Bērniņš ar rētu uz mūžu

Placentas atslāņošanās

Kad man iestājās pirmā grūtniecība, biju tikai 17 gadu veca. Būtībā biju bērns, kas gaidīja bērniņu. Vecākiem grūtniecības fakts šķita murgs un šoks. Tomēr tas nelīdzinājās tām šausmām, kas mūs sagaidīja vēlāk! Kad bija sācies septītais grūtniecības mēnesis, nakts vidū man sākās pamatīga asiņošana. Pārbīlī sacēlu kājās visu māju, bet tas tik tāds sīkums! Tā kā dzīvoju dziļi laukos, kur telefons bija luksusa lieta, un mums tāda nebija, tētis skrēja pie kaimiņiem, lai sazvanītu ārstus, bet es gaidīju un turpināju pamatīgi asiņot. Ārsti atbrauca tikai pēc divām ar pusi stundām. Un uzstādīja diagnozi - placentas atslāņošanās.

Bez garantijas, ka izdzīvosim

Slimnīcā pēc tik liela asins zuduma man vairs nebija spēka ne paiet, ne parunāt. Rezultātā dakteri pieņēma lēmumu taisīt ķeizargriezienu, jo dzemdes kakls nevērās vaļā pat pēc stimulēšanas. Pēc ķeizargrieziena maniem vecākiem tika paziņots, ka ārsti nedod nekādas garantijas, vai mēs ar mazo izdzīvosim. Pēc ķeizara puika gulēja inkubatorā, bet es palātā centos atgūties no lielā asins zuduma.

Pēc ķeizargrieziena maniem vecākiem tika paziņots, ka ārsti nedod nekādas garantijas, vai mēs ar mazo izdzīvosim.

Otrā dienā, kad nedaudz biju tikusi pie samaņas, prasīju māsiņai, kas ir ar manu mazuli, bet viņa tikai noteica, ka viss ir kārtībā, un izgāja no palātas. Tā tas turpinājās trīs dienas. Ceturtajā dienā, kad varēju jau nedaudz paiet, palūdzu, lai man parāda bērnu, bet māsiņa tikai noteica, ka pagaidām tas neesot iespējams, jo es esot pārāk vārga. Tomēr turpināju uzstāt, ka gribu redzēt savu bērnu. Tad viņa mani aizveda uz to telpu, kur atradās inkubators ar manu mazulīti.

Iegriezums

Ieraudzījusi savu atvasīti, aiz šoka saļimu. Viņš gulēja tajā lielajā traukā, bet skats bija tāds, it kā viņam galviņas vispār nebūtu, bet tās vietā tikai liels plāksteris. Kad vaicāju, kas par lietu, māsiņa mierīgā tonī noteica, ka dakteris ķeizargriezienā iegriezis, bet tas esot sīkums un viss būšot kārtībā, ja vien bērniņš izdzīvos. Es gan teiktu, ka manam dēliņam tika pamatīgi iegriezts galviņā. Iegriezums bija 7,5 cm garš. Kad puika piedzima, viņš bija tikai 1,900 kg smags. Lielas problēmas sagādāja arī tas, ka bērns bija sarijies lielu daudzumu asiņu un plaušiņas ar tām bija pilnas. Pēc trim nedēļām beidzot tikām ārā no slimnīcas. Tagad dēliņam ir septiņi gadiņi un viņš cītīgi apmeklē skoliņu. Visa šī ķibele uz veselību dziļas pēdas nav atstājusi, ja nu vienīgi tā nejaukā rēta būs jānēsā visu dzīvi. Dēliņš nu jau divus gadus ir kļuvis par brālīti mazai, burvīgai māsiņai, kura arī izvēlējās mūsu lielo pasaulīti ieraudzīt nebūt tai vienkāršākajā veidā. Bet tas jau ir cits stāsts.

Iesūtījusi sisika, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece