Ilze: "Esmu pilnīgi netipiska vecā grūtniece" jeb Pirmais bērns vecumā ap 40

Eiropā un citviet modernajā Rietumu pasaulē ģimenes plānošana ap 40 gadu vecumu nav nekas īpašs. Vai tavā ģimenes, draugu un paziņu lokā ir sievietes, kas kļūst par māmiņām līdzīgā vecumā kā tu?
Man apkārt tādu nav. Tiesa, vienai manai draudzenei tagad ir 39 gadi un būs otrs bērns. Pārsvarā jau ap 35 gadiem vairumam ir divi bērni, bet dārziņā lielākoties ir 25 gadus vecas mammas. Tāpēc nevaru īsti piekrist, ka tā ir masveida tendence tieši šeit – Latvijā.


Cik tev bija gadu, kad paliki stāvoklī pirmo reizi? Vai juti kādu īpašu attieksmi pret sevi no medicīniskā personāla puses, no ārstiem? Kā juties pati? 
Man bija 38 gadi. Toreiz, un arī tagad, jūtos daudz jaunāka par saviem gadiem. Paldies jāsaka manai ginekoloģei Aijai Turlai-Rijkurei, kas pret mani attiecās gluži kā pret meitu. Viņa to visu uztvēra tik viegli, pozitīvi un pašsaprotami, ka ne mirkli nebija sajūtas, ka esmu „īpaša”, jo vecāka par vairumu citu māmiņu. 

Ar pirmo bērnu es burtiski lidoju. Tiesa, tiku uz divām nedēļām slimnīcā uz saglabāšanu, jo otrajā trimestrī bija placentas atslāņošanās, bet daktere bija ļoti pozitīva. Viņa teica: „Mieru, statistiski spontāno abortu iespēja ar pirmo bērnu ir liela, bet, ja tas tā notiek, tad nekas – daba veic dabisko atlasi.” Viņa man iedvesa lielu mieru. Darbā biju tā nodzinusies, ka slimnīcā vienkārši gulēju un atpūtos ar kaifu. Varbūt jutos mierīga tāpēc, ka tas bija pirmais bērns un īsti nesapratu, kas notiek. Nezināju, no kā baidīties. Katra izjūta bija jauna. Ar otro grūtniecību jau saproti, kurā brīdī kas notiek. 
Kad stājos uzskaitē otra bērna gaidību laikā, tad gan daktere man atvainojās, ka dokumentos viņai ir jānorāda, ka esmu veca dzemdētāja. To prasa papīri... Otrs dēls piedzima, kad man bija gandrīz 43 gadi.


Statistika liecina, ka ar katru gadu palikt stāvoklī ir arvien grūtāk, pati grūtniecība norit smagāk un dzemdības biežāk beidzas ar ķeizargriezienu. Kā bija tev?
Laikam esmu pilnīgi netipiska „vecā grūtniece”, bet šajā ziņā man nebija pilnīgi nekādu problēmu. Abas reizes paliku stāvoklī apmēram trīs mēnešus pēc tam, kad biju pārtraukusi lietot kontracepcijas tabletes. 
Gribēju otru bērnu, bet sākumā nebija gatavs vīrs. Kad Andris nobrieda otram mazulim, grūtniecība atkal iestājās ļoti ātri. Man tolaik bija 42 gadi, un ārsts brīdināja, ka man faktiski strādā tikai viena olnīca. Otra „slinkoja”, un iespēja apaugļot olšūnu bija uz pusi mazāka. Kad piedzima otrais bērns, tad gan daktere teica – ja domā par trešo, vajag ātri. Bulduru slimnīcas vecmāte smējās, ka pēc 2,5 gadiem atkal gaidīs ciemos. Teicu, ka mans plāns jau izpildīts. 

Ja 20 gadu vecumā tu bērnam ļauj vienkārši augt, tad 40 gados skaties, ka tik viņš nepakrīt, nesavainojas. Ir nedaudz bažas, kā būs, kad bērni aizies skolā. Ir cita izglītības sistēma, arī smadzenes tomēr jau kļūst slinkākas. To redzēšu pēc pāris gadiem. Bet kopumā nejūtos kā veca mamma.

Pirmās dzemdības sākās četros no rīta, Edvards piedzima gandrīz pusnaktī. Kopā 20 stundas ir pavisam normāls laiks. Astoņos aizbraucām uz slimnīcu, kad jau bija divu minūšu kontrakcijas. Atceros, ka nepratu pareizi elpot. Man vecmāte deva pūst gumijas cimdus, kuros divas reizes vajadzēja iepūst un trešajā pūst ar tādu spēku, lai cimds sasprāgst. Tā pūšot, sāku pareizi elpot un izstūmu bērniņu bez jebkādiem plīsumiem.
Otrs dēls piedzima 2,5 stundās. Pirms tam biju izslimojusi gripu, un, iespējams, tāpēc dzemdības notika divas nedēļas agrāk, nekā bija paredzēts. Organisma atjaunošanās pēc dzemdībām notika ļoti ātri. Dažreiz domāju, ka varbūt esmu kāda netipiska vecdzemdētāja, jo gan dzemdēju viegli, gan ātri atgriezos vecajā formā. Ķeizargrieziena iespēju neviens pat nepiedāvāja. 


Vai tava pašsajūta atšķīrās no pirmās grūtniecības laika sajūtām? Tomēr biji jau pārkāpusi 40 gadu slieksni.
Jāteic, ka ar otro bērnu bija daudz grūtāk. Lai gan tās pašas problēmas var piedzīvot arī pavisam jauna sieviete, tomēr domāju, ka nozīme bija manam vecumam. Mazais bija nospiedis manu diafragmu. Tas nozīmē, ka visu laiku bija ļoti grūti elpot. Elpoju sekli, likās, ka smoku. Pēc dzemdībām pirmā lielākā bauda bija ievilkt pilnas plaušas ar skābekli. Sāpēja mugura, līda ārā iepriekš manītas ginekoloģiskās slimības... 
Mani sūtīja pie sirds ārstiem, regulāri pārbaudīja spiedienu, bija regulāras medicīniskas pārbaudes un analīzes. Pie ārsta bija jāiet katru mēnesi, kamēr daudz jaunākas mammas pie ārsta gāja ik pēc 2–3 mēnešiem.

Medaļas otra puse – dzemdējot pirmo bērnu vēlu, ir lielāks risks, ka piedzimst mazulis ar veselības problēmām. Vai bail nebija? 
Zini, man nebija bail. Nemaz neizjutu, ka man ir 38 gadi un ka tā ir problēma. Visas analīzes bija labas, skrīningi arī, uz amniocentēzi mani nesūtīja. Ginekoloģe teica, ka man organisms ir desmit gadus jaunāks par pases datiem un nav vajadzības uztraukties. Interesējusies par iespējamām patoloģijām nebiju, māmiņu forumus nelasīju.

Gaidot otro bērnu, gan man „izmeta” sliktas prognozes. Dauna sindroma iespējamība bija 1 : 5. Tas jau ir diezgan augsts rādītājs. Nosūtīja uz amniocentēzi. Bija baigais stress, kad pateica, ka tas ir jādara tūlīt un tepat. Lūk, tajā brīdī šķita, ka salūzīšu, izraudājos. Piezvanīju Andrim. Viņš teica: „Kas jādara, tas jādara.” Es pati ne ar vienu smadzeņu kroku nepieļāvu, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā. Arī daktere teica, ka, ņemot vērā, ka ģenētiski ģimenē nekā nav, tad nekam sliktam arī nevajadzētu būt. Bet, ja jau tie sliktie procenti ir „izlēkuši”, labāk pārbaudīties, citādi šaubas un neziņa paliks līdz pat grūtniecības beigām. Rezultāts bija jāgaida kādas desmit dienas. Tā nedēļa bija ellīga. Visu laiku domas: „Bet ja nu tomēr... Ko es darīšu?” Tad gan sāku meklēt materiālus, lasīju, domāju... Līdz tam īpaši par šo informāciju neinteresējos. 


Vai vīrs Andris piedalījās dzemdībās?
Es vīram neuzspiedu, ka jābūt man klāt, bet viņš pats nepieļāva domu, ka varētu nepiedalīties. Tāpēc mums abiem šī bija pirmā un unikālā pieredze. Andrim šīs ir otrās laulības. Viņam jau ir liels dēls, kas piedzima priekšlaicīgi, un būt klāt šajā procesā tēvs nevarēja. 

Tagad domāju, ka viņš man palīdzēja pavisam neparastā veidā – kad bija blakus, man nebija tik daudz laika domāt par savām sajūtām. Vairāk biju norūpējusies, kā šajā visā jūtas mans vīrs. Vai viņam viss ir labi? 
Atceros, ka Andris kaut kur bija izlasījis, ka dzemdību laikā ir jātur vaļā acis, jo varot plīst asinsvadi. Tāpēc viņš visu laiku centās turēt man vaļā acis. Par to man nāca smiekli... Protams, ka turējos pie viņa rokas, viņš bija līdzās, un tas viss bija ļoti atbalstoši.


Kāpēc vispār tik vēlu kļuvi par mammu?
Dzīve iekārtoja tā, ka sākumā pati sevi noskaņoju, ka bērnus vismaz desmit gadus negribu. Tā pie sevis izlēmu, kad man bija 24 gadi. Palaidu domu kosmosā, un tā sāka piepildīties. Ap gadiem 30 bērnus ļoti gribējās, bet partneris, ar kuru bija attiecības, tos negribēja. Kad beidzās šīs attiecības, bioloģiskais pulkstenis jau tikšķēja kā traks, man bija pāri 30. Ar savu tagadējo vīru Andri iepazinos, kad man bija 36 gadi.


Zinu, ka tev ir savs īpašais iepazīšanās stāsts un iemesls, kāpēc tev bērni dzima tik vēlu. Pastāstīsi?
Ar Andri iepazinos portālā „Draugiem.lv”, un kopā esam jau desmit gadus. Pirms tam ilgi nevarēju atbrīvoties no vecajām attiecībām, līdz vienā brīdī sapratu – jātiek vaļā no savām iepriekšējām attiecību atmiņām. Nolēmu, ka nu es to varu izdarīt – atlaist atmiņas un dzīvot tālāk. Notika tāds kā klikšķis. Tobrīd portālā manu profilu sāka apskatīt daudzi puiši, ar dažiem sarakstījos. Andrim aizrakstīju pirmā, jo uzrunāja bilde, kur viņš bija iekarinājies Mežakaķa trasē. Pajautāju, vai viņam nav bail nokrist. Sākām sarakstīties, pēc divām nedēļām satikāmies, vēl pēc divām nedēļām jau sākām dzīvot kopā. Viss notika ļoti strauji, jo šajā vecumā iedziļināties detaļās vairs nav tik daudz laika. Tad Andris mani bildināja, pēc tam izlēmām, ka gribam arī bērnus. Tomēr kopumā man bija attieksme – ja būs, būs. Ja ne, tad ne. 

Sākām sarakstīties, pēc divām nedēļām satikāmies, vēl pēc divām nedēļām jau sākām dzīvot kopā. Viss notika ļoti strauji, jo šajā vecumā iedziļināties detaļās vairs nav tik daudz laika.

Iespējams, daudziem šis vecums šķiet jau diezgan cienījams, bet 20 gados man arī likās, ka 40 gados mirst nost. Tagad saprotu, ka arī 50 gados vēl viss notiks. Esam izdauzījušies un tagad novērtējam ģimenes dzīvi un mieru. 


Kā ir būt divu mazu puiku mammai?
Emocionāli jūtos daudz jaunāka un domāju, ka arī izskatos jaunāka par savām vienaudzēm. Man jau nav laika sēdēt uz dīvāna. Ir jāskrien pakaļ bumbai pa spēļlaukumu, jātupstas, jāceļas. Nav jāiet uz fitnesa zāli. Nav laika atslābt, jo divi motoriņi visu laiku prasa skriet un darboties. 
Domāju, ka zināšanu jomā vairāk varu dot. Mammas mīlestība, iespējams, ir nobriedušāka nekā agrā jaunībā. 
Var atzīt, ka 44 gados naktīs šausmīgi nāk miegs, ir liels nogurums. Nevar to salīdzināt ar to enerģijas daudzumu, kas bija, kad bija 20 vai 30 gadu. Ja bērns naktī mostas, tad ir grūti. 

Domāju, ka kopumā šobrīd bērnam varu iedot vairāk arī emocionāli, lai gan emocionāli pilnīgi noteikti nejūtos atbilstīgi 44 gadiem. Jūtos uz 30–35 gadiem, liekas, ka laiks ir apstājies.
Protams, dažreiz egoistiski gribas vienu dienu atkrist un nedarīt neko. Tad nu esam vienojušies, ka vienā brīvdienā – sestdienā – guļu es, otrā – svētdienā – izguļas vīrs. Sestdienās mums ir pankūku rīti. Bēni ceļas ap sešiem, ejam iejaukt kopā pankūku mīklu. Tad ceļas vīrs, un mums ir pankūku rīti.


Vai redzi arī kādus riska momentus audzināšanā, kas ir gados vecākām mammām?
Jūtu, ka mazliet par daudz ir rūpēšanās, pedantisms, pāraprūpes tendences. Vēlme visu izdarīt kā pienākas arī bērnu audzināšanas jomā. Ir lielāka izpratne par atbildību un sekām. Ja 20 gadu vecumā tu bērnam ļauj vienkārši augt, tad 40 gados skaties, ka tik viņš nepakrīt, nesavainojas.  Tiesa, ar otro bērnu esmu nedaudz atslābusi. 

Ar pirmo darīju visu ļoti pareizi – daudz lasīju priekšā, spēlējāmies visu laiku kopā un ļoti daudz. Tagad, kad Edvardam ir pieci gadi, viņš īsti neprot spēlēties, prasa visu laiku uzmanību. Jaunākais, Kristaps, ir pašpietiekamāks, mierīgāks. Vecākajam esmu bijusi visu laiku klāt, bet jaunākajam jāiemācās nodarboties arī ar sevi pašam. Jāiemācās dalīties ar mammu.


Ir kādas situācijas, kurās tu tomēr jūti, ka ir jaunāki vecāki un tu ar Andri tomēr esat jau tādā nobriedušā vecumā?
Vienīgā vieta, kur jūtu, ka esmu vecāka par vidusmēra mammu, ir bērnudārzs. Ja Edvarda grupā vēl ir mūsu vecuma vecāki, tad Kristapa grupā esam visvecākie. 

Ir nedaudz diskomforts, kad redzu, ka viņi diskutē par kaut ko, par ko man ir pilnīgi cita izpratne. Dažreiz šīs diskusijas šķiet mazliet muļķīgas. Jūtu, ka ir lielāka dzīves pieredze. Neteikšu, ka jūtos ļoti slikti, bet citādi. Iespējams, ka slikti jutīšos bērnu skolas izlaidumā, kad man būs 65 gadi, varbūt skolas laikā kāds kaut ko teiks. 
Kur es reizēm izjūtu savus gadus? Liekas, ka pirms desmit gadiem man būtu vairāk enerģijas un spēka spēlēties, bet uztveru to tagad kā pienākumu. Esmu vairāk orientēta uz kopīgām darīšanām – kopīgi ceptas pankūkas, kopīgi darinātas mājiņas. Tieši spēlēšanās ar mantām man ne pārāk patīk.

Esmu autoritārais vecāks, man sevi ļoti ir jābremzē, lai neaudzinātu pēc principa „zinu, kā jābūt, jo man ir dzīves pieredze”. Ir mazliet bažas, kā būs, kad bērni aizies skolā. Ir cita izglītības sistēma, arī smadzenes tomēr jau kļūst slinkākas. To redzēšu pēc pāris gadiem. Bet kopumā nejūtos kā veca mamma.


Kopumā tendence ir viennozīmīgi tāda, ka sievietes laiž pasaulē bērnus arvien vēlāk. Arī 45–50 gados ir „jaunās māmiņas”. Kā tu vērtē – tas ir pozitīvi?
Vai ir labi dzemdēt vēl lielākā vecumā? Nezinu! Šobrīd sieviete vēl jūtas labi un tiek galā, bet kā jutīsies bērns, kad viņam būs desmit gadu un viņš ies skolā, bet mammai būs tuvu pie sešdesmit? Tas tomēr ir arī egoisms dzemdēt vēl lielākā vecumā.

Sarunu ar Ilzi beidzam laikus. Lai arī nemaz nav tik vēls, Ilze jau lūkojas pulkstenī un steidzas uz mājām. Vai tad nemaz negribas ilgāk atpūsties ārpus mājas? „Gribas,” atzīst Ilze, „bet, no otras puses, gribas ātrāk doties mājās, būt klāt, kad bērni iet gulēt. Varbūt te izpaužas tā sajūta, ka nevar jau zināt, cik ilgi būšu kopā ar saviem bērniem, gribas izbaudīt katru mirkli ar viņiem kopā.”

Izglītojošs žurnāls “Topošajām Mammām un Tētiem”

 Fonds “Mammām un Tētiem” sācis izdot žurnālu topošajiem un jaunajiem vecākiem ar mērķi sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem veselīgai grūtniecībai, par dzemdību norisi, pāra attiecību stiprināšanu laikā, kad ģimenē ienācis bērniņš, un drošu, pareizu jaundzimušā aprūpi.
Žurnāls bez maksas pieejams ārstu praksēs un dzemdniecības iestādēs.

lejuplādēt PDF formātā

atvērt lasīšanai online