Tikai nesauc ātro palīdzību! Dzemdību stāsts

Visu grūtniecības laiku man bija slikta dūša, katrs rīts man sākās ar vemšanu, lai arī vēl nemaz nebiju ēdusi. Es atteicos no kafijas, jo pat tās smarža man izraisīja nelabumu. Arī ēdienkarte man krasi mainījās, visi mani iecienītie ēdieni nu vairs negaršoja. Tad pienāca 2004. gada 14. jūnija pirmdiena. Dzemdību sāpes sākās ļoti agri no rīta. Laukā vēl bija ļoti tumšs.

Teica, ka jāsauc ātrā palīdzība, es uzreiz atteicos, jo man bija bail. Teicu, ka nekur nebraukšu, nogaidīšu, klusībā cerēju, ka viss pāries.

No sākuma domāju, ka man ir urīna nesaturēšana, jo manā gultas pusē parādījās neliela "peļķīte". Tad parādījās pirmās dzemdību sāpes, vemšana un uztraukums. Par laimi, tad vēl dzīvoju kopā ar savu mammu. Arī mamma tajā naktī nepagulēja, jo atbalstīja mani. Viņa man izstāstīja, kas notiek. Teica, ka jāsauc ātrā palīdzība, es uzreiz atteicos, jo man bija bail. Teicu, ka nekur nebraukšu, nogaidīšu, klusībā cerēju, ka viss pāries. Tā ritēja stundas. Sāpes kļuva stiprākas, vemšana - biežāka. Es ik pēc brīža skrēju ārā svaigā gaisā, man likās, ka tad man ir vieglāk, bet tās sāpes mani tik ļoti mocīja, ka īsti nezināju, ko pati gribēju, tajā brīdi man nekas nepatika. Mamma ik pēc laiciņa man jautāja, vai izsaukt ātro palīdzību, es atteicos, pati nezinu, kāpēc. Tā es nostaigāju līdz apmēram astoņiem rītā. Tad mammai teicu, lai sauc ātro palīdzību. Kad ārsti atbrauca, pēkšņi es atkal atteicos braukt uz slimnīcu. Pat nezinu, kas man bija lēcies, laikam jau biju nobijusies.

Slimnīcā pavadīju ilgu laiku. Es tikai visu laiku teicu, ka vairs nespēju.

Pēc neilga laiciņa es jau biju slimnīcā, arī tur mani nomocīja vemšana un sāpes. Slimnīcā pavadīju ilgu laiku. Es tikai visu laiku teicu, ka vairs nespēju. Ārsts mani mierināja, sakot, ka drīz jau viss būs galā, tikai vēl mazliet jāpaciešas. Pienāca laiks, kad ārsts ienāca manā palātā un teica: "Iesim, ir laiks". Es vēl pieskrēju pie izlietnes, jo atkal kļuva slikti, tad ārsts pavadīja mani uz dzemdību zāli, tur apgūlos uz galda. Vecmāte noteica: "Ja nepieciešams, vari kliegt." Un tā arī tas bija, es iekrampējos rokturos un aiz sāpēm arī kliedzu. Plkst. 16.47 pasaulē ieradās mans dēliņš, augums tikai 49 cm, svars 3,010 kg. Mans mazais eņģelītis. Nu es gribētu otru bērniņu, bet man ir bail, ka būs tādas pašas mocības. Es nevēlētos vēlreiz visu grūtniecības laiku mocīties ar vemšanu, jo man pat zāles pret vemšanu nelīdzēja. Tāds nu bija mans stāsts.

Iesūtījusi Inese Vilciņa