Vai es nodarīju bērniņam pāri?...

Augusta vidū nopirkām dzīvokli, jo tik ļoti gribējās, lai dēliņš jau no pirmās savas dzīves dienas mīt savā mājoklī, nevis īrētā. Kad pienāca 25. augusta vakars, par dzemdību tuvošanos nekas neliecināja. Devāmies gulēt, bet nepameta doma: ja nu tiešām būs šonakt? Pamodos no rīta, nekā... Bērns vēl puncī. Draugi rakstīja un zvanīja, un visiem viens jautājums: „Nu, jau ir?” Atbilde: „Kad būs, ziņosim!” Un tā katru dienu, mazais kā negribēja dzimt, tā negribēja... Katru vakaru uznāca skumjas un ar asarām acīs dusmojos uz dakteri, jo viņa taču teica, ka priekšlaicīgas dzemdības draud... Nu, kur tad tās ir?!

Mazgā traukus, jābrauc!
Aizbraucām uz slimnīcu, lai paklausītos mazuļa sirds tonīšus. Tie labi, bērniņš jūtas labi un nedomā vēl dzimt. Tikai vecmāte slimnīcā noteica: ja līdz 4. septembrim nekas nenotiek, jābrauc uz stimulēšanu. 3. septembra rītā nolēmu: ja nākamajā dienā jābrauc uz stimulēšanu, šodien jāuzkopj māja, lai bērniņš ienāk tīrā dzīvoklī. Ejot uz veikalu, jutu, ka nav kā parasti, šķita, ka mazais ļoti zemu ieriktējies, bet, neko nenojauzdama, turpināju ceļu.

Atnācu mājās, visu uzposu un tad jutu, ka sāk vilkt vēderu, bet prātoju, ka tas no lielās slodzes, tāpēc šīs sajūtas neņēmu galvā. Vakarpusē, kad aizbraucu pakaļ draugam uz darbu un automašīnā gaidīju, jutu, ka sāpes kļuvušas regulāras, tomēr paciešamas. Braucām mājās. Tā kā no rīta biju diezgan agri cēlusies, jo pēdējās dienās nevarēju iemigt, domājot par dzemdībām un to, cik ļoti man tās gribas, nolēmu šovakar iet ātrāk gulēt, jo rītdien taču lielā diena – stimulēšana, kad beidzot tikšos ar savu dēliņu, ar to mazo ķiparu, kurš mani no iekšpuses bija pamatīgi nospārdījis.

Divos naktī modināju savējo un teicu, lai iet mazgāt traukus, jābrauc. Jo nevar taču uz trīs dienām, kamēr būsim slimnīcā, atstāt izlietnē nemazgātus šķīvjus!

Un tad, kad apgūlos, tad arī sākās kas citāds – kontrakcijas. Taču diezgan interesantiem intervāliem – tad 15 minūtes, tad 10, tad atkal 15, tad jau piecas, atkal 10… Līdz beidzot sapratu, ka šīs sāpes tomēr nav ne no šā, ne no tā. Nopriecājos, bet tajā pašā laikā satraucos, jo ātri vien sāpes kļuva diezgan pamatīgas. Nodomāju: aha, tātad ātri viss iet uz priekšu. Divos naktī modināju savējo un teicu, lai iet mazgāt traukus, jābrauc. Jo nevar taču uz trīs dienām, kamēr būsim slimnīcā, atstāt izlietnē nemazgātus šķīvjus!

Dodiet anestēziju!
Trijos naktī bijām slimnīcā, apskate uz krēsla, dzemdes kakla atvērums divi centimetri – tikpat, cik 38. nedēļā… Sapratu, ka labi nebūs, jo sāpes ir pamatīgas, taču nekas neveras. Iedeva dupsī nošpu, teica, ka jāsagaida trīs centimetri un tad jāpārdur augļūdeņi. Man asaras birst kā pupas, jo sāpes vienkārši neizturamas, it kā kāds ar dakšu kasītu ārā iekšas. Trīs centimetrus sagaidījām vien pēc kādas stundas, pārdūra augļūdeņus – tie viegli zaļi. Un tad arī sākās mans murgs! Es biju gatava dzemdībām, gatava sāpēm, bet TĀDĀM sāpēm gatava es nebiju. Prasīju epidurālo anestēziju, bet to varot dabūt tikai, ja ir četru centimetru dzemdes kakla atvērums. Man sākās panika – reāla panika, ar elpas trūkumu. Ķēros draugam ap kaklu un lūdzos, lai viņš dara kaut ko, lai man beigtos šīs mocības. Kā gan izturēšu līdz 10 centimetriem, ja jau tagad tādas sajūtas? Draugs nezināja, ko iesākt, tik atkārtoja: „Elpo, elpo…” Bet man trūka gaisa, jo pie katrām sāpēm es sastingu. Draugam lūdzos, lai steidzina personālu, lai ātrāk man dod atsāpinošos līdzekļus, jo, ja godīgi, man galvā bija visvisādas šausmīgas domas, ko es varētu izdarīt, lai tikai šīs šausmas ātrāk beigtos…

Anestēzijas iedarbība
Beidzot mani aizveda uz dzemdību zāli, atsauca anesteziologu un iešpricēja īsi pirms astoņiem no rīta. Pa šīm daudzajām stundām bija atvēries tikai vēl viens centimetrs… Sāpes pazuda, dibens notirpa, ik pa laikam arī kājas, toties svētlaime, jo pirms lielā darba varēju pagulēt. Un sajūta bija, ka es guļu ļoti, ļoti ilgi. Tikai kā pa sapņiem dzirdēju personāla balsis. Pēc deviņiem jutu, ka pamazām beidzas anestēzijas iedarbība, bļāvu, lai dur atkal, bet ārste skatās – gandrīz viss vaļā, vēl tikai pusstunda, un būšot vajadzīgie 10 centimetri. Atkal panika, jo pusstundu jāpavada neciešamās sāpēs!!! Taču pēc pāris minūtēm vecmāte aicināja mani mēģināt spiest… Kad paspiedu, mazais pavirzījās uz priekšu, bet tad atkal atslīdēja atpakaļ. Pagāja apmēram divas stundas, bet es nespēju bērnu izspiest… Atnāca cita ārste, sāka man pārmest: tas taču tavs bērniņš, pašai jātiek ar to galā, pašai jāpiedzemdē! Es atbildēju, ka to ļoti gribu, taču nekādi nevaru. Dzirdēju vecmāti un dakteri sačukstamies, ka sirdstoņi slikti, mazais knapi velkot… Man histērija par to, ka bērniņš mokās, bet man nekas neizdodas. Turpināju visvisādi spiest – gan uz soliņa, gan gultā. Viena ārste teica, ka nedrīkstu spiest, ja nav kontrakcijas, bet atnāca cita un sacīja, ka drīkstu gan. Sak, ja gribi spiest, spied. Man apjukums.

Dakterītes ar katetrām atsūc augļūdeņus no viņa elpceļiem. Nekustīgs, zils bērniņš. Es nespēju noticēt, raudu.

Nekustīgs, zils bērniņš…
Kad atkal biju uz galda, sajutu plēsošas sāpes un dzirdēju, ka vecmāte saka: „Liels.” Vēl viens spiediens, un ir! Vecmāte kliedz, ka zaļi ūdeņi. Dakteres ātri ar skābekļa aparātu pie mazā. Liels kunkulis ātri tiek uzlikts man uz vēdera un tikpat ātri paņemts prom. Bērnu dakteres skrien...  Es histērijā. Mazais neelpo? Beigts? Dakteres teic, lai nomierinos, bērns elpo. Atbildu: „Es redzu, ka neelpo!” Bērnu daktere atteic, ka saguris esot. Mani tas nepārliecina, šķiet, ka pati esmu nogalinājusi savu bērnu, jo nevarēju laikus izspiest. Dakterītes ar katetrām atsūc augļūdeņus no viņa elpceļiem. Nekustīgs, zils bērniņš. Es nespēju noticēt, raudu.
Vecmāte skubina, ka vēl man jāpiedzemdē placenta, bet man pat domas par ko tādu vairs nav. Pilnīgi vienalga, kas notiek ar mani, ka tikai bērns būtu dzīvs. Draugs, redzot manu satraukumu un asaras, stāv priekšā bērnam un mierina: „Dārgā, viss ir labi, ļauj ārstiem darīt savu darbu, mazajam viss ir kārtībā.” Bet viņa acīs redzu neticību par to, ko viņš runā.
Kad mazo atkal uzlika man uz punča, viņš tikko elpoja. Tētis pieturēja skābekļa caurulīti, lai bērniņam vieglāk elpot. Pulksten 12.32 bijām trijatā.
Kamēr apstrādāja manus plīsumus, bērniņu aiznesa uz intensīvās terapijas nodaļu. Vairāk nekā stundu nogulēju uz dzemdību galda, taču, lai arī piekususi un dreboša, biju priecīga. Un ar lielu apetīti! Nu arī humora izjūta atgriezās, ar draugu smējām par to, kā esmu kliegusi un teikusi, lai šis mani nošaujot, jo negribu vairs dzemdēt. Lieki piebilst, ka es neko tādu neatceros.
Atnesa mūsu dēliņu. 4480 g un 59 cm lielu. Skatījāmies uz bēbi un abi domājām, kā manī varēja būt tik liels bērniņš. Arī vecmāte teica, ka esot pārsteigta – pēc mana vēdera izmēriem tik lielu mazuli nebija gaidījusi.

Hematoma un antibiotikas
Palātā ieraudzījām, ka mazulim traumēta galviņa. Ārste teica, ka tik smagās dzemdībās, kādas bijušas man, tā mēdz gadīties, bet nekas traks – hematoma, vajadzētu uzsūkties. Uz vakarpusi daktere pateica, ka analīzes sliktas, jāšpricē antibiotikas gan man, gan mazajam. Mazo paņēma bērnu daktere, ielika rociņā katetru. Atnesa, visas rociņas sadurstītas, nevarējuši vēnu atrast. Tik žēl mazā kunkulīša. Otrā dienā katetrs tika izrauts, jo viņam bija ļoti aktīvas rociņas. Ielika vēl vienu, locītavā. Kad dēliņu atnesa, visas drēbītes ar asinīm… Tad nu teica, ka medikamenti būs jāšpricē dibentiņā. Galviņa mazajam sāka izlīdzināties, tomēr tas puns jeb hematoma tik liels… Vajagot atsūkt. Un arī par to man asaras, jo bērnam tikko divas dienas, bet tik daudz jācieš.
Trešās dienas vakarā mēs ar lielu triju cilvēciņu cerību gājām gulēt, domājām, ka svētdien mūs laidīs mājās. Bet svētdien ārsts teica, ka man vēl izšpricējams viens kurss un pirmdien vēlreiz jāskatās analīzes. Atkal raudāju, sašļuku pavisam. Vakarpusē mazo paņēma, lai
atsūktu to hematomu. Aiznesa, bet pat savā palātā dzirdēju, kā viņš raud… Atnesa, cepurīte galvā, apsaitēta kā pilotiņam. Teica, ka esot divas lielās šļirces atsūkuši. Paēdām un gājām gulēt. Gaidot labu pirmdienu.

Tā IR dieva dāvana
Pirmdiena. Man analīzes labas. Dzemde tīra, šuves kārtībā. Mazais jūtas labi. Varam braukt mājās! Slimnīcā bijām pavadījuši četras ar pusi dienas.
Tāds nu ir mans stāsts. Diezgan negatīvs no mana redzespunkta. Un, šobrīd atskatoties uz dzemdībām, esmu gatava kam tādam iet cauri vēlreiz, ja vien atkal manās plaukstās dusēs tāds mazs kunkulīts! Esmu tik laimīga, skatoties uz mazo bērniņu, kuram drīz būs pieci mēneši. Priecājos, kā tētis ar viņu runājas, kā ģērbj, auklē, kā uztraucas par katru skaņu, ko viņš izdveš. Priecājos par viņa mazo mutīti, par deguntiņu, kurš, liekas, nav nevienam līdzīgs, par roku pirkstiņiem, kuri ir kā akrobātam, tik kustīgi un lokani. Par zilajām actiņām, kas ir lielas kā pogas!

Tagad es saprotu, ka bērniņš tiešām IR Dieva dāvana.

Iesūtījusi Ilvija, Rainera māmiņa, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit.