Sāpīga, bet skaista divu dzemdību pieredze

Pirmās dzemdības

Manas pirmās dzemdības notika nu jau tālajā 1989. gada 27. martā Madonā. Esmu neliela auguma sieviete, tagad man ir 55 kg, bet toreiz biju riktīga futbolbumba — ap 70 kg. Daktere Zepa man toreiz, iestājoties slimnīcā, jautāja, vai paņēmu līdzi vīru. Es sāpēs un dusmās nesapratu, ko viņa ar to domā. Viņa man jautāja: "Kas tev palīdzēs izspiest?" Tad nu es nikni atbildēju: "Pati varu!" Tā pēc stundām piecām man piedzima jauks puisītis — lieliem, apaļiem vaigiem, svēra 4,500 kg, 51 cm garš. Pats foršākais bija, kad vecmāte viņu pacēla, lai man parādītu. Mazais razbainieks man apčurāja kāju, tā sevi piesakot. Labi vien bija, ka daktere Zepa mani toreiz nokaitināja, jo tā es pati saņēmos un visu izdarīju, kā nākas. Ļoti palīdzēja vecmāte Aina. Paldies viņai par rūpēm!

Daktere Zepa man toreiz, iestājoties slimnīcā, jautāja, vai paņēmu līdzi vīru. Es sāpēs un dusmās nesapratu, ko viņa ar to domā. Viņa man jautāja: "Kas tev palīdzēs izspiest?" Tad nu es nikni atbildēju: "Pati varu!"

Otrās dzemdības

Otrs mans "zuksteris" piedzima 1990. gada 31. jūlijā jau Jēkabpils slimnīcā. Svēra 4,550 kg, bija 53 cm garš. Arī par Jēkabpils dzemdību nodaļas kolektīvu nevaru teikt neko sliktu. Nu jau mani mazie zēni ir izauguši par skaistiem, jaukiem jaunekļiem. Man šajā ziņā ir ļoti paveicies. Dzemdības atceros tā, it kā tas būtu noticis nupat, lai gan pirmajās dzemdībās sāpes bija diezgan pamatīgas, tomēr tas mirklis ir neaizmirstams. Mīļās mammas, iesakiet savām meitām vairāk nodarboties ar sportu, lai izaugtu spēcīgas, fiziski nobriedušas, tad arī dzemdībās būs mazāk problēmu. Tās gan ir tikai manas domas, bet ne tās sliktākās, un mazāk domājiet par slikto, atcerieties to labāko! Bērniem patīk, ka mammas ir smaidīgas, un nebiedējiet savas meitas ar ļauniem stāstiem! Diemžēl man nav meitas, bet gan jau man kādreiz būs burvīgas vedeklas, kas sagādās man jaukas mazmeitiņas. Nedusmošos, ja būs arī mazdēliņi — viņi visi ir tik jauki! Nu jau es sāku sapņot, bet tas nav aizliegts, vai ne! :)

Iesūtījusi Sandra Streņģe, divu "zuksteru" māmiņa