Dzemdību stāsts: Siltais kunkulītis uz mana punča

Mēģināju meitiņu gan pierunāt, gan pa trepēm staigāt, bet viņa bija nepielūdzama. Katrīna nāca pasaulē Jūrmalas slimnīcā. Tā bija ļoti silta un saulaina diena — trešdiena. Tā kā Katrīna puncī jau pavadīja nedēļu ilgāk, dzemdības stimulēja. Tomēr šī kavēšanās mums ļāva mierīgi sagatavoties dzemdībām.

Uz slimnīcu

Dienu pirms dzemdībām ar bērniņa tēti sapirkām visu nepieciešamo pārtiku, somas jau sen bija sakrāmētas. 30. jūlijā pamodāmies un kopā ar bērna tēti plkst. 8.00 no rīta devāmies uz slimnīcu. No dzemdībām man nebija bail, pat nezinu, kāpēc. Biju daudz lasījusi, uztvēru to kā procesu, kas ir dabīgs, un tā vai tā bērniņš ārā jādabū, un bailes man nepalīdzēs to izdarīt. :)) Braucot uz slimnīcu, jutu satraukumu, bet tās nebija bailes. Slimnīcā mūs jau gaidīja ārsts un vecmāte, kura vaicāja, vai nav bail. Es teicu, ka nav. Viņa atbildēja, ka reti kura tā atbild. Ap plkst. 9.00 mani izmeklēja un ievadīja stimulējošas zāles, pa to laiku bērna papītis iekārtojās mūsu ģimenes palātā. Bija paredzētas ģimenes dzemdības, bet ar piebildi, ka līdz spiešanas procesam, jo vīrietis nepanes asinis. Ievadīja zāles un pēc laiciņa aizveda uz mūsu palātu!

Braucot uz slimnīcu, jutu satraukumu, bet tās nebija bailes.

Slimnīcā

Kādu brīdi vēl paskatījos televizoru, palasīju žurnālus un paminēju krustvārdu mīklas, sāpes kļuva stiprākas, un tad sāku staigāt pa palātu un kārtīgi elpoju. Atnāca vecmāte uzlika aparātiņu, kurš mēra sāpju stiprumu, biežumu un bērniņa sirdspukstus. Pēc kāda laiciņa jau devos uz pirmsdzemdību palātu, kur man pārdūra placentu, tad uzreiz gājām uz dzemdību zāli. Sāpes sākās ļoti biežas un spēcīgas, tāpēc palūdzu epidurālo anestēziju. Bērna tētis bija visu laiku līdzās, kaut gan no viņa neko neprasīju. Pati staigāju pa zāli, un man bija svarīgi, ka viņš ir man blakus, atbalsta kaut vai ar līdzjūtīgu acu skatienu, padod ūdens pudelīti un patur rociņu.

Visi trīs kopā

Pēc epidurālās anestēzijas ar smaidu uz lūpām klausījos, kā mana bērna sirsniņa pukst un ka pēc mirkļa šis deviņus mēnešus iznēsātais lolojums būs manās rokās. Pēc brīža biju gatava jau kāpt uz dzemdību galda, un pēc trīs kārtīgiem spiedieniem mazais siltais kunkulītis bija man uz punča! Jāpiebilst, ka bērna tētis bija ar mums kopā līdz galam un, kā filmās rāda, teica: "Spieddddd, vēl pavisam mazliet!!!" :)) Kā pats atzina, neviens viņam nekad mūžā nav tik stipri saspiedis roku, kā to darīju es. Domāju, ka es jau nebūšu tā, kas dzemdībās bļauj, bet nu mazliet pabļāvu gan, bet tajā pašā laikā biju kulturālā dzemdētāja, jo nevienu neaizvainoju.

Bērna tētis bija ar mums kopā līdz galam un, kā filmās rāda, teica: "Spieddddd, vēl pavisam mazliet!!!" :))

Tikai teicu, ka vienkārši vairs nevaru... Un tā plkst. 16.02 Katrīna ievilka savu pirmo elpas vilcienu šajā skaistajā, varbūt mazliet skarbajā pasaulē. Viņa bija tik maziņa un tik silta... Tās sajūtas nevar uzrakstīt, un to saprot tikai mammītes, kuras ir pieredzējušas šo pārdzīvojumu. Pat tagad raudu! :)) Pēc 20 minūtēm devāmies uz palātu un baudījām pirmos mirkļus nu jau kā ģimene. Tā bija skaista diena, un atceros to ar smaidu un vieglumu. Esmu sapratusi, ka gribu sev daudz bērniņu — četrus vai piecus, ja būs tāda iespēja. Katru dienu skatos uz Katrīnu un saprotu, cik ļoti es dievinu šo mazo radību. Katrs smaids iekustina sirsniņu un gribas raudāt, jo esmu tik laimīga!!!

Iesūtījusi Sanija Jurenase, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit.