Lasītājas pieredze: Netērējiet laiku mammu forumiem!

Es esmu mamma. Tas skan patiešām īpaši. Jau gandrīz desmit mēnešus esmu šādā statusā. Manā dzīvē ir mainījies viss. Sākot jau ar mani pašu. Būt mammai ir liela atbildība, kas sev līdzi nes ne vien daudz skaistā, bet gribot negribot mammas sirds dara savu. Ar to es vēlos teikt, ka nekad neviens cits cilvēks nesapratīs un nevarēs justies tā, kā jūtas mamma, kas domā, jūt un satraucas par savu bērnu. Un tikai tagad, tagad, kad man ir trīsdesmit gadu, es varu saprast savu mammu un kādēļ dažādās dzīves situācijās viņa ir uzvedusies tā un ne savādāk. Tikai tagad es apzinos, cik liela nozīme manā dzīvē ir vecākiem. Padsmit gados ir grūti novērtēt, ka vecāki ir dāvājuši tev vissvarīgāko dzīvē. Kļūstot par mammu, nāk līdzi milzīga pateicība vecākiem, vārdos neizsakāma pateicība.

Kļūstot par mammu, nāk līdzi milzīga pateicība vecākiem, vārdos neizsakāma pateicība.

Esot jaunajā statusā un arī pavisam savādākā ikdienas ritmā, atminos laiku, kad nebiju bērniņa gaidības un vēroju mammas, kas laiski pastaigājās pa parku stumdot bērnu ratiņus. Citas vienas, citas malkojot kafiju, citas kopā ar draudzenēm. Ļoti spilgti prātā palicis tas, ko tajā brīdī nodomāju. Tas nu gan ir vienkārši un forši. Ieliec mazo ratos, dzer kafiju un pļāpā ar draudzeni. Un tā gadu ar pusi no vietas. Un tad vienā mirklī, kad pati esi mamma, kas stumda pa parku ratiņus, tu saproti, ka tas vispār nav tā, kā izskatās. Tev var stāstīt draudzenes vai kāds cits, kā nu būs, kad piedzims mazais, jo mums bija tā un šitā. Bet tu nekad, nekad nezini, kā būs tev. Tā pat kā nav divu vienādu mammu, nav arī divu vienādu bēbīšu.

Bieži vien ar šiem pieredzes stāstiem jaunie vecāki (īpaši jau mammas) tiek tikai iebiedētas un satrauktas. Traki, ja līdz jaunās mammas ausīm nonāk kāda ne tik patīkama pieredze, kas gribot negribot kaut kur nosēžas un bieži vien traucē.

Bieži vien ar šiem pieredzes stāstiem jaunie vecāki (īpaši jau mammas) tiek tikai iebiedētas un satrauktas. Traki, ja līdz jaunās mammas ausīm nonāk kāda ne tik patīkama pieredze, kas gribot negribot kaut kur nosēžas un bieži vien traucē. Ir jauki aprunāties ar topošo mammu, bet jāsaprot, kas ir tas, ko var teikt un ko labāk paturēt aiz zobiem, lai arī, cik ļoti to gribas spļaut ārā. Katras mammas pieredze un ceļš, kā tapt par mammu, ir unikāls. Kļūstot par mammu, sieviete pieņem ļoti svarīgu lēmumu, kas ietekmēs visu viņas atlikušo dzīvi.

Iespējams, pateicoties forumiem, mammu grupām un insta mammām, jaunās māmiņas nedzird pašas sevi. Iespējams pat baidās sev uzticēties domājot, ka kāda cita māmiņa, kas publicējusi savu pieredzi zinās labāk.

Iespējams, pateicoties forumiem, mammu grupām un insta mammām, jaunās māmiņas nedzird pašas sevi. 

Protams, es esmu lasījusi mammu forumus gan gaidību laikā, gan tagad. Bet katru reizi es nonāku tikai pie viena – tam nav bijusi nekāda jēga. Vienīgais, ko es esmu ieguvusi, ir nemiers, lasot mammu viedokļu sarakstes. Jo visbiežāk šādos mammu forumos notiek savstarpēja sacenšanās un salīdzināšana. Un kam tas būtu nepieciešams? Katram ir brīva izvēle, ko lasīt vai gluži pretēji nelasīt. Bet es vēlētos silti ieteikt mammām, kas tikai vēl gaida savus mazuļus, netērēt laiku mammu forumiem. Ja ir vēlme kaut ko lasīt, uzzināt un galvenais pozitīvi noskaņoties dzemdībām, ir viena ļoti burvīga grāmata, kurai noteikti cauri ir gājušas ļoti daudzas latviešu sievietes. Tā ir Lindas Rozenbahas grāmata “Gaidības un radības ar prieku”. Šo grāmatu es izlasīju jau pirmajos grūtniecības mēnešos un priecājos, ka tā izdarīju, jo tas bija patiešām pozitīvs starts manam grūtniecības laikam un arī harmoniskajai finiša taisnei, kad satiku savu mazulīti.

Bet es vēlētos silti ieteikt mammām, kas tikai vēl gaida savus mazuļus, netērēt laiku mammu forumiem. Ja ir vēlme kaut ko lasīt, uzzināt un galvenais pozitīvi noskaņoties dzemdībām, ir viena ļoti burvīga grāmata, kurai noteikti cauri ir gājušas ļoti daudzas latviešu sievietes.

Visu savu dzīvi mācos baudīt “šeit un tagad” mirkli. Ļoti ceru, ka šo mācību stundu arī apgūšu, jo pie tās ļoti strādāju. Kad mazā bija puncī, un tuvojās jau pēdējie mēneši, es domāju, cik ļoti gribas, lai pienāk mūsu tikšanās, lai arī visa grūtniecība noritēja bez komplikācijām. Tagad es ik pa laikam kavējos atmiņās, kā bija tad, kad mazā bija puncī. Ir gan viena lieta, ko nožēloju, ka esmu uztaisījusi tik maz punča foto. Nemāku teikt, kādēļ, bet, esot stāvoklī, vienkārši nevēlējos bildēties. Droši vien kāda mamma nodomās, ka tas jau dēļ lielā vēdera un liekā svara utt., bet ne viens, ne otrs manā gadījumā nebija. 

Un, lai nav jānožēlo, ka tomēr pārāk maz laika vai glāstu ir veltīti mazajam cilvēkam.

Jāsaprot, ka bērna kopšanas atvaļinājums paskries ļoti ātri. Protams, dienās, kad mazais tikai niķojas, šķiet, ka laiks velkas un vīram ienākot mājās var nedaudz uzelpot, bet tas ir pārejoši. Viss ir pārejoši – gan negulētās naktis, gan citi bēbīšu trači. Brīžos, kad spēka vairs nav, es sev to atgādinu un tā jau arī ir. Tikko mazā vēl bija puncī, bet nu jau drīz spers pirmos solīšus.

Lai skaists laiks kopā ar mazajiem, kas ļoti ātri būs lieli. Un, lai nav jānožēlo, ka tomēr pārāk maz laika vai glāstu ir veltīti mazajam cilvēkam.