Vecmāte Laila: “Ir labi, ja vecāki no priekšlaikus dzimuša bērniņa atvadās cieņpilni, pat ja viņš sver tikai 50 gramu”

Laila Laganovska ir vecmāte, kas pati praktizē iejūtīgu attieksmi pret topošajiem vecākiem, īpaši pret tiem, kas saskārušies ar zaudējumu, kā arī māca to darīt citiem. Viņa ir arī pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātē, un pie viņas nereti konsultējas citu medicīnas iestāžu darbinieki – kā labāk rīkoties, kā praktiski atbalstīt vecākus, kad grūtniecība  pārtraukusies priekšlaikus. 

Ko saka likums

Šobrīd Seksuālās un reproduktīvās veselības likuma 28. pants nosaka – ja grūtniecība pārtraucas līdz 22. grūtniecības nedēļai, ārstniecības iestāde izsniedz izrakstu un rakstveidā informē pacienti par iespēju saņemt nedzīvi dzimuša augļa mirstīgās atliekas (ja tas fiziski iespējams) apglabāšanai. Ja paciente atsakās no nedzīvi dzimuša augļa mirstīgo atlieku apglabāšanas, ārstniecības iestāde nodrošina cilvēka cieņai atbilstošu attieksmi pret nedzīvi dzimuša augļa mirstīgajām atliekām. Šīs izmaiņas ir stājušās spēkā salīdzinoši nesen – 2018. gada 17. jūlijā. Tas paver iespējas vecākiem, kas piedzīvojuši nelaimi un iet cauri zaudējumam, ne tikai redzēt mazuli un atvadīties no viņa, bet arī saņemt mazuļa pelnus vai mirstīgās atliekas. 

“Mums ir jābūt godīgiem nāves priekšā. Esmu gandarīta, ka pirms laika reproduktīvās veselības likums tika papildināts ar sadaļu par to, ka ir paredzēts cieņpilni atvadīties no nedzīvi dzimuša augļa, 

kas vecākiem ir bērniņš, mirstīgajām atliekām arī, ja grūtniecības periods ir bijis mazs. Latvijā tas paver jaunu tendenci izturēties ar cieņu pret agrīni dzimušu nedzīvu bērniņu. Kādu laiku atpakaļ tas bija medicīnisks atkritums, bet šobrīd mūsu attieksme pret nedzīvi dzimuša mazuļa ķermenīti ir kļuvusi humānāka,” savu attieksmi pauž Laila Laganovska uzsverot, ka Latvijas sabiedrība ir vēl ceļa sākumā uz šādu praksi. Savā pieredzē viņa sastapusi dažādus vecākus un medicīnas aprūpes darbiniekus – ir, kas šādu praksi novērtē, bet ir, kas to uzskata par lieku.

Bērniņš vai auglis

Jā, medicīnā noteiktos gadījumos tiek lietots termins “auglis”, lai arī sievietes nez vai par savu grūtniecību kādreiz domātu vai teiktu – es gaidu augli. “Domāju, ka pārsvarā sievietes domā un jūt, ka viņas gaida bērniņu. Pat es kā medicīnas darbinieks par sevi, kad biju grūtniece, nedomāju – es gaidu augli. Tomēr medicīnā šī terminoloģija pastāv,” stāsta speciāliste. Viņa atklāj, ka medicīnā par augli tiek uzskatīts mazulis, kam izpildās divi kritēriji: pirmkārt, grūtniecības laiks ir līdz 22 grūtniecības nedēļām un 0 dienām un augļa svars ir līdz 500 gramiem. Arī ja grūtniecība tiek pārtraukta vai spontāni atrisinās līdz 22 grūtniecības nedēļām un 0 dienām, grūtniecības pārtraukšanās tiek saukta par abortu. 

Tomēr tas ir ievērojams grūtniecības laiks, atzīst Laganovska. “Ja sieviete savu bērniņu iznēsājusi  padsmit nedēļas, ir skaidrs, ka savu nākotni viņa saredz, esot kopā ar mazuli, ko gaida. Topošā māmiņa raugās nākotnē ar lielu prieku un pacilātību, arī nedrošību un bailēm. Ja šajā laikā atrisinās grūtniecība, protams, tas ir kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Sieviete ir zaudējusi vēl nedzimušu bērniņu,” stāsta speciāliste.

Ja grūtniecība spontāni pārtraucas jeb auglītis aiziet bojā līdz 12 grūtniecības nedēļām, ne vienmēr ir iespējams iegūt augli, kuru var parādīt vecākiem. 

Tas nav iespējams agrīnā grūtniecības laikā – līdz aptuveni 8/10 grūtniecības nedēļām. Stacionārā pēc 12 nedēļām, ja auglis ir gājis bojā, vai tiek nozīmēts medicīniskais aborts grūtniecības pārtraukšanai sakarā ar augļa patoloģiju, parasti tiek ierosināta procedūra, kad sievietei sākas kontrakcijas, auglis tiek izstumts ārā, un ārsts vai vecmāte viņu saņem. Tiek piedāvāta iespēja bērniņu apskatīt, atvadīties un saņemt bērna mirstīgās atliekas. Auglis var būt dažāda lieluma – 14. nedēļās var būt auglis, kas sver 30 gramu, un auglis, kas sver 90 gramu.

Mediķu attieksme – tik ļoti svarīga

Viens ir tas, ka vecākiem ir tiesības atvadīties no mazuļa, to redzēt, pabūt ar viņu kopā, saņemt bērna mirstīgās atliekas vai pelnu urniņu, otrs ir tas, cik daudz vecāku par to ir lietas kursā un to vēlas. “Rīgas dzemdību namā, kur es strādāju, vecmātes ir apmācītas, kā izturēties pret māmiņu, kura piedzīvo spontāno abortu, medicīnisko abortu vai priekšlaicīgas dzemdības. Es domāju, ka speciālistu attieksme ir iejūtīga. Parasti ārsts, kura uzraudzībā notiek attiecīgā medicīniskā procedūra, arī ir pirmais, kas vecākiem jautā, vai viņi bērniņu vēlēsies redzēt. Vēlreiz par atvadīšanos un ko tālāk vecāki nolems darīt ar mazuli, pārjautā vecmāte. Ārsts vai vecmāte stāsta, kā notiek konkrētā procedūra un uzdod arī šos jautājumus,” teic vecmāte. Ja tas ir gadījums, kad ir medicīnisks aborts (grūtniecības pārtraukšana medicīnisku iemeslu dēļ), tad iepriekš ar pāri jau ir runājis ārsts-ģenētķis un ieskicējis šos jautājumus. Medicīniska aborta bērnu vecāki ir ķīlnieki – viņi gaida veselu mazuli, bet tad viņiem paziņo, ka tā nebūs. Vecāki, kas nāk uz medicīnisko abortu, jau ir gatavojušies šim notikumam, un viņu reakcijas ir pieklusinātas – ir notiksi sava veida samierināšanās ar skarbo īstenību un pieņemts konkrēts lēmums grūniecību pārtraukt. 

Kāda ir bērniņa pēdējā gaita

Augli, kas nācis pasaulē līdz 22 grūtniecības nedēļām, nevar piereģistrēt civilstāvokļa aktu reģistrācijā, jo viņš tiek definēts kā auglis. No 22 nedēļām un 0 dienas, ja mazulis ir vismaz 500 gramu smags, viņš tiek traktēts kā nedzīvi dzimis bērniņš. Tādā gadījumā tiek izsniegta miršanas apliecība. Bērna mirstīgās atliekas vai pelnus vecāki var saņemt un apglabāt, piemēram, dzimtas kapos, izveidojot piemiņas vietu. Taču arī pirms šī laika dzimušajiem ir iespēja tikt apglabātiem, bet ne kapsētā, stāsta Laganovska.

“Esam sagatavojuši vecākiem veidlapas, kā viņi gribēs rīkoties, kad bērniņš būs nācis pasaulē. Jau stacionārā tiek pārrunāts tas, ko vecāki vēlēsies darīt ar mazuļa mirstīgajām atliekām,” atklāj speciāliste. Vispirms augļi pēc medicīniskas grūtniecības pārtraukšanas tiek sūtīti uz patoloģiju anatomijas biroju (PAT) biroju. Mazuļiem, kas tur tiek nosūtīti, tiek veikta patoloģiski anatomiskā izmeklēšana. Ir daļa, kuriem autopsija netiek veikta – ja vecāki jau pirms tam ir saņēmuši padziļinātas izpētes konsīlija slēdzienu un kaut kādu iemeslu dēļ atsakās veikt autopsiju. Mēs to respektējam, bet tā ir mazākā vecāku daļa. Ir gadījumi, kad medicīnas darbinieki iesaka veikt autopsiju arī auglim pēc spontāna aborta, piemēram, ja sievietei ir bijusi pirmā grūtniecība. Tas būtu ieteicams, jo vajadzētu saprast iemeslus, kāpēc grūtniecība ir atrisinājusies tik agrīni.

Pēc PAT biroja mazuļa mirstīgās atliekas tiek nogādātas krematorijā, kur tiek veikta kremācija. 

Pēc tam šie bērniņu pelni tiek uzticēti Dvēseļu dārzam – vietai, kur glabājas priekšlaikus dzimušo bērnu pelni no visas Latvijas. 

“Pēc kremācijas rituāla veidā mācītāja klātbūtnē šie bērniņu pelni tiek pārbērti lielajā tvertnē, kas atrodas Dvēseļu dārzā Rīgā, Torņakalna baznīcas dārzā. Jau piepildīta urna ar mazuļu pelniem atrodas Alberta baznīcas dārzā. Tur pēc tam vecāki, kuru mazuļi ir apglabāti Dvēseļu dārzā, var aiziet, pakavēties atmiņās, pastaigāties, domās pabūt kopā ar bērniņu. Ik pa laikam tur tiek rīkoti piemiņas pasākumi vecākiem, kas zaudējuši mazuļus,” klāsta Laganovska. 

Ja vecāki vēlas, ir iespējams arī atsevišķā urniņā saņemt sava bērniņa pelnus un, piemēram, izkaisīt tos sev kādā zīmīgā vietā. Tas līdz šim ir bijis maksas pakalpojums.

Vēl variants, ko izmanto retāk, ka vecāki vēlas kastīti ar mazulīti saņemt sev. “Ja vecākiem šāda vēlme ir, tas būtu jādara. Nekur likums neparāda, ka to ir aizliegts darīt. Vecāki drīkst gribēt saņemt savu bērniņu,” ir pārliecināta vecmāte.

Sērošanas māka

Varbūt, šo lasot, kādam varētu šķist, ka šāda atvadīšanās ir lieka sevis mocīšana jau tā grūtajā laikā. Tomēr Laila Laganovska stāsta, ka svarīgi ir zaudējumu izsērot. Cilvēku skatījums uz agrīnu grūtniecības pārtraukšanos ir atšķirīgs. Kādam šāds notikums nešķitīs tik sāpīga pieredze, tomēr daudzi pāri to uztver kā nopietnu zaudējumu. “Pēc jebkura zaudējuma ir sēras, un tas ir veselīgs sērošanas process, ja tiek iziets cauri visām stadijām – noliegumam, dusmām, kaulēšanai, skumjām, līdz nonākt līdz pieņemšanai. Lielākoties mudinu vecākus paskatīties uz saviem bērniņiem. Ir labi vecākiem viņus ieraudzīt. Labi tas ir tāpēc, ka pieaugušajam pēc tam ir vieglāk akceptēt šo faktu – jā, bērns ir bijis, es esmu nēsājusi zem sirds savu mazuli un viņu redzējusi!” atklāj speciāliste. 

Labāk paskatīties 

Skaidrs, ka mazulis neizskatīsies kā iznēsāts bērniņš – viņš ir apstājies savā attiecīgajā attīstības posmā. “Ir bijušas situācijas, kad vecāki ir gatavi atvadīties no sava bērniņa arī tad, ja mazais svēris vien 30 gramu – tas ir mazs knipucītis, ko vecāki ierauga. Kad es palātā ienesu šo bērniņu, kas, autiņā ietīts, dus plaukstas izmēra kastītē, vecāki viņu ierauga un viņos saplok tās milzīgās pārinodarījuma sajūtas, ka viņi zaudējuši bērnu. Visticamāk bērniņa attīstībai ir bijis kāds traucējošs iemesls, kas pieļāvis grūtniecībai pārtraukties. Caur šīm darbībām tā uzburtā šausmu aina – mans bērns ir gājis bojā! – mazliet minimizējas, kļūst vieglāk pieņemama,” pieredzē dalās Laila Laganovska. 

Viņa stāsta vēl par kādu gadījumu: “Pirms vairākiem gadiem slimnīcā nonāca mamma, kurai tika veikts medicīniskais aborts, jo bērniņam nebija izveidojusies vēdera priekšējā siena. Mamma šo mazuli piedzemdēja, bet uzreiz pēc dzemdībām viņas pirmā reakcija bija – nē, nerādiet man neko! Nākamajā dienā es jautāju mammai – vai viņa vēlēsies no sava bērniņa atvadīties? Un māmiņa ir pārdomājusi, viņa saka – jā, es gribēšu redzēt! Es atnesu bērniņu un piedāvāju kopā apskatīties. Mamma tam piekrita, lai gan izskatījās ļoti pārbijusies. 

Mēs paskatījāmies kopā, un es redzēju, ka viņa kļūst mierīgāka – bērna kaites bija acīm redzamas. Iespējams, šai mammai vēl sirdī likās, ka viņa izdarījusi nepareizu izvēli, bet, paskatoties uz bērniņu, viņai sirds top mierīgāka.”

Apģērbti plaukstas lieluma mazulīši, kuriem padziedāt

Pasaule mainās, un Laila Laganovska ir pārliecināta, ka mūsu skatījums saistībā ar nāves pieredzi mainās. “Mēs mēģinām veicināt, lai vecāki izvēlētos uzņemties rūpi par saviem mazuļiem, bet izvēle ir vecāku ziņā. Ja tas ir iespējams, mēs mazuļus apģērbjam – uzliekam cepurīti, zeķītes, ietinam. Kādreiz mēs vecākiem atvainojamies, ka nevarēsim saģērbt bērniņu, jo viņš ir ļoti, ļoti maziņš. Mēs dodam līdzi arī mazuļu bildītes un pēdu nospiedumus. Iespējams paies gadi vai gadu desmiti, kad, ģimenei kopā sanākot, vecāki varēs izstāstīt, ka ticis gaidīts vēl kāds bērniņš, kā liecību parādot pēdiņu nospiedumus, kādu bildīti. Ģimenes un dzimtas ietvaros būtu svarīgi nodot informāciju par ģenētiskiem misēkļiem saistībā ar pēcnācējiem vai grūtniecības partraukšanos,” teic vecmāte un dalās atmiņās ar vēl kādu gadījumu. 

“Kāds pavisam jauns pāris bija nolēmuši pārtraukt grūtniecību, jo mazulim tika konstatētas attīstības anomālijas. Puisis atrodas reģionā un nav varējis atbraukt meitenei līdzi, viņa ierodas viena. Pēc medicīnikās procedūras es mazo meitenīti saģērbju, ieeju pie mammas un jautāju – vai vēlēsies redzēt? Viņa saka – jā! Tā meitenīte tik liela kā mana plauksta. Mēs ar mammīti pasēžam, un jau pēc mirkļa es redzu, ka viņa ņem man no rokām ārā un grib bērniņu paturēt. Es jautāju mammai – vai gribi palikt viena, vai tas būs droši? Viņa atbild, ka jā. Viņa tur palika ar savu mazuli, es devu viņai laiku un teicu – tu vari viņai padziedāt, tu vari ar viņu parunāt, pateikt paldies, ka viņa tev bija vai to, ko esi gribējusi viņai pateikt. Pēc laika atgriežos palātā un redzu, ka viņa ir paņēmusi telefonu un piezvanījusi tētim un rāda mazo meitenīti tētim. Viņiem bija tik dzīva saruna! Un tad es domāju – labi! Viņa aizbrauks mājās un viņiem būs kopīgas sarunas, kopīgs sērošanas laiks, kas aizstās klusumu un tukšumu vai pārmetumus, un vainas meklējumus.”

Nenesiet, nerādiet, negribu

Ja tomēr vecāki nevēlas redzēt bērniņu vai parūpēties pa viņa pēdējo gaitu, tas tiek respektēts. “Manā kabinetā stāv četras aploksnes, kurās ir pēdiņu nospiedumi no mazuļiem, kurus vecāki nevēlējās saņemt. Divus gadus mēs glabājam šīs piemiņas lietas, pēc tam tās tiek iznīcinātas. Gadās, kad viens no vecākiem vēlas bērnu redzēt, bet otrs nē,” par reālajām dzīves situācijām stāsta speciāliste. 

Ja vecāki neuzņemas organizēt mazuļa mirstīgo atlieku apbedīšanu, tad tas tiek uzticēts valstij un šo bērnu pelni nonāk tajā pašā Dvēseļu dārzā – valsts par to parūpējas. Iespējams, esot zaudējuma nolieguma fāzē, ir grūti par to domāt. Laikam ejot, visticamāk, vecāki par to daudz domās un tad varbūt vēlēsies piemiņas vietu mazulim. Tāpēc tiek taisītas mazās bildītes, aprocītes un pēdu nospiedumi, jo vēlāk vecākiem var rasties šī vēlme. Tāpat vecākiem ir iespēja aiziet uz Dvēseļu dārzu, apmeklēt pasākumus, kas tur tiek rīkoti. 

Ko izlasīt vecākiem, kas pāragri zaudējuši bērniņu

Vecmāte Laila Laganovska iesaka literatūru, kura var būt noderīga, lai palīdzētu sev sērošanas procesā:

1. Anna Starobiņeca “Paskaties uz viņu”, Jāņa Rozes apgāds.
2. Evita Maurmane “39”, E' VITA”.
3. Mārja Kangro “Stikla bērns”, Jāņa Rozes apgāds.

Vairāk par Dvēseļu dārzu un par atbalstu sērojošajiem vecākiem lasiet šeit: www.dveseludarzs.lv.