Sērošana par zaudētu bērniņu

Sēras nav saistītas ar to, cik ilga bijusi grūtniecība, – ciešu saikni ar gaidāmo bērnu iespējams izjust gan septiņās, gan 27 grūtniecības nedēļās. Varbūt jau vairākus gadus vai gadu desmitus pirms grūtniecības iztēlojāmies mazuļa acu krāsu, to, ar kādu dziesmu nomierināsim viņa vissirsnīgāko raudienu vai kā pietupušies izpletīsim rokas, kad mazie soļi dipinās pretī. 

Mūsu jūtu dziļums nav saistīts ar grūtniecības ilgumu, un mēs drīkstam patiesi bēdāties par zaudējumu neatkarīgi no tā, cik nedēļu fiziski piedzīvojām bērna klātbūtni. Sēras ir mīlestība, kurai nav, kur iet. Mēs drīkstam mīlēt, sērot par to, kas mums bijis dārgs un svarīgs, lai cik īss vai garš ir bijis tā mūžs.

Sēru stadijas 

• noliegums,
• dusmas,
• kaulēšanās,
• skumjas,
• pieņemšana.

Šīs ir sēru stadijas, kas lineāri seko cita citai, līdz sasniedz pieņemšanu. Tomēr realitāte ir daudz svārstīgāka nekā teorija, un ne vienmēr pēc zaudējuma izdzīvojam visas minētās sēru fāzes noteiktajā secībā. Realitātē sēras bieži vien izpaužas kā vairāku izjūtu sajaukums. Pētījumi rāda, ka pat pieņemšana, kas nereti tiek uzskatīta par sērošanas “galapunktu”, var parādīties jau uzreiz pēc notikušā. Tas gan nenozīmē, ka iestājas miers, – vienlaikus iespējams izjust spēcīgas ilgas, dusmas un nomāktību. Daļa cilvēku vissmagākos brīžus piedzīvo nevis uzreiz pēc notikušā, bet pat pusgadu vēlāk [1]. 

Kā un kāpēc skumjām ļauties?

Mūsos katrā ir vēlme beigt skumt pēc iespējas ātrāk, tas ļauj mobilizēties un turpināt dzīvi, kā ierasts. Patiesi – ir tik normāli izvairīties no negatīvu notikumu cilāšanas. Bet izvairīšanās var atturēt no atlabšanas. Nereti negribas par notikušo runāt, jo domājam, ka tas neko nedos vai tikai vairos skumjas. Šīs bailes iestrēgt skumjās nozīmē ticēt, ka es pats netikšu ar savām emocijām galā. Bet ar atbalstu ir iespējams gan līdz mielēm izsāpēt, gan celties, lai ietu tālāk.

Sēras var izpausties gan kā dusmas, gan fizisks nelabums vai drebuļi, sastingums vai pēkšņi atmiņu uzplaiksnījumi. Lai emocijas nekļūtu nepanesamas, tās jānosauc vārdā.

Jā, nevajag skumjās iestrēgt, taču arī gulēt dīvānā un skatīties seriālus pēc zaudējuma var būt pat ieteicami. Tomēr jāsaprot, ka pilnīgi no sērām nevar aizbēgt, lai kā mēs censtos apspiest vai pārveidot savas izjūtas. Šaustīt sevi par to, ka emocionālais ievainojums nepāriet pietiekami ātri, ir lieki. Mēs paši sevi ievainojam ar to, ka neļaujam sev skumt. Tāpat kā dziļas rētas dzīst lēni, arī stabilitātes atgūšana pēc zaudējuma prasa laiku un rūpes.
Sēras var izpausties gan kā dusmas, gan fizisks nelabums vai drebuļi, sastingums vai pēkšņi atmiņu uzplaiksnījumi. Lai emocijas nekļūtu nepanesamas, tās jānosauc vārdā. Ko es jūtu? Vai dusmu pamatā ir netaisnība, ka tas notika ar mani? Varbūt tās ir ilgas pēc bērniņa, sēras par viņa nāvi? Varbūt jūtos vientuļi savās izjūtās? Vai jūtu smagumu pakrūtē, tukšumu vēderā, varbūt galva kūp dusmās? Pētījumi rāda: jo labāk mākam nosaukt, ko jūtam (vientulību, netaisnību, ilgas utt.), jo labāk savu rīcību spējam vadīt [2]. Tas nozīmē, ka emocijas pār mums nevalda, pār tām valdām mēs. Nevis valdām apslāpējot un nejūtot, bet gan skatoties grūtajām emocijām tieši virsū.

Kāpēc šis sāp citādi?

Arī zaudēti mīļi vecvecāki var būt ārkārtīgi sāpīgs trieciens, tomēr atšķirība nereti ir notikuma neparedzamībā. Visbiežāk par savu vecāko radinieku nāvi esam kādreiz iedomājušies – lai cik skarbi, tas atbilst dzīves ritumam. Savukārt gaidāmā bērna zaudējums ir neparedzams, turklāt sabiedrībā netiek atklāti pausts. Šādi zaudējumi sev līdzi nes arī gūzmu jautājumu par jēgu: kāda jēga šai nāvei? Kāda jēga tādai dzīvei? Kāpēc es, kāpēc mēs? Kas es tagad esmu? Jo spēcīgāka izjūta, ka nespējam atrast jēgu, jo intensīvāk, sāpīgāk varam izjust savas sēras [3]. Pētījumi rāda, ka skumjas, kas seko pēc tuva radinieka nāves, var būt vienlīdz smagas kā tās, ko piedzīvojam pēc zaudējuma grūtniecībā [4]. 

Trešā daļa sieviešu mēnesi pēc zaudējuma izjūt posttraumatiskā stresa sindroma pazīmes, un puse no tām simptomus izjutīs pat pēc deviņiem mēnešiem

Grūtniecības pārtraukšanās atstāj ilgtermiņa sekas gan uz sievieti, ar kuru tas noticis, gan viņas partneri. Nākamajās grūtniecībās ir lielāka iespēja izjust trauksmes un depresijas simptomus [5]. Trešā daļa sieviešu mēnesi pēc zaudējuma izjūt posttraumatiskā stresa sindroma pazīmes, un puse no tām simptomus izjutīs pat pēc deviņiem mēnešiem [6]. Partneri var saskarties ar citiem izaicinājumiem: viņiem jākļūst par atbalsta personu savai otrajai pusei un vienlaikus jātiek galā arī ar savām personīgajām sērām, kas var izpausties atšķirīgi [7]. Tas ir iemesls, kāpēc iespēju robežās ir jāvēršas pēc palīdzības pie speciālistiem. Mūsu tuvākajiem var pietrūkt nepieciešamo prasmju mūsu atbalstam, vai arī nereti līdz galam nevaram savas sāpes viņiem uzticēt, jo vēlamies viņus pasargāt. Bet mēs katrs drīkstam skumt un katrs no mums ir pelnījis mierinājumu neatkarīgi no citu cilvēku ciešanām. Ja tuvinieki kādu iemeslu dēļ nespēj šajā laikā atbalstīt, meklējiet atbalstu pie profesionāļa. Psihologs, psihoterapeits vai krīzes speciālisti sniedz iespēju drošā vietā skumt, sajust atbalstu un neiet cauri sērām vienatnē. Pie speciālista iespējams sāpīgo stāstīt brīvi un piedzīvot, ka notikušais vairs nesatriec.

Kādas ir manas sēras?

Kādreiz sēras var izpausties kā izmisīga vēlme notikušo paturēt pie sevis, ne ar vārdu nepieminēt. Bet mūsu psihe tik viegli nav apmānāma, un sēras tāpat mūs pavada, tikai ne tik atklāti. Mēdz teikt, ka emocijas ir kā tāds ļoti uzticams pastnieks – tās savu sūtījumu mums piegādās tā vai citādi. Praktiski tas var nozīmēt, ka skumjas un ilgas mums tiek “piegādātas” kā aizkaitināmība uz tuvākajiem par ikdienišķiem sīkumiem, kā dusmu sprādzieni, kā pārlieka alkohola lietošana vai cita destruktīva uzvedība. 

Ja cenšamies ignorēt un izslēgt savas smagās jūtas, notrulinās arī citas emocijas, tostarp prieks. Kādreiz varam attapties, ka esam apātiski, vienaldzīgi, neko nejūtoši. Viss šķiet zaudējis krāsas. Tad mēs nereti sava zaudējuma sāpes parādām nevis raudot vai izdusmojoties par nomestām zeķēm, bet gan šaustot paši sevi. Nāk domas par to, ka biju vainīga/-s zaudējumā, varbūt par to, cik nederīgs ir mans ķermenis, ko varēju darīt citādi, ka tas ir sods. Kamēr tajā neiestrēgstam, mēs drīkstam domāt un just. Tas ir normāli. Tikai jāatceras, ka mūsu vissmagākās domas nav fakti, tām nav taisnība. Pašvainojošas domas ir sāpju radītas, un tās jāmācās palaist vaļā. Kā mākoņi – te nāk, te aiziet. Ļaujiet sev izdusmoties, izrunāties, ļaujiet sev just!

Papīrs var kļūt par to neitrālo pusi, kas visu uzklausa un mūsu domas nenosoda, – uzrakstīt piemiņas vēstuli kopā vai atsevišķi var būt atvieglojoši.

Vēl kādam jūtas var izpausties kā melni joki par notikušo, par savu ķermeni, varbūt par nākotni kopumā. Jokošana ļauj par kaut ko runāt, par to līdz galam nerunājot. Un jokot patiešām vajag, tikai jāsaprot, vai tā nekļūst par vienīgo formu, kurā runājam par smagām tēmām. Vai tas ir vienīgais veids, kā no citiem dabūjam kādu spēcīgu reakciju? Vai tās ir mūsu noliegtās sēras, kas pie katras izdevības lien ārā?
Svarīgi ir zināt, ka arī pēc ilgāka laika sērošana nav viendabīga. Labās, mierpilnās dienas arī pēc sešiem un desmit mēnešiem var mīties ar tādām dienām, kurās pazudusi visa līdz šim sasniegtā stabilitāte un jūtamies satriekti. To nereti uzjundī ārējas lietas, piemēram, sākušās mēnešreizes vai ziņa, ka draugu ģimenē sagaidīts mazulis. Prieks par kāda cita bērna ienākšanu pasaulē var mīties ar ilgām pēc sava bērna, skumjām par sevi, pat ar dusmām un netaisnības izjūtu.
Tas var likties mulsinoši un nesaprotami: kāpēc emociju vilnis pēc ilga laika atkal ir uzjundījis? Bet ir pilnīgi normāli svārstīties savā zaudējumā. Ir pilnīgi normāli atkal un atkal izjust milzīgu netaisnību, jo patiesi – ir tik netaisnīgi zaudēt bērniņu. 

Iespēja atvadīties

Ne velti bēres mūsu kultūrā tiek uzskatītas par tik būtisku rituālu – tajās varam sastapties ar notikušā neatgriezeniskumu, skumt un izjust vienotību ar citiem, kas skumst. Zaudējums grūtniecības laikā parasti nozīmē, ka šīs pieredzes iztrūkst. Par rituālu tad jāparūpējas mums pašiem, radot to tādu, kādu vēlamies. Tās var būt ieplānotas svinīgas vakariņas, kopīga vēstules rakstīšana vai arī vienkārši akmentiņu mešana jūrā. Ja ģimenē jau ir kāds bērns, šī ir arī iespēja parādīt bērniem un atgādināt sev, ka par savām skumjām un ilgām nav jākaunas, tās kopā varam izdzīvot. Pat ja tas ir ļoti sāpīgi, mēs tiekam galā. Bērnam svarīgi saprast, kas ir noticis un kas tagad mainīsies. 
Ja ģimenes ikdienā par emocijām daudz nerunājam, visdrīzāk arī grūtā brīdī mums pēkšņi neradīsies prasmes runāt par savām sērām. Taču papīrs var kļūt par to neitrālo pusi, kas visu uzklausa un mūsu domas nenosoda, – uzrakstīt piemiņas vēstuli kopā vai atsevišķi var būt atvieglojoši. Tur vērts pieminēt visu, ko šis zaudējums ir aktualizējis, visu, kas zaudēts (kāds zaudējis spēļubiedru, kāds cits sapni par ģimenes izbraucieniem vai par saules apspīdētiem brīvdienu rītiem visiem kopā, vēl kādam zaudēta iespēja redzēt, kā mīļotais cilvēks kļūst par vecāku šim bērniņam). Citiem nav jājūt un jādomā tas pats, ko jūtu es. Pat vienā ģimenē mūsu izjūtas var atšķirties. Bet jebkurš rituāls un kopīga sērošana vismaz vienu vakaru ir iespēja sajust, ka mēs varam skumt kopā, lai cik neērti tas brīžiem būtu. Ja esam atklāti par savām izjūtām un pieņemoši pret citiem, sēras mūs vieno un mazina vientulību.

Atvadu rituāls
Parūpējieties par atvadu rituālu no zaudētā bērniņa.
Rituāls var būt ļoti dažāds, piemēram:

• Svinīgas vakariņas,
• Vēstules rakstīšana bērniņam (partneri var rakstīt kopā vai atsevišķi),
• Piemiņas lietas izveidošana (var zīmēt, veidot, iekārtot atmiņu albumu ar grūtniecības un ultrasonogrāfijas bildēm, iestādīt dārzā koku u.c.).

Arī citi ģimenes locekļi sēro
Pēc bērniņa zaudēšanas ģimene nereti saskaras ar to, cik dažādi mēs katrs sērojam. Arī partnerim var būt sajūta, ka zaudēts pamats zem kājām, emocijas sprāgst vai šķiet, ka viss ir miglā tīts. Turklāt partnerim pēc noklusējuma ir uzdevums kļūt par atbalstošo plecu bērniņa mammai. Labi, ja tas viegli paveicams un esam kopdzīvē iemācījušies, kā izrādīt atbalstu. Bet realitāte daudzās ģimenēs ir tāda, ka sniegt atbalstu var būt ļoti sarežģīti. Var nebūt spēka, var nebūt informācijas par to, kā un ko darīt, ko nedarīt, un rezultātā mūs var pārņemt bezspēcība. Tāpēc jāsaprot, ka atbalsta sniegšana ir svarīga, bet tikpat svarīgi ir neapspiest savas sēras un savas izjūtas pārrunāt. Tas arī ļaus kļūt par atbalstu. Atklāti apdomājiet un pārrunājiet: vai jūtos sastindzis? Vai savās domās dusmojos uz likteni, kosmosu, Dievu? Un kādu atvadu rituālu tieši es gribētu savam zaudētajam bērniņam? Šādu un līdzīgu jautājumu apsvēršana ļauj atgriezties no fokusa uz sievieti atpakaļ pie sevis. Ļaujoties savām individuālajām sērām, mēs ļaujam sērot arī citiem un tieši tas ir mūsu visu kopīgais uzdevums. 

Autore: Ilze Vardanjana, “Skolas Mammām un Tētiem” psiholoģe

Atsauces

1. Maciejewski, P. K.; Bahoui, Z.; Block, S. D.; Prigerson, H. G. (2007). An Empirical Examination of the Stage Theory of Grief.
2. Feldman Barrett, L.; Gross, J.; Christensen, T. C.; Benvenuto, M. (2001). Knowing what You’re Feeling and What to do About it: Mapping the Relation Between Emotion Differentiation and Emotion Regulation. Cognition and Emotion, 15 (6), 713-724.
3. Neimeyer, R. A. (2011). Reconstructing Meaning in Bereavment. Rivista di Psichiatria, 46(5-6).
4. Brier, N. (2008). Grief Following Miscarriage: A Comprehensive Review of the Literature. Journal of Women’s Health, 17(3).
5. Hunter, A.; Tussis, L.; MacBeth, A. (2017). The Presence of Anxiety, Depression and Stress in Women and their Partners During Pregnancies Following Perinatal Loss: A Meta-analysis. Journal of Affective Disorders, 1(223), 153-164.
6. Farran, J.; Jalmbrant, M.; Falconieri, N.; Mitchell-Jones, N.; Bobdiwala, S.; Al-Memar, M.; Tapp, S.; van Calster, B.; Wynants, L.; Timmerman, D.; Bourne, T. (2019). Posttraumatic Stress, Anxiety and Depression: A Multicenter, Prospective, Cohort Study. Original Research Obstetrics, 222 (4).
7. Obst, K. L.; Due, C.; Oxlad, M.; Middleton, P. (2020). Men’s Grief Following Pregnancy Loss and Neonatal Loss: A Systematic Review and Emerging Theoretical Model. BMC Pregnancy and Childbirth, 11.