Māmiņas pieredze: Grūtniecības depresija un iespēja saņemties

Biju nosolījusies savam mīļotajam, ka šo rakstu publicēšu publiski, lai tās, kurām ir līdzīga situācija, nomierinās un saņem sevi rokās. Kad tas viss notika ar mani, meklēju atbildes uz jautājumiem internetā, bet neko neatradu.

Katrai jau tas laiks savādāks. Cita visu laiku sēž pie gurķu burkas, cita pie poda. Man nebija neviens,ne otrs. Toties toksikoze bija līdz pat septītajam mēnesim. Tā mani nomāca, lika justies slikti un neļāva izbaudīt skaisto grūtniecību. Tas bija briesmīgi, jo es visu laiku jutos nepilnvērtīga un nevarīga.  Kad ritēja otrais mēnesi, ļoti cerēju, ka, sākoties pavasarim, pazudīs visi sliktumi.

Kopš iestājās grūtniecība, biju kļuvusi neciešama. Un neteiksim, ka man ir viegls raksturs pats par sevi, bet ar grūtniecības iestāšanos viss bija vēl šausmīgāk. Viss riebās! Sava mīļotā cilvēka pieskārieni liekas riebīgi. Vienu brīdi jau likās, ka drīz noslīkšu savās negatīvajās domās un no cimperlīguma uzsprāgšu. Domāju, ka būs ir skaists laiks, bet patiesība izrādījās pilnīgi savādāka.

Bija brīži, kad domāju par pašnāvību, negribēju būt, jo eksistēju. Mīļotā atbalstīta, devos pie psihologiem, arī ļoti spēcīgiem, kurus apmeklēja Latvijā zināmi cilvēki. 

Cerēju, ka man kāds no viņiem atvērs acis un palīdzēs, taču viss velti. Viņi mani tikai nokaitināja un lika justies vēl sliktāk.

Zeme zem kājām sāka kustēties un likās, ka drīz es padošos. Mana attieksme pret mīļajiem bija neciešama, es biju palikusi pilnīgi citādāka. Sapratu, ka tā turpināties nedrīkst tajā brīdī, kad mans vīrietis no manis gandrīz aizgāja. Viņš bija gatavs mani pieņem līdz brīdim, kad viss kļuva pavisam neciešami. Mana mamma ar mani bija gatava vairs nekad nerunāt, vienīgi krustmāte mani saprata.

Pateicoties viņai atvērās man acis. Viņa lēni un mierīgi ar mani centās runāt un iegrozīt manu galvu pareizajā virzienā. Tuva cilvēka nodevība mani pavisam atgrieza realitātē. Es sapratu, ka man nekā vairāk par manu vīrieti nav. Es sapratu, ka viņš mani mīl no visas sirds un ir gatavs darīt jebko. No tā brīža, kad sākās mans piektais grūtniecības mēnesis, es staroju. Staroju blakus savam vīrietim, ļāvu nēsāt viņam mani uz rokām. Mainījās viss. Es esmu pateicīga tam visam,kas notika. Es esmu pateicīga savam mīļotajam,ka viņš man piedeva. Es esmu pateicīga sev, ka pierādīju,ka spēju mainīties.

Šobrīd manam mazulītim rit ceturtais dzīves mēnesis un mēs esam laimīgi. Es atbalstu savas paziņas un draudzenes, kuras ir nonākušas līdzīgā situācijā. Un ja Tu tagad šo lasi un saproti, ka tas notiek ar Tevi – saņemies! Izeja ir! Kad Tavs mazulītis pirmo reizi gulēs uz Tavām krūtīm,Tu šo visu jau būsi aizmirsusi.

Un mīļais piedod par to visu. Paldies,ka Tu man esi. Es Tevi neprātīgi mīlu.

Laine