Mazais puikiņš ir klāt

Stacionēšana

3. martā devos pie ārstes, un viņa man ierakstīja mātes pasē: ja nesākas dzemdības, stacionēt 06.03.08. Tā nu es gaidīju, bet nekas nesākās, tāpēc ceturtdien, 06.03., mani aizveda uz uzņemšanas nodaļu. Biju ļoti pārbijusies, jo domāju, ka nu tik būs, nu tik viss sāksies, bet nekā - mani pat īsti negribēja ņemt pretī, ja vien nebūtu tas ieraksts pasē, ka jāstacionē! Domāju, ka vīram ļaus nākt līdzi, bet nekā, mani vienu aizveda augšā uz grūtnieču patoloģijas nodaļu. Man, kā jau ļoti emocionālai būtnei, sāka nākt raudiens. Par to, ka es te viena un vīra nav blakus, un es nezinu, ko ar mani darīs! Vīrs zvanīja, prasīja, kā ir, bet es klausulē raudāju. Ap divpadsmitiem viņš ieradās pie manis. Precīzāk — viņu ielaida, jo sākās apmeklētāju laiks! Neilgi pēc tam arī uzzināju, ko ar mani taisās darīt! Daktere mani apskatīja un teica, ka atvērums ir tikai 2 cm un rīt man ierosinās dzemdības ar gelu! Ja pēc trešās reizes nelīdzēs, tad taisīs ķeizargriezienu. Es visu sapratu un piekritu! Tad nu tikai atlika gaidīt nākamās dienas rītu. Vakarā vēl sev telefonā ierakstīju, ka mazais piedzims 7. martā. Tās pašas dienas vakarā man ik pa laikam bija kontrakcijas - ne stipras, bet tādas, it kā tūlīt, tūlīt sāksies mēnešreizes.

Man, kā jau ļoti emocionālai būtnei, sāka nākt raudiens. Par to, ka es te viena un vīra nav blakus, un es nezinu, ko ar mani darīs!

Lielā diena ir klāt

Pienāca 9.00 no rīta. Pacietīgi gaidīju, kad tad mani sauks uz apskates telpu. Ap desmitiem ārsts mani tomēr pasauca, apskatīja un teica, ka joprojām ir tie 2 cm, bet korķis jau izdalās tā pamatīgi. Tad iezieda gelu un stundu bija jāguļ, bet tikmēr pie manis ieradās vesels studentu bars un izprašņāja mani. Pa to laiku kontrakcijas sākās aizvien stiprākas! Studenti visu to stundu, kas man bija jānoguļ mierā, mani prašņāja, skatījās, kā es, nabadzīte, mokos. Beigās pateica paldies! Kad viņi aizgāja, man bija jāiet uz apskates telpu. Tur klausījās mazā tonīšus. Man jau likās labi, bet dokam nepatika, ka mazais tik mierīgs, un pēc 40 minūšu toņu klausīšanās viņa izlēma, man neko pat nesakot un nebrīdinot, pārdurt augļūdeņus! ĀRPRĀTS, cik tas bija sāpīgi (vismaz man, jo man tas sāpju slieksnis ir tāds ļoti zems). Pēc tam mani aizsūtīja uz palātu, lai tur guļot un vaidot! Labi, ka tūlīt, tūlīt atnāca mans vīrs un bija man tālākā procesā blakus — bez viņa es to visu noteikti neizturētu! Sākumā gribējām tikt uz 7. nodaļu, bet pēc tam man jau bija vienalga, kur, lai tikai sāpes pārietu.

Anestēzija

Meitene, kas bija ar mani vienā palātā, man ieteica prasīt epidurālo anestēziju — es to arī izdarīju! Bet līdz tai jau arī jānomokās līdz 4 cm — vismaz! Tā es sagaidīju dzemdes atvērumu 4 cm. Tad saņēmu anestēziju — dūriens mugurā salīdzinoši bija tik nesāpīgs - nu, gluži kā oda kodiens, goda vārds! Pēc tam es atkal kļuvu kā cilvēks! Pirms tam es biju riktīgs pūķis, neklausīju, ko man teica. Kamēr anestēzija darbojās, varēju pastaigāt un parunāt ar vīru. Viņš mani tikai mierināja un glāstīja. Es tikai prasīju, vai viņš mani pēc dzemdību skatiem joprojām tikpat stipri mīlēs.

Kad mazais piedzima, jautāju, kāpēc viņš neraud. Vecmāte atteica, ka viņš taču nevar pārkliegt savu mammu!

Viņš mierināja, ka vēl stiprāk, jo es taču dāvāšu viņam dēlu! Man tiešām ļoti palīdzēja viņa atbalsts un klātbūtne! Kad pirmā anestēzijas porcija sāka iziet un atkal parādījās sāpes, man iedeva vēl vienu devu. Kad kāpu nost no galda, gandrīz pakritu. Vecmāte teica, ka tagad vajadzētu tā vairāk patupties, to arī sāku darīt! Īstenībā, jo ilgāks laiks paiet no dzemdībām, jo mazāk un miglaināk es atceros.

Zilais balons

No beigu procesa atceros, ka vīrs man turēja galvu un deva padzerties, bet vecmāte teica: „Nu, tagad trīs grūdienus, un tad vari pūst zilo balonu!” Man vēl paveicās, ka tajā brīdī es biju vienīgā dzemdētāja nodaļā, tāpēc nejutos kā uz konveijera. Kad mazais piedzima, jautāju, kāpēc viņš neraud. Vecmāte atteica, ka viņš taču nevar pārkliegt savu mammu! Visu laiku, kamēr gulēju uz galda, liku, lai vīrs pieskata mazo, lai nenolaiž no viņa ne acu. Vēl beigās, kad bija jāiet uz visām tām pēcapskatēm, man trāpījās studenti. Nu, tīrās šausmas — es laikam prakses laikā ietrāpījos!  :))

Iesūtījusi Dana Katkovska, konkursa Un kāds ir Tavs dzemdību stāsts dalībniece

Citus konkursā iesūtītos stāstus vērtē šeit.