Pavasara ziedoņa bērns

Pirms septiņiem gadiem izlēmu mainīt savu dzīvi. Mani lielie bērni jau izauguši, tāpēc labākā doma jaunas dzīves sākšanai pašā ziedonī - gribu bērniņu. Nesen biju izlasījusi grāmatu Taida un gribēju arī savu bērnu ieņemt kopā ar svaigi uzartas zemes smaržu un spēku. Visu gaidīšanas laiku strādāju kā parasti, darbā neviens nenojauta, ka gaidu bērnu. Atnesu slimības lapu, un priekšniece pajautāja: vai tas kāds joks?
Mazulis puncī bija ļoti aktīvs, un vislabāk viņam patika mierīga mūzika. Dakteri bija noteikuši viņa dzimšanu 11. janvārī, bet es pati sarunāju ar savu mazuli, ka viņš, tāpat kā māsa un brālis, dzims 17. datumā, bet pēdējās dienās pārdomāju, ka tomēr nav interesanti, ja visi bērni dzimuši 17. datumā. Mazulis, kā jau paklausīgs bērniņš, piedzima 18. janvārī no rīta. Naktī uz 18. janvāri mani aizveda uz slimnīcu, un pēc divām stundām sniegotu rīta gaismu ieraudzīja mans vēlais mazulis. Viss notika dabīgi un bez sāpēm, tikai mazulis, atdalīts no nabassaites, dabūja veselu stundu, nospārdījies pliks, bļaut, jo es līdz viņam aizsniegties nevarēju un māsas bija pazudušas bez vēsts. Beidzot, kad gandrīz jau aizsniedzos līdz bērniņam, ieradās māsa un nolika viņu man uz vēdera. Nosalis, ar bļaušanu kārtīgi plaušas iztīrījis, guļot uz mana punča, meklēja ko ēdamu. Tad aizveda mūs uz palātu, un man tik ļoti gribējās dzert, ka izdzēru veselu glāzi citronu sulas. Mans bērns raudāja divas dienas, bet es tikai dzēru citronu un apelsīnu sulu. Ārsti sacīja, ka bērns vesels un nezina, kāpēc raud... To es sapratu tikai mājās, ka nedrīkst dzert skābu sulu, jo piens arī kļūst skābs un mazulim sāp puncis. No kļūdām mācās, arī dzemdējot trešo reizi, jo katrs jaunpienācējs uz šīs pasaules ir citāds... Mazulis ir izaudzis un rudenī ies pirmajā klasē...
 

Iesūtījusi Anna Umbrovska, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit.