Mazais sniegpulkstenītis

Tagad atceroties var teikt: viss kā pēc grāmatas. Vīram satraukti teicu, ka nu laikam būs jādodas uz Dzemdību namu. Man pašai ceļi trīcēja, kaut gan biju mierīga. Nenotika skaistā fotosesija, ko bijām ieplānojuši nākamajā dienā. Tapa divas bildes pirms brauciena ar resno punci.
Rīgas dzīvoklī vēl bija jāpaņem soma, jo tā vēl atradās tur. Nepaguvām līdz galam arī pārvākties, jo meitēns, redz, izdomāja divas nedēļas ātrāk nākt pasaulē. Pie debesīm spīdēja pilnmēness, nakts bija gaiša. Ap plkst. 2.30 ieradāmies uzņemšanas nodaļā. Pēc kādas stundas jau gaidījām, kad atbrīvosies pirmsdzemdību palāta. Viegli šūpodamās gurnos, pārvarēju kontrakcijas, pa vidu vēl jokodama ar vīru, kurš cīnījās ar miegu. Laikam tas nogurdināja arī mani, jo bija taču nakts un prasījās pēc miega. Pēc kāda laika nokļuvām dzemdību zālē, kur jaukā vecmāte deva padomus. Nepaguvu arī iziet elpošanas kursus, bet nu neko zaudējusi arī nejutos, jo vecmāte Sofija teica visu priekšā. Vīrs tik pienesa padzerties un slaucīja sviedrus, man bija ļoti labi, ka jutu viņu sev blakus.
Plkst. 7.45 nāca pasaulē VIŅA - mazā Anete. Mazais ķermenītis gulēja uz mana vēdera, un man bija laimes sajūta, bija prieks viņu ieraudzīt un teikt: "Labrīt, meitiņ, labrīt, manu sniegpulksteni!" Jau palātā guļot, lūkojos uz viņu un nekādi nevarēju nosaukt par Aneti, jo likās tik maza, trausla princese, mana princese Elīza no Meža gulbjiem. Un tā Anetes tētis, man nezinot, reģistrēja mazo kā Aneti Elīzu.

Iesūtījusi Vineta Liepiņa, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece
Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit.