Jāvakcinē grūtnieces! Pasaulē un Latvijā ievieš jaunu stratēģiju zīdaiņu pasargāšanai no garā klepus

Kāpēc tā notika, stāsta  Rīgas Stradiņa universitātes Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras pasniedzēja, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas prezidente, Rīgas Dzemdību nama ginekoloģe Vija Veisa.  

Viens no iemesliem ir pretvakcinēšanās aktīvistu kampaņas, kas samazināja vakcinēto cilvēku skaitu populācijā, bet otrs – to saista ar vakcīnas formas maiņu. Sākot vakcinācijas pret garo klepu kampaņas pagājušā gadsimta 40. gados, tika izmantota pilnšūnu [VV1] (whole cell) vakcīna, kas izraisīja spēcīgākas blaknes. Lai mazinātu blakņu izpausmes, veco vakcīnu nomainīja pret acelulāro garā klepus vakcīnu, pēc kuras blakusparādības izpaužas vieglāk, bet, šķiet, arī tās efektivitāte ir nedaudz zemāka un vakcīna nepasargā no asimptomas infekcijas nēsāšanas, tādējādi nēsātāji, pašiem nezinot, var apdraudēt citus, kuri pret infekciju uzņēmīgāki, piemēram, zīdaiņus.  

Lai gan dzīves laikā vakcināciju pret Bordetella pertussis sieviete, visticamāk, ir saņēmusi jau iepriekš bērnībā, gadiem ritot, antivielu titrs, ko mamma grūtniecības laikā caur placentu nodod bērnam, ir mazinājies līdz līmenim, kas jaundzimušajam nenodrošina aizsargājošu efektu.  
 

Lai pasargātu zīdaini no saslimšanas ar šo smago, nereti nāvējošo slimību, tiek vakcinētas grūtnieces 2.–3. trimestrī. Desmit gadu ilgajos pētījumos pierādījies, ka vakcīna neatstāj nelabvēlīgu ietekmi ne uz grūtniecību, ne uz bērnu. 

Tā kā zīdaiņi pilnu vakcinācijas kursu saņem tikai 6 mēnešu vecumā, pats jutīgākais periods ir pirmais dzīves pusgads, kad aizsardzību pret infekciju nodrošina no mammas grūtniecības laikā bērna asinsritē nonākušās antivielas. Īpaši bīstama saslimšana ar garo klepu ir zīdaiņa vecumā līdz 6 mēnešiem. Šajā periodā jaundzimušo un zīdaiņu saslimšana var izpausties ar strauji progresējošu, smagu un pat letālu klīnisko gaitu. Slimība skar gan sirds asinsvadu, gan elpošanas sistēmu, bojājot plaušu audus un izraisot plaušu hipertensiju. Kā komplikācijas var attīstīties pneimonija, krampji, bradikardija, cirkšņa trūce, encefalopātija, pulmonāla hipertensija, apnoja, rektāls prolapss. Letālu iznākumu pārsvarā novēro zīdaiņiem līdz 6 mēnešu vecumam, īpaši jaundzimušajiem.

Lai pasargātu zīdaini no saslimšanas ar šo smago, nereti nāvējošo slimību, tiek vakcinētas grūtnieces 2.–3. trimestrī. Desmit gadu ilgajos pētījumos pierādījies, ka vakcīna neatstāj nelabvēlīgu ietekmi ne uz grūtniecību, ne uz bērnu. Antivielas caur mātes asinsriti, placentu un nabas saiti nonāk pie augļa un samazina iespēju saslimt ar garo klepu pirmajos tik ļoti jutīgajos dzīves mēnešos. “Unikāls mammas bērniņa aizsardzībai – caur nabas saiti bērns mammas grūtniecības laikā saņem no viņas antivielas pret tām slimībām, pret kurām sieviete ir vakcinējusies, un tām slimībām, ar kurām sieviete dzīves laikā ir slimojusi. Antivielas tiek transportētas no mammas asinsrites cauri placentai uz augļa asinsriti, un pirmajos dzīves mēnešos mazuļa imunitāti nodrošina tieši mammas nodotās antivielas. Zinot šo mehānismu un izprotot pirmo dzīves mēnešu risku grupu zīdaiņu vidū, ir rekomendācija vakcinēt sievieti pret garo klepu katrā grūtniecībā, lai pasargātu gaidāmo bērnu. Mamma ir kā bērna imunitātes sponsors. Līdzīgs princips darbojas arī ar gripas poti – ja mammu vakcinē, tiek pasargāts arī bērns,” skaidro ārste. 

Garā klepus vakcīna ir kombinēta kopā ar difteriju un stingumkrampjiem (Tdap), grūtniecības laikā sieviete tiek savakcinēta arī pret šīm divām slimībām. Pētījumi rāda, ka komplikācijas vai sekas kombinētās vakcīnas nerada.

Katras grūtniecības laikā rekomendējama vakcinācija pret difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu (Tdap) ar vienas devas Tdap vakcīnas ievadi, neatkarīgi no imunizācijas statusa. Parasti vakcināciju veic līdz 32. nedēļai. Atkārtotas grūtniecības laikā vakcināciju izdara no jauna, jo katras jaunās vakcīnas deva ir paredzēta gaidāmā bērna aizsardzībai. Vakcīnu lieto, lai pasargātu jaundzimušo no smagi noritoša garā klepus zīdaiņa periodā līdz gada vecumam.

Kokona stratēģija bērna un grūtnieces pasargāšanai

Viens no iespējamajiem aizsardzības principiem, kad vakcinē tos cilvēkus, kas ir grūtnieces vai zīdaiņa ģimenes locekļi, proti, ikdienā dzīvo kopā. To izmanto, ja nav iespējams vakcinēt grūtnieci vai zīdaini. 
Izpētot gadījumus, kad mājās dzīvojošs zīdainis ir saslimis ar kādu no infekcijas slimībām, ir redzams, ka slimību visbiežāk atnes bezsimptomu vai vieglā slimības formā pārējie ģimenes locekļi – tēvs, vecākie brāļi un māsas, auklīte.