Tētis stāsta par otrajām dzemdībām

Tās notika pagājušā gada 6. aprīlī vēlu vakarā. Sieva teica, ka mazais varētu nākt pasaulē vai nu naktī, vai nākamajā dienā. Viņa aizgāja gulēt. Es nevarēju pagulēt, visu laiku biju nomodā. Tad no rīta ap četriem sievai sākas sāpes, tāpēc riktējāmies uz slimnīcu. Tajā laikā mēs dzīvojām Īrijā un ar valodu man bija grūti. Sagadījās, ka mašīna bija remontā. Tāpēc nekas cits neatlika, kā zvanīt ātrajai palīdzībai. Viņi nevarēja saprast adresi, ko saucu, un es nesapratu, ko viņi man saka (vājprāts!!!!). Biju jau gatavs uz dzemdībām mājās! Zvanīju vēl trešo reizi, un tad, kā par laimi, viņi saprata pagastu, kur dzīvojam, bet ne ielu un mājas numuru.

Nebija ilgi jāgaida, kad ārsti jau brauca. Piestāja un kaut ko prasīja. Ko, tā arī nesapratu, tik teicu: "Yes, yes!" - un ar pirkstiem rādīju ceļu.

Izskrēju ārā, stāvēju centrā un gaidīju. Nebija ilgi jāgaida, kad ārsti jau brauca. Piestāja un kaut ko prasīja. Ko, tā arī nesapratu, tik teicu: "Yes, yes!" - un ar pirkstiem rādīju ceļu. Ceļā uz slimnīcu ārsti strādāja ļoti operatīvi, vēl visādus jautājumus prasīja. Ko sapratu, to atbildēju. Slimnīcā jau mūs sagaidīja nodaļas ārsti, uzveda augšā uz dzemdību nodaļu, kur katrai grūtniecei atsevišķa dzemdību telpa. Sieva gulēja uz galda, un es sēdēju blakām. Tikai tajā brīdī es varēju vieglāk uzelpot, ka viss ir kārtībā. Māsiņa atnesa tēju, kafiju un uzkodas. Sēdēju sievai blakus, dzērām tēju un pļāpājām ar sievu, lai mazinātu sāpes. Plkst. 7.15 piedzima meitiņa Raivita - 3,30 kg smaga un 41 cm gara.

P.S. Paldies sieviņai par peciņu! :)

Iesūtījis Raivis Osenieks-Valcins, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībnieks