Oksitocīns. Tik ļoti svarīgs hormons

Iespējams, tieši gatavojoties dzemdībām, topošās mammas pirmo reizi uzzina par šo hormonu un tā nozīmi dzemdību procesā, kā arī par iespēju, ka nepieciešamības gadījumā dzemdību darbības stimulēšanai (kontrakciju pastiprināšanai) var tikt izmantots tā dēvētais sintētiskais oksitocīns jeb pitocīns. 

Oksitocīns ir klātesošs jau kopš pirmajiem dzīvības aizmetņiem – to satur gan olšūnas, gan sperma.

Mazāk zināms ir fakts, ka oksitocīns ir cieši iesaistīts arī zīdīšanas procesā. Krūts stimulācija, kad mazulis to zīž, liek izstrādāties oksitocīnam, kas savukārt ietekmē muskuļaudus ap pienu ražojošajām šūnām, kuras pienu izstumj piena vados un virza tālāk pie bērna. Oksitocīns stimulē arī otru nozīmīgo zīdīšanā iesaistīto hormonu prolaktīnu, kā arī aizkuņģa dziedzera hormonus, gādājot, lai piena daudzums būtu pietiekams un pietiktu uzturvielu tā ražošanai. Lai šīs uzturvielas būtu pieejamas, oksitocīna ietekmē palielinās apetīte, gremošanas efektivitāte un uzturvielu uzkrāšana. 

Āda–āda kontakts

Izprotot oksitocīna nozīmi zīdīšanā un saiknes veidošanā starp māti un jaundzimušo, top skaidrs, kāpēc zinošākie mūsdienu dzemdību un zīdīšanas speciālisti runā par ādas–ādas kontakta nepieciešamību mātei un mazulim pirmo pāris stundu laikā pēc dzemdībām. Ādas–ādas kontakts ir cieši saistīts ar oksitocīna līmeņa paaugstināšanos kā mātei, tā mazulim [1]. Papildus oksitocīna veicinošajai iedarbībai uz dzemdes savilkšanos, placentas atdalīšanos, zīdīšanas izdošanos un piesaistes veidošanos. 
Var novērot arī, ka tā ietekmē paplašinās ādas asinsvadi mātes krūšu rajonā, sniedzot mazulim papildu siltumu. Ķermeniskais kontakts nomierina bērnu, un viņš parasti neraud, kamēr vien var palikt mammai uz krūtīm. Mazuļa pēdām un plaukstām pieplūstošā asinsrite liecina, ka viņa ķermenis ir atslābinājies un stresa hormonu līmenis ir zems. Tas ir saudzīgs veids, kā sākt pierast pie lielajām pārmaiņām, no mammas punča nonākot šajā pasaulē.

Lai arī sākotnēji uzskatīts par sieviešu hormonu, tas ir vienlīdz būtisks arī vīriešiem.

Vēlme pēc miera

Tā kā zīdīšanas laikā oksitocīna līmenis regulāri tiek uzturēts augsts, tā iedarbība pastiprinās un saglabājas ne tikai tad, kad mazulis faktiski atrodas pie krūts, bet visu krūtsbarošanas periodu. Daudzas mātes šajā periodā izjūt vēlmi pēc mierīgākas dzīves, ārējie apstākļi izraisa mazāk satraukuma, pieaug vēlme pēc ģimeniskuma un samazinās vajadzība pēc dzīves krāsainības. Tā daba gādā par to, lai mamma vēlētos būt kopā ar savu bērnu, par viņu gādāt un rūpēties. Jo augstāks oksitocīna līmenis asinīs, jo izteiktākas šīs izmaiņas uzvedībā.

Oksitocīns – visas dzīves garumā

Iepriekš aprakstītie oksitocīna iedarbības veidi ir ārkārtīgi būtiski sugas turpināšanas un cilvēces izdzīvošanas kontekstā. Tomēr šā hormona iedarbības izpausmes ir ievērojami daudzveidīgākas, nekā tikai dzemdībās un zīdīšanas laikā. Oksitocīns – gan pats par sevi, gan izraisot citas ķīmiskas ķēdes reakcijas – ietekmē ārkārtīgi daudzus procesus mūsu ķermenī, prātā un emocijās, kas atbild par mūsu izdzīvošanu un dzīves kvalitāti. Tas ir būtisks cilvēka pavadonis jau kopš ieņemšanas brīža – veicina augšanu, piedzimšanu, zīdīšanu, ķermeņa atpūtu un atjaunošanos, veselību, ilgu mūžu, mieru un spēju baudīt dzīvi, kā arī emocionālu tuvību starp vecākiem un bērniem, partneriem, ģimenes locekļiem un draugiem. 

Pārzinot veidus, kā nemedicīniski veicināt oksitocīna izstrādi, mēs varam uzlabot veselību un labsajūtu, it īpaši situācijās, kad nepieciešams miers, lielāka drošības sajūta, atveseļošanās un sāpju remdēšana. Lai arī sākotnēji uzskatīts par sieviešu hormonu, tas ir vienlīdz būtisks arī vīriešiem.

Miera un saskarsmes sistēma 

Mūsu uz sasniegumiem orientētajā kultūrā bieži runājam par stresu un to, kā tas ilgtermiņā nelabvēlīgi ietekmē cilvēku veselību. Arī pētījumos daudz uzmanības tiek pievērsts tieši tiem mehānismiem organismā, kas reālu vai iedomātu draudu dēļ liek ķermenim sakopot savus resursus cīņai vai bēgšanai (fight or flight system), – paātrinās sirdsdarbība, paaugstinās asinsspiediens, tiek pastiprināti apasiņoti muskuļi, atbrīvota papildu enerģija un paaugstinās stresa hormonu līmenis. Daudziem no mums šī sistēma ir ievērojami pārslogota, un cilvēki nepārzina mehānismus, kā dabiskā un veselīgā veidā atgūt līdzsvaru. Talkā tiek ņemti dažādi maņas un emocijas notrulinoši līdzekļi – pārmērīga ēšana, alkohola lietošana, smēķēšana u.c. 

Miers un atpūta nenozīmē vienkārši stresa neesamību. Patiesībā tā ir atsevišķa sistēma organismā – miera un saskarsmes sistēma (system of calm and connection) [1], kas palīdz ķermenim atpūsties, atjaunoties un augt, pārvērš uzturvielas enerģijā, uzkrāj tās vēlākai izmantošanai un nomierina ķermeni un prātu. Šajā stāvoklī cilvēkam ir vieglāk piekļūt saviem iekšējiem resursiem un radošumam, uzlabojas spēja mācīties un rast jaunus risinājumus, rodas vēlme veidot dažāda tuvības līmeņa attiecības ar citiem. Šai sistēmai darbojoties, ķermenī pazeminās asinsspiediens, palēninās sirdsdarbība, pastiprinās ādas un gļotādu apasiņošana (rozīga ādas krāsa), pazeminās stresa hormonu līmenis, uzlabojas gremošana, uzturvielu uzņemšana un uzkrāšana, samazinās sāpju uztvere.

Oksitocīna iedarbība jau bērna ieņemšanas procesā

No evolucionārā skatpunkta, oksitocīns ir ļoti sens hormons – jau miljoniem gadu tas ir klātesošs katrā evolūcijas ķēdes posmā un nemainīgā formā atrodams visos zīdītājos. Galvenais tā pārziņā esošais uzdevums ir veicināt augšanu, un no šā pamatuzdevuma izriet visas pārējās daudzveidīgās oksitocīna iedarbības izpausmes. Lai varētu veidoties un augt jaunas šūnas un no tām – jauni organismi, ir nepieciešamas uzturvielas un enerģijas rezerves. Oksitocīns par to gādā vairākos veidos – uzlabojot gremošanas efektivitāti un uzturvielu uzkrāšanu. Tāpat tas stimulē augšanas hormona izdalīšanos, šūnu dalīšanos un ātrāku brūču dzīšanu.
Šis hormons ir klātesošs jau kopš pirmajiem dzīvības aizmetņiem – to satur gan olšūnas, gan sperma. Tas veicina auglību, stimulējot olšūnas izdalīšanos no olnīcas un spermas ražošanos, kā arī ātrāku šūnu dalīšanos pēc apaugļošanās. Pateicoties uzturvielu un enerģijas iegūšanas un uzkrāšanas iedarbībai, vispirms oksitocīna ietekmē var veidoties piemēroti apstākļi, lai rastos jauna dzīvība. Tālāk oksitocīns piedalās šā organisma piedzimšanā un pēc tam arī jaundzimušā apgādāšanā ar uzturvielām un enerģiju zīdot.

Oksitocīns ietekmē arī mūsu sociālo uzvedību – samazinās bailes, pieaug drosme, ziņkāre, vēlme kontaktēties ar citiem, mātišķa uzvedība, seksuālā aktivitāte. Piedzīvojot patīkamu pieredzi saskarsmē ar citiem cilvēkiem, šā hormona līmenis paaugstinās vēl vairāk, līdz ar to pastiprinās arī savstarpējā saikne, piesaiste un pieķeršanās (piemēram, mātes un bērna attiecībās, starp partneriem vai jebkurās citās nozīmīgās attiecībās). Lai arī sākotnēji oksitocīna loma augšanas veicināšanā un ietekme uz sociālo uzvedību varētu šķist pilnīgi nesaistītas iedarbības, tomēr plašākā skatījumā abas jomas papildina viena otru, jo ir nepieciešamas attiecības starp diviem cilvēkiem, lai jauna dzīvība vispār varētu rasties. Tāpat arī starp māti un jaundzimušo ir jāizveidojas tik ciešai saiknei, lai māte mazuli barotu, sildītu un par viņu parūpētos. [1]

Oksitocīns un seksualitāte

Visticamāk, tieši oksitocīns ir galvenais hormons, kas ietekmē cilvēku seksuālo uzvedību, un lielā mērā tāpēc, ka mīlēšanās ietver daudz un ilgstošus pieskārienus un skūpstus, kas aktivizē oksitocīna ražošanos. Vislielāko koncentrāciju šis hormons sasniedz orgasma laikā. Tā ietekmē partneri pēc patīkamas mīlēšanās parasti jūtas īpaši tuvi viens otram, saka mīlestības pilnus vārdus un attiecības starp viņiem kļūst tuvākas un ciešākas. 

Lai arī parasti mātes brīdina savas meitas no pāragras seksuālo attiecību uzsākšanas, baidīdamās no negribētas grūtniecības, pārzinot oksitocīna iedarbību, atklājas vēl dziļāka nogaidīšanas jēga. No grūtniecības ir iespējams izsargāties, taču nav zināms neviens veids, kā izvairīties no emocionālās piesaistes, kas oksitocīna ietekmē veidojas intīmās attiecībās. Rezultātā pastāv risks, ka starp partneriem izveidojas spēcīga emocionālā saikne, vēl pirms viņi ir viens otru tiktāl iepazinuši, lai varētu būt pārliecināti, ka tiešām ir viens otram piemēroti. Savukārt stabilās partnerattiecībās regulāra seksuālā dzīve aktivizē oksitocīna labvēlīgo iedarbību uz cilvēka emocionālo un fizisko veselību. 

Kā dabiski vairot oksitocīnu

Pieskārieni un ķermeniskais kontakts. Jebkura dzīva būtne atrodas pastāvīgā kontaktā ar apkārtējo vidi un tās pastāvīgā ietekmē. Mūsu maņas – tauste, oža, garšas izjūta, dzirde un redze – saņem un nodod centrālajai nervu sistēmai informāciju par to, vai apkārtējā vide uztverama kā draudīga un līdz ar to nepieciešams mobilizēties cīņai vai bēgšanai vai arī kā droša un patīkama, aktivizējot nomierināšanās un saskarsmes mehānismus.

Oksitocīns ietekmē arī mūsu sociālo uzvedību – samazinās bailes, pieaug drosme, ziņkāre, vēlme kontaktēties ar citiem, mātišķa uzvedība, seksuālā aktivitāte.

Mēs zinām arī to, ka cilvēks ir sabiedriska būtne, kam nepieciešamas arī tuvas attiecības un ķermenisks kontakts. Īpaši labi to redzam bērnos, kas bieži vēlas, lai viņus paņem klēpī un samīļo. Arī pieaugušajiem ir nepieciešami pieskārieni, glāsti, apskāvieni. 

Tieši pieskārieni ir visvairāk izpētītais un, iespējams, visbūtiskākais veids, kā dabiski paaugstināt oksitocīna līmeni un izmantot tā labvēlīgo ietekmi uz veselību visplašākajā izpratnē. Bērns, kas krītot sasities vai kā citādi savainojies, parasti meklē ķermenisku kontaktu ar māti vai citu uzticības personu. Iespējams, mātes apskāviena dziedinošo iedarbību zinātniski var skaidrot tieši ar ķermeniskā kontakta un emocionāli siltās attieksmes rezultātā paaugstināto oksitocīna līmeni, kas bērnam mazina sāpju sajūtas.
 

Ēšana – masāža no iekšpuses. Noteikti esat pamanījuši, ka arī garda maltīte un pilns vēders liek cilvēkam justies mierīgākam, apmierinātākam, pat miegainam. Labi paēdušu cilvēku mazāk satrauc ikdienas rūpes un raizes. Ēšanu var pielīdzināt ķermeņa masāžai, tikai – no iekšpuses. Pētnieki skaidro, ka šūnām, kas veido gremošanas sistēmu, ādu un nervu sistēmu, ir radniecīga izcelsme. Gremošanas sistēma ir it kā tā pati āda, tikai izklāj ķermeni no iekšpuses. Turklāt šī sistēma veic ne tikai gremošanas funkciju, tā ir arī viens no būtiskākajiem endokrīnajiem orgāniem, kas izdala hormonus, kuri savukārt regulē gan gremošanu, gan vielmaiņu, gan uzturvielu uzkrāšanu. Tā arī sūta impulsus centrālajai nervu sistēmai par to, kas notiek ķermeņa iekšienē – cik daudz ēdiena uzņemts, kāds ir tā ķīmiskais sastāvs, kā veicas ar tā gremošanu u. tml. Šie hormoni savukārt aktivizē oksitocīna izdalīšanos, un sāk darboties miera un saskarsmi veicinošie mehānismi. Savā ziņā var teikt, ka agrīnā saikne starp ēšanu, emocionālo tuvību un piesaisti, kas šķiet dabiska mazuļa pirmajos dzīves mēnešos, oksitocīna iedarbības rezultātā patiesībā turpina pastāvēt visu mūžu – ēšanai piemīt spēja mazināt nemieru, raizes un vientulības izjūtu. 
 

Citi veidi. Miera un saskarsmes mehānismu mūsu organismos iedarbina arī fiziskās aktivitātes – skriešana, joga un citi treniņi, nosūtot smadzenēm impulsus oksitocīna un ar to savstarpēji saistīto endorfīnu ražošanai organismā. Arī meditācijas, hipnozes, elpošanas tehniku, relaksācijas metožu un dažādu pieskārienu iedarbība izpaužas tādā pašā veidā, kas liek domāt, ka arī šo metožu darbības pamatā varētu būt oksitocīna ietekme uz organismu.

Oksitocīns dūlas darbā

Gan ķermeniskā, gan dvēseliskā pieskāriena labvēlīgā iedarbība uzskatāmi atspoguļojas dūlas darbā. Dūla var atbalstīt sievieti dažādos veidos: ķermeniski (pieskaroties, masējot, fiziski balstot) vai emocionāli – kāds, kas mūsos uzmanīgi klausās, vieš mums uzticību un vēlmi šim cilvēkam tuvināties. Rezultātā palielinās oksitocīna izstrāde, pieaug sievietes atvērtība jaunai pieredzei, samazinās sāpju sajūtas un uzlabojas subjektīvais vērtējums par dzemdībās piedzīvoto. Turklāt pētījumi pierāda, ka dūlas klātbūtnei ir ilgtermiņa iedarbība – arī sešus mēnešus pēc dzemdībām sievietēm, kas saņēmušas dūlas atbalstu, ir labākas attiecības ar viņu mazuļiem un partneriem, arī mazāk pēcdzemdību depresijas gadījumu. Iespējams, tieši pieskārienu un ciešas emocionālās saiknes rezultātā pieaugošais oksitocīna līmenis ir tas, kas ietekmē veiksmīgāku dzemdību norisi un ciešākas saiknes veidošanos starp māmiņu un mazuli.

Tik būtiskais līdzsvars

Mūsdienu dzīvesveids pārlieku steidzīgajā un uz sasniegumiem orientētajā pasaulē ierobežo faktorus, kas veicina dabisku oksitocīna ražošanos. Bieži vien vairāk laika paiet darbavietās vai citās aktivitātēs un mazāk tiek veltīts patiesām un tuvām attiecībām ar citiem cilvēkiem – dzīvesbiedriem, bērniem, citiem ģimenes locekļiem, draugiem. Jo mazāk tuvības, jo mazāk iespēju izjust pieskārienus, līdz ar to arī mazāk oksitocīna. Šādos apstākļos ir pat likumsakarīgi, ka arvien pieaug uzmanības noturēšanas grūtības un agresijas izpausmes bērnu un jauniešu vidū. Izprotot nepieciešamību pēc miera un atpūtas, mēs varam apzināti izvēlēties rīkoties tā, lai veicinātu oksitocīna ražošanos. [2–7]

Pārzinot veidus, kā dabiski paaugstināt oksitocīna līmeni, ir iespējams veicināt veselīgāku grūtniecības norisi, efektīvāku dzemdību darbību un patīkamāku dzemdību pieredzi, palielināt piena ražošanos un plūsmu, stiprināt piesaistes veidošanos starp māmiņu un bērnu, kā arī, izmantojot šos pašus principus, uzlabot dzīves kvalitāti, labsajūtu un veselību arī citās dzīves situācijās kā sievietēm, tā arī vīriešiem.

Izmantotā literatūra:
1. Uvnäs-Moberg, K. The Oxitocin Factor. Tapping the Hormone of Calm, Love and Healing. Canada, 2003.
2. Klaus, M. H.; Kennel, J. H.; Klaus, P. H. The Doula Book. Cambrige, Mass.: Perseus Publishing, 2002.
3. Klaus, M. H. et al. Maternal Attachment: Importance of the First Post-partum Days. New England Journal of Medicine, 1972:286, 460–463.
4. Argiolas, A., Gessa, L. Central Functions of Oxytocin. Neuroscience and Biobehavioural Reviews, 1991:15, 217–231.
5. Carter, C. S. Oxytocin and Sexual Behaviour. Neurooscience and Biobehavioural Reviews, 1992:16, 131–144.
6. Field, T. Massage Therapy Effects. American Psychologist, 1998:53, 1270–1281.
7. Wells, A. et al. Influence of Fat and Carbohydrate on Postprandial Sleepiness, Mood and Hormones. Physiology and Behaviour, 1997:61, 679–686.