Šoks - slimnīcā sajauc zīdaiņus! Leģendas un patiesība par mediķu kļūdām

Minētajā gadījumā vienai sievietei slimnīcā pasaulē nāca dvīņi, otrai — viens puika. Un šo vienu bērnu netīši sajauca ar dvīni. Kad pēc gada abu ģimeņu kopīga paziņa pamanīja, ka dvīņi patiesībā nav dvīņi, mātes neizšķīrās ne par taisnības meklēšanu, ne mainīšanu atpakaļ. Trijotne, jau liela izaugusi, nejauši sastapās armijas dienestā — visi puiši bija nokļuvuši vienā karaspēka daļā.

Mūzikas dēļ šaubas par vecākiem
„Bērnu samainīšana iespējama ārkārtīgi reti, jo zīdainim tūlīt pēc piedzimšanas uz rociņas uzliek aproci ar numuru, mātes vārdu un uzvārdu. Reāli grūti kļūdīties, ja vien negrib...” teic Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta ilggadējā direktore Ārija Iklāva.

Arī līdz viņas ausīm nonākušas runas par slimu bērniņu slepenu samainīšanu pret veseliem. Piemēram, bērns dzemdību zālē nokrīt uz grīdas, gūst galvas traumu, un viņa vietā mātei „iemaina” veselu, būtībā citai sievietei nozagtu mazuli. Tikai Iklāvai nav zināmas ne konkrētas vietas, ne cilvēki.

Pie Dzimtsarakstu departamenta direktores vai viņas padotajiem nav nākuši cilvēki ar aizdomām, ka slimnīcā bijuši samainīti. „Reiz atnāca puisis virs 18 gadiem, viņam šķita, ka vecāki adoptējuši. Jautāju, kāpēc, atbild — viņi mani laikam nemīl. Izrādās, liek spēlēt simfonisko mūziku, lai gan puisim patīk popmūzika. Papucītis pasniedzējs, bugi vugi viņam nepatīk. Cilvēks ar asarām acīs sēdēja pie manis, laikam gēni neesot tie,” atceras Iklāva. Pārbaudījuši, sameklējuši arhīvā dokumentus, un noskaidrojies, ka jauneklis ir vecāku īstā atvase, nepavisam ne adoptēts. „Mums jau garlaicīgi nav,” pasmaida direktore.

Tomēr viens gadījums, tikai ar laimīgām beigām, joprojām viņai ir spilgtā atmiņā. 70. gados lauku rajonā ārsti izsnieguši nepareizo bērnu. Tas esot arī vienīgais oficiāli zināmais.

Indiešu filmu iespaids
Kas Jauns sameklēja Iklāvas pieminēto ģimeni. Nu jau lielu dēlu uzaudzinājusī kundze piekrita uzticēt savu stāstu, tikai lūdzot saglabāt anonimitāti.

„Atceroties notikumus pirms 29 gadiem, nāku pie atziņas, ka domai un izteiktajam vārdam tomēr ir liels spēks,” viņa teic. „Tajā laikā reizēm gāju skatīties filmas kinoteātrī. Toreiz demonstrēja arī indiešu, kuru sižetos nereti bija bērnu samainīšana, kas kļūst zināma tikai pēc daudziem gadiem.”

Vija (vārds mainīts) gaidījusi pasaulē nākam savu bērniņu un dažkārt ar vīru apspriedusi filmās redzēto un grāmatās lasīto bērnu samainīšanas tēmu. Viņai cieši uzdots sekot, lai tas nenotiktu. Vijas kolēģe sākusi piestrādāt par naktsauklīti dzemdību nodaļā, un topošā māte lūgusi arī viņai visu kārtīgi uzmanīt. Informācija, ka gan jaundzimušajam, gan mātei ap roku liek zīmīti ar numuru, uzvārdu, bērna svaru, garumu, dzimumu, dzimšanas laiku (un pie gultām vēlreiz numuru), nomierināja.

Zīdaiņus no samainīšanas sargā ar zīmīti, kas piesieta pie rociņas
Karstas vasaras rītā, klāt esot labiem, iejūtīgiem mediķiem, pulksten astoņos un piecās minūtēs pasaulei sevi pieteica puisītis ar skaļu saucienu, ideālu svaru un apaļiem, apaļiem vaidziņiem. „Abi bijām noguruši, bet laimīgi. Kādu brīdi vēl bijām kopā, es gaidīju vietu palātā, bet mazais gulēja zem siltumspuldzes. Aplika mums abiem ap roku vaskadrānas zīmītes ar identifikācijas datiem, piesēja numurus un tikām šķirti — es uz mammu palātu, bet dēliņš uz kādu no bērnistabām.”

Toreiz visiem slimnīcā bija obligāti jāpavada gandrīz nedēļa. Mammām nesa bērnus vairākas reizes dienā uz barošanu. „Pēc tam varējām tos arī kādu brīdi paturēt pie sevis. Bija laiks samīļot, apskatīt, iepazīt un papriecāties par savu mazuli, tad atkal tie tika paņemti, salikti kā tādi mazi maizes kukulīši lielā paplātē uz riteņiem un nogādāti atpakaļ savās istabās.”

Acu priekšā aizved dēliņu
Aizbraukšanas rītā Vija sēdēja uz palodzes nodaļas plašajā gaitenī un sarunājās ar citām mammām, kas arī gaidīja savu kārtu, lai dotos projām. „Redzu, ka no pārģērbšanās istabas iznāk jauna māmiņa ar bērnu rokās — vīstoklīti, kurš apsiets ar zilu kaprona lenti, un pa pusatvērtajām durvīm spraucas iekšā tētis ar rožu pušķi. Es saku pārējām: „Redz, kur arī viena laimīga māmiņa ved dēliņu uz mājām. Esmu lasījusi un filmās redzējusi, ka reizēm tiek samainīti bērni, un tas atklājas tikai pēc daudziem gadiem, bet mūsu dienās jau tādas lietas vairs nevar notikt.” Vēl nezinu, ka tieši tas ir mans dēliņš, kas guļ svešās sievietes rokās un tiek aiznests projām. Vēl nezinu, cik liktenīgi mani vārdi, jo gaidu savu kārtu.”

Tikai neviens Viju nav saucis, gluži otrādi — vairījušies. Saprotot, ka kaut kas atgadījies, viņa ieskrējusi bērnu istabās, bet savu puisīti neatradusi. Ārste iesaukusi kabinetā un atklājusi, ka Vijas bērns atdots citai mammai, bet viņas dēls palicis nodaļā. „Man iestājas šoks un pārņem izmisums. Kas tagad būs, ko darīt? Mani cenšas mierināt, ka viss būs labi, ka tiklīdz sameklēšot mašīnu, tā dosies pēc mana mazuļa. Man dod nomierinošas mikstūras, ļauj piezvanīt uz mājām vīram, lai es caur asaru elsām pateiktu, kas noticis, ka mums tagad jāgaida.”

Mākušas bailes, kas notiks, ja otra māte attapsies, ka tas nav viņas bērns, — vai pabaros viņu. Ja nu negribēšot atdot dēlu? Apskatījusi atstāto bērniņu, Vija redzējusi, ka viņš nemaz nav līdzīgs īstajam. Vijai izdevies izlūgties ziņas par otriem vecākiem — tie bijuši studenti no kaimiņpilsētas.

Raudošā auklīte, lūdzot piedošanu, taisnojusies, ka mazuļi gulējuši pa diviem gultiņā, darba slodze esot liela, un steigā viņa mammai nosaukusi tikai bērna numuru, un tā teikusi, ka tas ir viņas un mazuļa. Tad aukle steidzīgi iztinusi bērnu no slimnīcas drēbēm, ieģērbusi mājas drēbītēs un atdevusi sievietei. Vija: „Arī šodien es joprojām domāju kā toreiz, ka tā nedrīkst kļūdīties. Dzemdību nodaļas personāla darbu gribas salīdzināt ar sapiera darbu. Vismazākās kļūdas dēļ mainās cilvēku dzīves.”

Laimīgs turpinājums
„Mums jau garlaicīgi nav,” smaida Dzimtsarakstu departamenta direktore Ārija Iklāva, kura Latvijā šajos jautājumos ir galvenā kopš 1965. gada.
Vija gaidīja piecas stundas, līdz vēlu vakarā atguva savu dēliņu. „Man vēl lika nakti pavadīt slimnīcā. Pateicu, ka ne mirkli, ka mani neinteresē vairs nekas, bet tikai ātrāk ārā un projām. Tā arī izdarīju.”

Pārējo viņa uzzināju pēc kāda laika, kad bija jāiet uz pārbaudēm pie ārstes. Slimnīcas vadītāja paņēmusi līdzi atstāto puisīti un braukusi meklēt „iemainīto”. Vispirms devušies uz studentu kopmītnēm, kur uzzinājusi, ka bijuši, atrādījuši bērnu un aizbraukuši uz mājām kaimiņpilsētā vairāku desmitu kilometru attālumā.

Daktere ieradusies ar līdzpaņemto puiku un šokējošo ziņu. „Nezinu, kā tobrīd jutās jaunie vecāki, vecvecāki un citi tuvinieki, kas bija sarīkojuši sagaidīšanas svinības. Tikai jaunā māmiņa teikusi, ka jā, šim bērnam tādi apaļi vaigi un arī matu nav nemaz uz galvas, bet slimnīcā bija, taču puika gan esot.”

Tagad Vijas dēls jau izaudzis liels, izstudējis un pašam ir ģimene. „Es varu pateikties Dievam, ka mums viss ir beidzies labi, ka dēls varēja izaugt pie saviem vecākiem, ka pie svešajiem cilvēkiem viņš pavadīja tikai pāris stundu. Labi, ka šajā laikā daudz kas ir mainījies un bērniņš no pirmā brīža visu laiku ir kopā ar savu māmiņu. Tā tiešām ir garantija, ka vairs tā nenotiek.”

Sūdzējušies garīgi slimie
Vai Vijas pārliecībai ir pamats? Rīgas Dzemdību nama valdes priekšsēdētāja Ilze Lietuviete šeit strādā vairāk nekā desmit gadus un teic, ka šajā laikā mazuļi nav sajaukti ne reizi. Pirms pārdesmit gadiem kāds vīrietis sūdzējies par samainīšanu it kā pirms daudziem gadiem, bet radies iespaids, ka viņš nav garīgi gluži vesels. Bijusi arī vēstule ar šādu sūdzību, bet noskaidrojies, ka autors ir psihiski slims.

Agrāk jaundzimušo pie mātes neatstāja, uzreiz pēc nākšanas pasaulē viņu paņēma vecmāte vai māsiņa, apkopa un aiznesa uz nodaļu, kur mazuļi bija atsevišķi no mammām. „Protams, viņiem piesēja marles saitīti ar zīmīti, kas tas par bērniņu. Tas bija kā likums,” saka Lietuviete. Tomēr bērnus mātēm nesa tikai uz barošanu, un viņas tā īsti savas atvases slimnīcā nepaspēja iepazīt, tikai intuitīvi reizēm juta, ka nejauši nav iedots zīdīt īstais. „Kad nes barot, viņš ir satīts kā maza kūniņa, un sejiņu īsti nevar saskatīt.”

Reizēm arī gadījās, ka izrakstoties „izsniegts” nepareizais bērns. „Ir dzirdēts, ka trīs bērni nonesti lejā uz izrakstīšanos, vecāki gaida un māte paķer nepareizo vai vecmāte sajauc. Aizvedot mājās un izlasot zīmīti, māte konstatēja, ka tas nav viņas bērniņš un veda atpakaļ,” stāsta Lietuviete.

Rīgas Dzemdību nama valdes priekšsēdētāja Ilze Lietuviete teic, ka vismaz viņas laikā šeit mazuļi nav sajaukti ne reizi.

Vairāk par to, cik liela iespēja sajaukt bērnus bija padomju laikā un kā ir tagad, lasi šeit - www.kasjauns.lv.

Autors: Māris Puķītis, www.kasjauns.lv