšana rada sākotnējo šauro pieķeršanās dzīsliņu (saiti), kas kļūst par pamatu spējai saprasties (piesaisti). 

Sarunāties ar gaidāmo mazuli

Apziņa, ka bērns dzemdē visu dzird un reģistrē skaņas, var palīdzēt uzlabot dzīvības enerģijas plūsmu kā mazulim, tā māmiņai. Palīdz un iedvesmo sarunas ar bērnu, pastāstot par lielo laimes izjūtu, šaubām un vilšanos, par pieredzi, kas sagaidāma dzīvē. Arī dzimšanas laikā – lai kā māmiņai un mazulim tobrīd klātos, ir vērts stāstīt bērnam par notiekošo un spēcināt, darot zināmu, ka viņu ļoti gaida. 

Zīdainis absolūti „pilnvērtīgi” piedalās dzemdībās, formējot savu „viedokli” par tām. Ir labi zināt, ka māmiņai un mazulim var būt atšķirīgi “viedokļi” par piedzīvoto, taču komunikācija ar dzimstošo bērnu spēj būtiski atvieglot radības abiem šā brīnumainā procesa galvenajiem varoņiem.

Psihoanalītiķu pētījumi pierāda, ka zīdainis absolūti „pilnvērtīgi” piedalās dzemdībās, formējot savu „viedokli” par tām. Ir labi zināt, ka māmiņai un mazulim var būt atšķirīgi „viedokļi” par piedzīvoto, taču komunikācija ar pasaulē nākošo bērnu spēj būtiski atvieglot dzemdības abiem šā brīnumainā procesa galvenajiem varoņiem. 

Dzemdības un pēcdzemdību laiks 

Dzemdējot bērnu, mammas bieži atdarina savu dzimšanas pieredzi. Ir veselīgi atbrīvoties no galvenajiem šaubu un baiļu iemesliem, pirms mazulis ir piedzimis, turklāt labas atmiņas par savu nākšanu pasaulē padara dzemdību norisi vieglāku. Mūsdienās ir nepieņemami necienīt dzimstoša bērna spēju just un atcerēties, tāpēc vitāli enerģētiskas vides radīšana, lai jaundzimušajam nodrošinātu labāku dzimšanas pieredzi, ir jēgpilns dzemdniecības uzdevums [3]. 

Dzemdību procesa pieredzes, kas var izraisīt traumas:

• ķeizargrieziens;
• priekšlaicīgas vai novēlotas dzemdības;
• anestēzija;
• stimulētas dzemdības;
• knaibļu vai vakuuma izmantošana;
• atšķiršana no mātes;
• mātes dzemdību pieredze;
• arī tēva klātbūtne vai tās trūkums. 
   

Nenoliedzot mūsdienu medicīnas sasniegumus dzemdniecībā, kas spēj glābt māmiņas un bērna dzīvību, ļauj piedzimt grūtībās nonākušam mazulim, būtu vēlama tās cieņa pret dabisko (ne vienmēr ātro) radību norisi. Savulaik franču ārsts Mišels Odents (1930) aicinājis neiejaukties dabiskajā dzemdību procesā, jo sieviete, kas netiek traucēta izbaudīt bērna nākšanu pasaulē, atrodas sapņainā stāvoklī, jo organismā veidojas endorfīni, kas izraisa šo baudas sajūtu. Satraucot sievieti vai iejaucoties dabiskajā uzlādes un izlādes procesā (dzemdībās), organisms pārtrauc ražot endorfīnus, atbrīvojas adrenalīns un rodas nepareizs sāpju cikls, bailes un spriedze.

Emocionālā atbalsta nozīme dzemdību laikā

Būtisku atbalstu dzemdībās var sniegt cilvēks, kurš aizsargā sievieti, jo viņa pati ir pārāk aizņemta ar radību procesu. Ir brīnišķīgi, ja šis cilvēks – dūla, mamma, draudzene – spēj būt kā tilts starp māmiņu un ārstu, dzemdētājas vēlmes un vajadzības padarot prioritāras. Atbalstītājs pilda patiesa atbalsta funkciju – ir līdzās, ja māmiņai ko vajag, neatstāj viņu vienu (ja vien viņa to nevēlas), bet pamatā ir kluss un neiejaucas. 

Dzemdē pavadītais laiks būtiski ietekmē turpmāko dzīvi, jo embrijs (auglis) gan fiziski, gan emocionāli spēj piedzīvot mātes sajūtas, emocijas un dzīves pieredzi.

Arī vīrieša dalība dzemdībās var būt nozīmīga. Atbalsta personas var palīdzēt māmiņai pieņemt situāciju, kad dažādu apstākļu dēļ viņai nav iespējams vai neizdodas ļauties dabiskajam dzemdību procesam. Vislielākais panākums ir radīt veselīgu bērnu, nevis „uzvarēt” dzemdībās. 

Pirmais pieskāriens un kontakts ar vecākiem

Un tad viņš ir klāt! Jaundzimušajam, ja vien tas ir iespējams, pirmais pieskāriens jāgūst no vecākiem. Tas rada sajūtu, ka mazulis ir gaidīts. Kad bērns ir nokļuvis ārpus māmiņas dzemdes, viņam jāpaliek māmiņas enerģijas laukā, kamēr viņa paša enerģijas lauks izplešas. Citiem vārdiem sakot, atbilstoši jaundzimušā viedoklim nav neviena cita, izņemot viņu pašu, tādējādi mamma sākumā ir daļa no viņa. Tieši tāpēc mazuli nedrīkst nošķirt no mammas. 

Izkļūstot no dzemdes, zīdaiņa absolūtā vajadzība ir veidot saikni ar māti un tēvu, stiprināt piesaisti kā hormonālu un enerģētisku savienojumu. Pārkāpjot dabas likumu, pēc dzemdībām atšķirot bērnu no mammas, tiek kavēts dabiskais saiknes veidošanās process, kam ir būtiska loma veselības saglabāšanā. 

Arī neonatologa M. H. Klausa un pediatra Dž. H. Kennela pētījums atklāja, ka laiks tūlīt pēc piedzimšanas ir kritisks piesaistes veidošanai [5; 6]. Lai viens otru iepazītu dzīvē ārpus dzemdes, bērnam un mātei saikne ir jāizveido no jauna, tāpēc ir svarīgi, ka tas notiek pirmajās pāris stundās. Ja mazulis paliek mammas tuvumā (viņas enerģijas laukā) nākamos trīs mēnešus, viņš spēj labāk saglabāt savu mazo enerģijas lauku, pakāpeniski to paplašinot. Mamma savukārt pakāpeniski atjaunojas un no sīkas stīdziņas auž piesaistes drošo tīklu. Uzdāvinot viens otram trīs mēnešu garu adaptācijas periodu, kura laikā mazulis pielāgojas pasaulei, bet mamma „piedzimst par mammu”, patiesībā tiek veselīgi izdzīvots bērna dzimšanas gada „ceturtais trimestris” jeb „pagarinātā grūtniecība”. 
 

Emocionālā atbalsta nozīme pēcdzemdību periodā

Kad pastāvēja kopienas, gandrīz katrai māmiņai pēc dzemdībām bija kaut viena atbalsta persona. Šobrīd nepieciešamība pēc pēcdzemdību atbalsta kļuvusi akūta un aktuāla. Tāpat kā radību laikā, arī pēcdzemdību periodā atbalsta persona – PEP mamma, mamma, dūla, draudzene – balsta emocionāli vai palīdz paveikt ikdienas darbus, nevis pārņem bērna aprūpi. Sieviete pēc dzemdībām, iespējams, skumst, ka kaut kas nav noticis, kā viņa vēlējusies. Cilvēkiem piemīt lielas gaidas par to, kas vēl tikai būs, un dzemdības šajā nozīmē ir vienas no gaidpilnākajām. Palīdzot sievietei atbrīvot skumjas, dusmas, vilšanos, nenoliedzot tās, viņa spēj iegūt mieru. 

Tāpat mēdz gadīties, ka sievietes pēc dzemdībām ir pārāk aizņemtas, lai atrastu laiku savām izjūtām. Jaunu māmiņu nogurumu un spēku izsīkumu nekad nevajadzētu novērtēt par zemu. Atbalsta pieejamība var mazināt pēcdzemdību traumu (saiknes trūkums, bērna nebarošana ar krūti, stingrs barošanas grafiks, fizisku pieskārienu trūkums, izolācija, pārāk cieša ietīšanas) rašanos. Ir būtiski atcerēties, ka ar mazuli saikne jāveido mammai un tētim, nevis citiem. Stiprinot abus, tiek stiprināta viņu mammas un tēta būšana, un bērniņam šobrīd viņi ir visvajadzīgākie cilvēki pasaulē. 

Pediatre Eva Raiha un maigā bio-enerģētika
Pediatre Eva Raiha (1924–2008) ir psihoanalītiķa, Rietumu pasaulē zināma ķermeņa terapijas pamatlicēja Vilhelma Raiha (1897–1957) meita un viņa darba turpinātāja. Eva Raiha attīstījusi un niansēti izstrādājusi maigo bio-enerģētiku. 1960. gadā Eva kļuva par māmiņu, un kopš tā brīža viņas darbs MBE tika veltīts „laba sākuma koncepcijai” (t. i., gribēts bērns, sagatavošanās dzemdībām, dabiskas dzemdības, mazulim labvēlīgas telpas iekārtošana u. c.). Kā ārste un MBE terapeite viņa uzskatīja, ka neapzinātās eksistences saknes veido aizmirstie notikumi, kurus esam piedzīvojuši kopš ieņemšanas brīža. Tāpēc savu turpmāko darba dzīvi Raiha veltīja, lai mainītu bērnu ieņemšanas, dzemdē pavadītā laika, dzemdību un bērnu audzināšanas praksi, un ir sniegusi lielu artavu, veicinot mātes, bērna un tēva savstarpējo attiecību nozīmīguma apzināšanu [1; 4]. 
 

Izmantotā literatūra
1. Overlijs, R. K. Evas Raihas, maigās bio-enerģētikas radītājas, priekšvārds un komentāri. Latvija: Biedrība „Maigā Bio-Enerģētika”, 2012. 
2. Vinikots, D. V. Bērns un viņa māte. Tulk. I. Kalnciema. Rīga: RAKA, 2004.
3. Pīlēna, A. Ķermenis un atmiņa. Rakstu krājums „Deja. Kustība. Ķermenis.” 2013. 125.–133.lpp. 
4. http://www.maigabioenergetika.lv/.
5.https://alevelpsychologyrevision.wordpress.com/2013/09/29/klaus-and-kennel-skin-to-skin-contact-hypothesis/.
6. http://www.childbirthconnection.org/pop.asp?ck=10469.

Autore: Linda Sīle, dūla