Bērna dzīve pirms piedzimšanas. Reāla, neizpētīta un ļoti svarīga

„Prenatālās psiholoģijas sākumi ir meklējami pagājušā gadsimta 20. gados, kad pirmo reizi tika aprakstīta cilvēka dzemdību traumas ietekme uz viņa personību. Aktualizējot dzimšanas nozīmīgos aspektus, arvien vairāk sāka pievērst uzmanību tam, kādas ir mazuļa un mammas attiecības, kamēr bērna dzīve vēl noris mammas vēderā. Kā arī tam, ka šīs attiecības kļūst par nozīmīgu pirmo attiecību pieredzi, kas, gribam to vai ne, ietekmē visas pārējās mūža attiecības. 

Kā atcerēties šīs atmiņas? Ir dažādas terapijas tehnikas, piemēram, regresijas terapija, kas ļauj jau pieaugušam cilvēkam atsaukt atmiņas un emocijas no laika „pirms nākšanas pasaulē”, atcerēties sevi embrija stadijā un pat vēl tikko saplūdušu šūnu kopumā. Atsaucot atmiņā šos neapzinātos un aizmirstos notikumus, ir jāpieņem, ka izskaidrojums šobrīd nesaprotamajām emocijām un sajūtām ir meklējams agrīnās atmiņās,” stāsta psihoterapeite Vita Kalniņa. 
 

Interesanti, ka bērni līdz trīs gadu vecumam ļoti agrīnas atmiņas atceras. Ja mazulis samērā labi runā, viņam var neuzbāzīgi pajautāt: „Vai tu atceries, kā šeit atnāci?” Ja būsim ieinteresēti un gatavi klausīties, uzzināsim daudz interesanta par savas atvases grūtniecības laika izjūtām. Ap trīs gadu vecumu šīs atmiņas sāk bālēt un izgaist, toties tās saglabājas zemapziņā, stāsta speciāliste.
 

Svarīgais atklāšanas brīdis 

Brīdis, kad sieviete uzzina, ka ir gaidībās, ir ārkārtīgi svarīgs. Prenatālajā psiholoģijā to sauc par atklāšanas brīdi un, neatkarīgi no tā, vai mazulis plānots vai pieteicies negaidīti, bieži saistās ar ļoti pretrunīgām un spēcīgām emocijām. „Sajūtas ir pretrunīgas – ir prieks, bailes, bažas... Parasti par grūtniecības faktu sieviete uzzina ap 5. līdz 6. grūtniecības nedēļu. Šajā laikā embrijam veidojas sirds. Ja grūtniecība vecākiem ir šoks, tad emocijas, ko izjūt mamma, vistiešākajā veidā skar sirdi. Vēlāk, jau piedzimis, šis cilvēks emocionālu pārsteiguma brīžos, iespējams, vispirms neapzināti aizskars krūšu rajonu, sirdi,” tā psihoterapeite. 

Ultrasonogrāfija ir viens no instrumentiem, kas ļoti palīdz saprast, kas notiek mātes vēderā; tā paver lodziņu uz tumšo, kluso pasauli, kas ir mammas dzemdē; ļauj saredzēt to, ko agrāk nevarēja pat iedomāties. Diemžēl nereti tas nenāk par labu mammas un bērna kontakta veidošanai.  

Dažādās ķermeņa terapijās labi var novērot, kā cilvēks neapzināti caur savu ķermeni atspoguļo to, ko jutis un piedzīvojis grūtniecības laikā un dzemdībās. Tāpat kā mātes piedzīvotās emocijas ietekmē neapzinātos žestus, ko vēlāk dzīvē izmantos cilvēks, tā arī grūtniecības laikā piedzīvotie mammas emocionālie pārdzīvojumi varot ietekmēt cilvēka pasaules uztveri un sajūtu, kā viņš sevi saredz pasaulē un sabiedrībā. „Piemēram, sievietei, uzzinot par grūtniecību, iešaujas prātā doma par abortu vai arī ilgstoši ir grūtības pieņemt grūtniecības faktu, ir šaubas, kā dzīvot, vai spēs tikt galā ar mātes pienākumiem, vai ģimenes pieaugumam būs gatavs vīrietis. Beigās grūtniecība tiek saglabāta, un bērns piedzimst mīlēts un gaidīts. Tomēr šaubu pilnās dienas vai nedēļas vēl nedzimušajam bērnam, iespējams, jau ir radījušas bailes un nepārliecību par sevi, savu vietu pasaulē. Tādam cilvēkam var būt grūtības iekļauties grupās, jaunā vidē. Jau esot pieaugušam, viņam liekas, ka viņu var nepieņemt, ka viņš neiederas šajā pasaulē,” stāsta Vita Kalniņa.  

Runāt ar gaidāmo bērnu

Emocijas un sajūtas tik vienkārši vadīt nevar. Kā rīkoties, ja, uzzinot par bērnu, šādas domas tomēr ir bijušas? „Fakts ir jāapzinās, jāpieņem un jārunā ar bērnu, paskaidrojot viņam situāciju. Jā, to var darīt arī tad, kad mazulis vēl ir vēderā – jo agrāk mēs to darām, jo mazāk šāda sāpīga pieredze nostiprinās apziņā. Jo ilgāk bērns paliek šoka stāvoklī un neziņā, kā viss atrisināsies, jo ilgāk un lielākā stresā viņš būs. Mamma var aprunāties ar mazuli vēderā, paskaidrot, piemēram, ka bija nobijusies; palūgt piedošanu un pateikt, ka priecājas par viņu, ka gaida un mīl. Jo agrāk pārrunājam lietas, kuras radījušas nepatīkamas izjūtas, un atvainojamies, jo vieglāk ir būt kopā. Ir ļoti svarīgi pašai mammai tikt galā ar vainas izjūtu, jo tā ļoti traucē veidot veselīgu un ciešu emocionālu kontaktu ar zīdaini.” 

Ultrasonogrāfijas spožums un posts

Prenatālās psiholoģijas attīstībā liela nozīme ir ultrasonogrāfijas sniegtajām iespējām.  
Ultrasonogrāfija ir viens no instrumentiem, kas ļoti palīdz saprast, kas notiek mātes vēderā; tā paver lodziņu uz tumšo, kluso pasauli, kas ir mammas dzemdē; ļauj saredzēt to, ko agrāk nevarēja pat iedomāties. Diemžēl nereti tas nenāk par labu mammas un bērna kontakta veidošanai.  

Savā praksē, strādājot ar grūtniecēm, Vita Kalniņa novērojusi šādu tendenci: „Kad jautāju, kā vēderā jūtās bērns, mamma saka: „Aiziešu uz sonogrāfiju, tad uzzināšu” vai arī „Iešu paskatīties uz savu bērnu, kā viņš izskatās ekrānā.” Bet tu taču vari katru dienu būt ar viņu kopā, jo viņš jau ir tevī! Sievietes veido albumus ar bildītēm tā vietā, lai veidotu emocionālo saikni ar reālo bērnu, glāstītu vēderu, parunātu ar viņu. Bērns šajā brīdī paliek ļoti vientuļš.”

Speciāliste uzsver: „Prenatālajā diagnostikā ultrasonogrāfija gan ir laba un noderīga lieta, ja ir jāizvērtē mazuļa fiziskā attīstība, bet no psiholoģiskā viedokļa tā traucē mammai un bērnam vienam otru sajust. Attiecības starp bērnu un mammu ļoti atsvešinās, jo mamma grūtniecības laikā veido attiecības nevis ar bērnu, kas ir viņas vēderā, bet ar bērnu, kas ir USG bildītē.” 

Gribējām puisīti, piedzima meitiņa

Ultrasonogrāfiskās izmeklēšanas galvenais uzdevums ir apstiprināt, ka bērns ir vesels – vai viņam nav attīstības patoloģiju, un, ja ir, ļaut ārstiem sagatavoties sniegt pirmo palīdzību uzreiz pēc mazuļa piedzimšanas. Iespēja uzzināt bērna dzimumu ir tikai kā papildu iespēja apmierināt vecāku ziņkārību. Tomēr iespēja noskaidrot dzimumu ir ļoti intriģējoša. Gaidas un vilšanās, ja puncī nav cerētā dzimuma mazulis, šajā gadījumā var izrādīties traucējošs faktors, lai mamma veidotu emocionālu saiti ar savu atvasi. Ir pierādīts – ja vecāki uzzina bērna dzimumu tikai dzemdībās, hormonāli viņi ir gatavi pieņemt jebkāda dzimuma mazuli. Savukārt, ja grūtniecības laikā uzzina, ka bērnam ir „nepareizais” dzimums, tad visu gaidību laiku var pavadīt skumjās pārdomās par to, ka tas tomēr nebija tas, ko gribēja un gaidīja. Tas nozīmē, ka mazulis jau mammas vēderā jūtas atsvešināts un atstumts. Nezinot bērna dzimumu, vecākiem ir vieglāk un veselīgāk veidot attiecības ar „savu bērnu”, nevis noteikta dzimuma mazuli. 

Iepriekš zaudēti bērni

Neparasts fenomens, ko pašlaik vēl tikai pēta, ir zaudētā dvīņa grūtniecības un cilvēku izjūtas, kuri ir bijuši viens no dvīņu pāra. Zināms, ka daļa grūtniecību sākotnēji ir bijušas dvīņu grūtniecības, bet viens no dvīņiem ir gājis bojā pašā grūtniecības sākumā. Pirmajās nedēļās embrijs vēl ir tik mazs, ka „iekapsulējas” dzemdes dobumā, tā attīstība apstājas un tālāk turpinās vienaugļa grūtniecība. Nereti sieviete par šo situāciju pat neko nav nojautusi, toties neapzinātas atmiņas, skumjas un nemieru piedzīvo mazulis, kas dzimis šādā grūtniecībā. Palikušie bērni sajūt ļoti lielas sēras, kuru cēloni īsti nevar izprast, bet iemesls ir zaudētais dvīnis. 

Tikt galā ar pagātni

Emocionālais kontakts ar mazuli spēlē lomu dažādās situācijās. Piemēram, mammas, kuras zaudējušas bērnu grūtniecības laikā, bieži ir nedrošas nākamajā grūtniecībā. Tas nozīmē, ka nākamās grūtniecības laikā sieviete var baidīties pieķerties bērnam, kamēr nav pārdzīvots kritiskais periods, kas sakrīt ar iepriekšējo zaudējuma laiku. Viņām var būt distancētākas attiecības ar mazuli, viņas, iespējams, cenšas nedomāt par grūtniecību, nepieķerties. Izveidojas apburtais loks – bērns jūtas vientuļš un nezina, vai viņam šeit palikt, jo mamma baidās viņam pieķerties. [1–4] 

Jaunums dzemdību vadīšanā

Šobrīd Eiropā arvien biežāk tiek lietota jauna psihoterapijas metode – „piesaistes analīze”. Tā ir metode, kā strādāt ar bērnu mammas vēderā. Ar mazuli pirms dzemdībām veic „darbu”, paredzot dzemdībās iespējamās grūtības un jau ar augli „vienojoties”, kā tās risinās. Mamma nonāk kontaktā ar bērnu, sūtot viņam noteiktus tēlus. Bērns vēl nesaprot valodu, bet tādā kā bilžu un attēlu veidā mamma var raidīt informāciju viņam, šādi „sarunājoties”. Tas prasa spēju būt ļoti labā kontaktā ar bērnu. Labā ziņa ir tā, ka to ir iespējams iemācīties un izmantot attiecību veidošanā ar mazuli.

Par psiholoģiskās gatavības nozīmi dzemdību procesā lasi rakstā „Izvēlēties ķeizargriezienu? Nē, būt gatavai dzemdēt!”. Tas atrodams žurnāla „Mammām un Tētiem” 2016. gada septembra–novembra numurā. Internetā žurnālus lasi „www.mammamuntetiem.lv/zurnals”.
 

Fakti par sajūtām pirms piedzimšanas:

1. Gadu simtiem uzskatīja, ka cilvēkam ir tikai piecas maņas – tauste, dzirde, garšas sajūta, redze un spēja saost. Par to, ka šīs sajūtas bērnam varētu būt arī mātes vēderā, neviens pat neiedomājās. Pieņēma, ka embrijs deviņus mēnešus pavada „bezsapņu miegā”, neko nejūtot, nedzirdot un nesaprotot. Pēdējās desmitgadēs ir atspēkots gan viens, gan otrs priekšstats. Izrādās, cilvēkam ir daudz vairāk maņu un ikviena no tām sāk attīstīties vēl mammas vēderā.
2. Spēja sajust pieskārienus ir pirmā sajūta, kas veidojas jau embrija stadijā. Attīstās arī siltuma un aukstuma atšķiršanas sajūta. Auglis jūt arī sāpes, ko rada nervu saspiedumi vai bojājumi. Diemžēl šis aspekts netiek ņemts vērā, kad tiek vadītas dzemdības. Bērns dzemdību laikā arī izjūt sāpes!
3. Grūtniecības 14. nedēļā sāk veidoties dzirde. Pilnībā tā attīstās nākamo desmit grūtniecības nedēļu laikā. Tad bērns dzird gan skaņas, kas nāk no ārpuses, gan arī to, kā darbojas mammas gremošanas trakts, sitas sirds. 
4. Līdzsvara sajūta un spēja orientēties telpā embrijam sāk veidoties, sākot no 7. līdz 12. grūtniecības nedēļai.
5. Smaržas un smakas uztveršana, oža attīstās vienlaikus ar garšas sajūtu, un pirmie sensori, kas uztver garšu, rodas tieši degunā. Augļūdeņu garšu bērns sajūt, ievelkot tos caur deguna atverēm.
6. Mute un mutes dobuma gļotāda domāta ne tikai garšu, bet arī tekstūras un formas uztveršanai. Ne velti mazulis vispirms pasauli iepazīst caur muti – sākumā zīžot mammas krūti, pēc tam mēģinot pagaršot savu dūrīti un tuvākos satveramos priekšmetus.
7. Ir novērots, ka maziem puisīšiem jau mātes vēderā, sūkājot īkšķi, novēro erekciju. Embrijs var mēģināt laizīt placentu, bet dvīņi mēģina nolaizīt viens otru. Iespējams, tās ir pirmās ķermeniskās baudas, kas saistās ar seksualitāti.
8. Lai arī embrija acis ir aizvērtas un plakstiņi atveras tikai pēc 6. grūtniecības mēneša, neizskaidrojamā veidā viņš spēj uztvert amniocentēzes adatu, kas tiek ievadīta dzemdē augļūdeņu paņemšanai. Procedūru parasti veic 14.–16. grūtniecības nedēļā.
9. Novērojumi liecina, ka viņi sajūt vecāku garastāvokļa svārstības un demonstrē nepatiku pret agresīvu vai citādi nepieņemamu rīcību, ko mamma var izjust no apkārtējiem.
10. Zināms, ka auglis uztver sajūtu, kas saistās ar nāves tuvumu, piemēram, iespējamo mammas lēmumu par abortu. Piedzimstot, šis sajūtas noglabājas zemapziņā.

Ir ļoti svarīgi pašai mammai tikt galā ar vainas izjūtu, jo tā ļoti traucē veidot veselīgu un ciešu emocionālu kontaktu  ar zīdaini.

Avoti: 
1. Windows to the Womb: Revealing the Conscious Baby from Conception to Birth. David Chamberlain, 2013.
2. Chamberlain, David. The Mind of Your Newborn Baby. 3rd ed. Berkeley, C.A.: North Atlantic Books, 1998.
3. Life Before Birth: The Hidden Script That Rules Our Lives. Chicago: NTI Upstream, 2011.
4. Austermann, Alfred R.; Aumennann, Bettina. The Surviving Twin Syndrome. (Originally in German: Konigsweg- Verlag, 2006). 

Izglītojošs žurnāls “Topošajām Mammām un Tētiem”